Uz sākumu

 

Ceļš pie gaišas apziņas.

 

Nodaļa 04 – „Atšķirošā apziņa”

 

 

“Zirgs bez nagiem – nav zirgs”

 

V. Kresse “Zirgu kopšana”

 

„Kad es redzu, ka skoloti cilvēki patiesi nevar atšķirt ne reālo no

 nereālā, ne bezkaislīgumu, tad es jūtu, ka viņi ir līdzīgi salmiem; vai

 arī, ka viņi ir līdzīgi klijai, kas lido augstu debesīs, bet kuru prāti ir

pieskrūvēti pie sprāgoņa, kas guļ uz zemes. ”

 

Ramakrišna

 

Nodaļas saturs:

04-01) Atšķirošās apziņas kopīgs aplūkojums.

04-02) Aizmiršanas prakse. Apgaismoto tēlu radīšanas prakse.

04-03) Iekšējā dialoga (id) struktūra.

04-04) Id izbeigšana.

04-05) Elektromagnētisko viļņu interpretācija. (nav nepieciešamas kvantu mehānikas zināšanas)

04-06) No Bodhija dzīves.

04-07) Jautājums par iespēju jaunos veidos uztvert apkārtējo pasauli.

04-08) Vēlmes rezonanse atšķirt uztveres un AU.

 

 

04-01) Kad es atšķiru grāmatu no galda, zilu no dzeltena, tas arī nozīmē, ka parādās spēja atšķirt  - „atšķirošā apziņa” („AA”). Domas, vēlmes, emocijas, sajūtas un AA sastāda pilno uztveru kopumu, ko es saucu par „personību”.

AA var būt mehāniska un apgaismota. Mehāniska AA („mAA”) rodas ieraduma dēļ, ir pārņemta mehāniski, un pie AU neesamības. Piemēram, skatoties uz koku, mēs sakām, ka lapas, zari un stumbrs – ir tā daļas, t.i. atšķiram dažus uztveru kopumus kā atsevišķas grupas, kas ir savā starpā saistītas vienā veselā „kokā”. Mašīna, kas stāv pie koka, netiek atšķirta, ka kaut kas kokam piederošs, jo, kad mēs skatāmies uz jebkuru koku, jo gandrīz vienmēr redzam lapas un zarus, un ļoti reti redzam mašīnu. Šāda atšķiršana nav mAA, jo tiek balstīta uz novērojumiem, pieredzi. Bet nevienam neienāk prātā uzskatīt skaistuma sajūtu par koka daļu, lai gan katru reizi, kad es skatos uz jebkuru koku, es izjūtu skaistuma sajūtas uzliesmojumu (protams, ja es tajā brīdī izjūtu AU), pie tam katram skaistuma uzliesmojumam ir sava neatkārtojama nokrāsa, tāpat, ka katra lapa, katrs zars ir neatkārtojams. Tā iemesls, ka mēs neizjūtam tik lielu skaistuma nokrāsu daudzumu ir, ka mēs to izjūtam ļoti reti, un tāpēc nav noformulējies ieradums izjust nokrāsas, šīs nokrāsas vienkārši nav izrādītas. Tā iemesls, ka pat cilvēks, kurš izjūt lielu nokrāsu daudzumu vēl joprojām neuzskata skaistuma uztveri par koka daļu, ir mAA piemērs – mēs esam pārāk pieraduši uzskatīt skaistuma izjūtu par „sevis daļu”.

NE, koncepciju, vēlmju, „sliktas pašsajūtas”(t.i. negatīvo sajūtu) novēršanas procesā, kā arī AU izjušanas procesā, mAA atbrīvo vietu aAA, kura šādā veidā sāk attīstīties, un pie tam:

nepamatotas atšķiršanas tiek skatītas no jauna un tiek novērstas. piemēram, krūšu atšķiršana kā „pieklājīgu”, ja krūšu galiņi nav redzami, un „nepieklājīgu”, ja tie ir redzami, tiek novērsta, tiklīdz rodas skaidrība, ka atšķiršana nav pamatota un priecīga vēlme novērst šādu atšķiršanu.

ar pieredzi pamatotas atšķiršanas lai gan paliek, bet nedominē tik ļoti, lai pilnīgi norobežotu ceļu alternatīvai atšķiršanai. Piemēram, es varu „redzēt koku” kā zaru un lapu kopumu, bet varu arī pēc savas vēlmes sākt to „redzēt” vēl arī kā ēnu un caurumu kopumu, pa kuriem ir redzamas debesis.

rodas arvien lielāka AU nokrāsu daudzuma atšķiršana

rodas jaunu AU atšķiršana

rodas jaunu, noturīgu, savstarpēji saistīto uztveru kopumu atšķiršana, kuras var nosaukt par „jaunajām pasaulēm”. To starpā – apzināto sapņu pasaule, ārpus ķermenisko uztveru pasaule un daudzas citas. Tiklīdz rodas jaunas pasaules atšķiršana, rodas stāvoklis, kuru var nosaukt par  „es kļuvu par kaut ko”. Iespējams, ka dažādu pasauļu vienlaicīga atšķiršana, t.i. vienā un tajā pašā brīdī var būt personība (t.i. šajā brīdī ir 5 uztveru grupu (skanhu) atšķiršana, kas veido personību), vai kāda cita radība citā pasaulē (t.i. šajā brīdī ir citu uztveru grupu atšķiršana).

MAA vājināšanas un aAA attīstības efektīva prakse ir cikliskās uztveru atšķiršanas prakse(„CU atšķiršana”). Piemēram, tumšā istabā tu vairāk reizes apgriezies riņķī , un rezultātā nezini – kas kur atrodas, vai tavā priekšā ir logs, vai siena. Vispirms tu veicini pārliecību, ka tavā priekšā ir siena. Un tā daudzas reizes. Vai arī tavs partneris pieliecas pie zemes un izliekas, ka kaut ko paceļ un saspiež dūrē – tu, vispirms, formulē pārliecību, ka dūrē kaut kas ir, pēc tam otrādi. Uzdevums sastāv tajā, lai noformulētu pēc iespējas lielāku pārliecību. „Pārliecība” – arī ir noteikta AA fiksācija, t.i. AA ir nofiksēta, rodas sajūta, ko mēs saucam par „pārliecību”.

MAA tipiskais piemērs – sadalīšana uz „uztveres subjektu”, „uztveres objektu” un „uztveres procesu”. Šādas nošķiršanas piemērošana ir efektīva īstenojot ikdienas darbību, bet pie tam ir svarīgi (no AU izjušanas, skaidrības, aAA skatupunkta) apzināties, ka tas ir tikai viens no veidiem kā atšķirt starp to, ka ir tikai uztvere, kura saucas „redzu kalnu” un nav uztveres „kalns”, „es”, „redzu”, jo aAA attīstībai tā ir efektīva prakse kā nomainīt pārliecību, ka eksistē „es”, „redzēt”, „kalns” uz pārliecību tajā, ka ir tikai vienota uztvere, ko mēs saucam par „es redzu kalnu”.

Vēl viena efektīva prakse – prakse „ne upes”, „ne kalni”. Pastaigājoties pa ielu, tu vārda „koks” vietā saki „ne koks”, vārda „suns” vietā saki „ne suns”, un vairāk nekas, tikai vārdu nomaiņa uz vārdiem ar priedēkli „ne”, t.i. tu nesasprindzinies, mēģinot sajust kaut ko neparastu, tad no šādas prakses nerodas nogurums un rodas aAA brīvības jaunas pakāpes, jaunas AU.

Analoģiska prakse – acīmredzamo lietu paralēlās fiksācijas prakse. Skatoties uz kalnu, saki „kalns –ir akmeņu kaudze”. Neapšaubāmi, tas tā ir un tajā ir viegli pārliecināties. Atceroties cilvēka seju, pret kuru izjūti spilgtu maigumu, skaistuma sajūtu, uzticību, saki: „viņa seja – ir gaļas gabals”, kas arī ir precīzi. Gadījumā ar cilvēku tu esi pārliecināta, ka viņš ir ne tikai gaļas gabals, bet gadījumā ar kalnu tevī nav šādas pārliecības, jo darbojas mAA. Šāda prakse atklāj ceļu pie jaunu uztveru atšķiršanas, no kurām mēs norobežojamies, ar mAA palīdzību, un kuras tagad tiek atšķirtas ar citu uztveru palīdzību, kas attiecas pie kopuma „kalns”.

Vēl vien efektīva prakse – secīga mehāniskā iekšējā dialoga („ID”) novēršana. To izdarīt ir arvien grūtāk, ja ir biežas NE un reti parādās AU.

Bailes par to, ka atbrīvošanās no AA stereotipu fiksācijas novedīs pie tavas pilnīgas dezorientācijas ir tik pat nepamatotas, kā bailes par to, ka bez NE tu kļūsi bezjūtīga – viss ir pilnīgi otrādi.

AAA attīstība (t.i. AA atbrīvošana no stereotipu fiksācijas) rezonē ar visām AU, kas mums arī dod papildus pamatojumu saukt šādu AA par apgaismoto.

Priecīga vēlme atšķirt uztveres un precīzi tās fiksēt (nepiedomājot, nepiezīmējot un neizspiežot) es saucu par patiesumu. NE, koncepcijas un mehāniskās vēlmes ir nesavienojamas ar patiesīgumu.

Starp īpašībām, kas piemīt aAA, izdalu sekojošo: rodas pārliecība apstākļos, kad parastai atšķiršanai nav pamatojuma, un sekojot šai pārliecībai tu iegūsti ļoti vēlamos rezultātus. Piemēram, var sagribēt uzzināt ko tagad izjūt viens vai otrs cilvēks, un izjust pārliecību tajā, ko viņš izjūt (īpašas kvalitātes pārliecību, kas stipri atšķiras no konceptuālās, mehāniskās pārliecības). Var pēc tam šim cilvēkam pajautāt par viņa uztverēm tajā brīdī un salīdzināt ar savu priekšnojautu (protams cilvēks, kurš nenodarbojas ar praksi, nevarēs patiesi aprakstīt savas uztveres, viņš droši vien gribēs piezīmēt klāt vai izspiest kādu uztveri, vai pat negribēs tās fiksēt – parasti cilvēki vienmēr sevi apmāna). Var uzdot sev jautājumu – kā tieši ir prātīgi rīkoties, lai iegūtu maksimāli vēlamo rezultātu, un izjust pārliecību, ka noteikts darbības veids ir tas prātīgākais un noticēt tam. Var, vienīgi dzirdot kādu ieminoties par tev nezināmu cilvēku, izjust pārliecību attiecībā uz viņa uztverēm utt. AAA šāda īpašību ir iespējams trenēt, noskaņot, attīrīt no neprecizitātēm, kam piemīt aptumšojumi. Tikai nevainojama brīvība no NE ļauj attīstīties aAA kvalitātei.

katram cilvēkam ir iespēja izjust īsu brīdi brīvību no mAA. Brīdī starp miegu un nomodu ir īss brīdis, ko es saukšu par „saplūšanu”. Kad tu iemiedz, tad atšķir ārējos trokšņus – trokšņo okeāns aiz loga, tek ūdens vannas istabā, aiz sienas kāds sarunājas. Tu atšķir vienu, otro, trešo, t.i. ir šo uztveru robežas. Ja rūpīgi izsekot iemigšanas procesu, tad kaut kādā brīdī, kad esi gandrīz iemigusi, tu vari nofiksēt pārsteidzošu parādību: robežas starp uztverēm ir pazudušas, un vairs nav okeāna skaņas, cilvēku balsu un ūdens skaņas vannas istabā – ir vienota uztvere, kur nav robežu – mAA tīkls ir nomests, mAA ir apstādināta, un kad tu līdz galam iemiedz, tad rodas jau jaunas atšķirības, kas ir raksturīgas sapņu pasaulei.

Saplūšanas momenti ir pārāk īsi – maksimāli dažas sekundes, pie tam tu tikai vienu no simts reizēm vari iemigt tā, lai izdotos iemigt nevis ar vienu rāvienu, bet pakāpeniski un sajust šo brīdi. Tāpēc ir prātīgi izmantot daudzkārtējās iemigšanas praksi – ej gulēt, bet tavs partneris tevi pamodina pēc dažām sekundēm pēc tam, kad esi iemigusi (iemigšanas momentu var atšķirt pēc elpas rakstura maiņas). Rezultātā viena vakara laikā tu vari izjust desmitiem sekunžu saplūšanas pieredzi, tādā veidā iegaumējot brīvības no mAA garšu.

 

 

04-02) Jebkurš cilvēks katru brīdi zina kā viņu sauc, un kā sauc viņa vecākus, ka viņš mācās noteiktā skolā un viņa draugu vārdu ir tādi, cik viņam ir gadu, kur viņš atrodas, kādi uzdevumi stāv viņa priekšā, ka cilvēki no viņa gaida noteiktu rīcību utt. Milzīgs, haotisks informācijas kamols, kas veicina uzmācīgu, paranoisku iekšējo dialogu, kas veicina NF, kas formulē pasaules mehānisko ainu. pie tam tikai niecīga šīs informācijas daļa ir interesanta un vēlama. Es vēlos atcerēties par priecīgām vēlmēm, tekošiem izmeklējumiem un tml., bet priekš kam tagad ir jāatceras – kurā pilsētā un valstī es atrodos, cik man ir gadu un kā sauc manus kaimiņus? Šī informācija noderēs tad, kad viņa būs noderīga, bet priekš kam par to ir jāatceras vienmēr?

          Atceries, kad reizēm tu gribēji kaut ko atcerēties, bet tas tev nebija sanācis, un mēģini atveidot šo stāvokli. Uzdod sev jautājumu „kā mani sauc” un pamēģini izjust stāvokli, kad nav iespējams to atcerēties. Kā parasti, tas liksies gandrīz neiespējami, bet ar treniņu palīdzību tu panāksi noturīgu rezultātu. Padari to par formālo praksi – veicini aizmiršanu ik pēc 15 sekundēm izvēlētā laika perioda garumā un fiksē aizmiršanas pakāpi skalā no 1 līdz 10.

          Aizmiršanas prakse stiprinās atmiņu, pārvērtīs to no automātiskā netīrumu vācēja par lokanu instrumentu.

          Iegūtā pieredze varēs tik izmantota apgaismoto tēlu veicināšanas („AtV”) praksē. Tēlus, kas rezonē ar AU var sakomponēt vienotā ainā un izmantot to kā spēcīgu apgaismoto faktoru. Piemēram:

*) nomaļa Krievijas pilsētiņa – viena no tūkstošiem mazu pilsētiņu. Silts, sauss rudens, kluss parks, nokritušās lapas, putekļains ceļš, tā garumā stāv soliņi. šur tur sēž večuki, reizēm paiet garām jaunās mammas ar ratiem, maziem bērniem. Uz viena no soliem  sēžu es un izliekos par 70-gadīgu večuku – drēbes, kustības, mīmika – viss saka par to, ka esmu večuks, gandrīz plānprātīgs, kurls, pusakls. Garām ik pa laikam paskrien bērni, bet es viņiem esmu kā novītis koks, mēbele, viņi pat neatcerēsies to, kas esmu te sēdējis. Es nepārtraukti izjūtu ekstātiskās AU, atklāju jaunas, nodarbojos ar praksi, kas noved bezgalīgā ceļojumā. Nevienam gar mani nav nekādas daļas, neviens no manis neko negaida un pat nepamana. Pasaule mani ir pilnībā izspļāvusi, vārgs, pusdzīvs vecis, kas nevienam nav interesants un nav vajadzīgs. Nav nepieciešamības uz kāda atstāt iespaidu, jo tas jau ir radīts un tas ir tikai viens – pusdzīvs vecs celms. Es varu nenovēršoties pilnībā atdoties praksei un ceļot neaptveramos pārdzīvojumos.

Ar šādu ainu man asociējas spilgta virzīšanās, patīkamas gaidas, svinības, cīņas prieks. Bet ja es „atceros”, ka es esmu jauns puisis, kas ceļo Himalajos, tad, cik dīvaini arī neliktos, AU kļūs vājākas.

Jo konkrētāka ir AtV, jo vieglāk ir to noturēt, intuitīvi sasaitīt ar AU. Parastā cilvēka atmiņa, viņa spējas iedomāties ir niecīgi vājas, un kamēr tu nesāksi tās attīstīt, tā nekļūs par prakses svarīgo instrumentu. Noskaitu vairākus vingrinājumus, kas attīsta atmiņu un iztēli:

1) spēlējam „muļķi” 5x5 galvā (spēlē divatā – kvadrātā 5x5 centrā ierakstām vārdu no 5 burtiem. Spēlētāji pēc kārtas pieraksta klāt burtu pie jau esošajiem, lai sanāktu maksimāli garš vārds, kurš varētu tikt lasīts no jebkura gala, tikai ne pa diagonāli. Uzvar tas, kuram gala rezultātā sanāk vairāk burtu.

2) spēlē trīskāršo „muļķi”

3) spēlē šahu

4) spēlē šahu prātā

5) sīkumaina objektu atcerēšanās

          Ja es iedomājos pļavu bez iepriekšējā sagatavošanās, tad tās tēls būs ārkārtēji izplūdis – iedomājams krūms būs kā nenoteikts zaļš traips un ne vairāk. Tāpēc esmu atradis īstu krūmu un rūpīgi esmu to izmeklējis, atcerējos detaļas, pēc kā kopējā aina kļuva daudz noturīgāka, tās rezonanse ar AU ir stiprinājusies.

          Lai atcerētos šādu sarežģītu objektu kā krūms, ir nepieciešams griezties pie analīzes – sadalīt to uz noteiktām sastāvdaļām, iedot tām apzīmējumu.

          Dižegles apraksts, kuru es ievietoju savā AtV sākas šādi:

          Pirmais zars: aug vertikāli uz augšu; tā izmērs ir nedaudz lielāks par plaukstu; acs formā; pa vidu – „mēle”, kas ir izgriezta uz kreiso pusi, atstiepta uz priekšu; „spalva” sākas augstāk par mēli, izlien atpakaļ.

Otrs zars: sākas turpat, kur pirmais; aug no pirmā pa labi uz augšu zem 30 grādu leņķa; šauras acs formā; lejā – divas „ausis”, labā un kreisā, kreisā aiziet aiz pirmā zara un pārklāj to tādā veidā, ka rodas iespaids, ka tā ir pirmā zara daļa; pie kreisās auss ir galiņš un vēl divi galiņi trīsstūra leņķos – sakaltuši; augšā – plakana četrkantaina mēle ar spalvu; pie pamata – mazi darvas pilieni; trīs lapas kreisajā pusē – uzreiz zem mēles – veido trepītes; lapa labajā pusē pretī vidējam pakāpienam ir izlocīts nedaudz atpakaļ.

Un tā tālāk. Pavisam krūmam ir 40 zari. Bez tam es sadalu krūmu lielajos blokos un veidoju to kopīgo aprakstu – vispirms rupju, bet pēc tam, kad kopumā visu atceros, varu atgriezties atpakaļ un tālāk detalizēt krūmu. Katram terminam ir noteikta nozīme – piemēram, „spalva” – tā ir lapa, kas stāv perpendikulāri plaknei, kurā atrodas pārējās dižegles „lapas”; „auss” – lapa, kuras garums ir vairāk nekā divreiz lielāks par citām lapām; „mēle” – zara gala lapas, kuras visas kopā guļ uz plaknes, kas ir perpendikulāra zara pamata plaknei utt. Kad es atceros krūmu, tad secīgi „apskatu” to no augšas uz leju, skaļi atkārtojot tā aprakstu (mans palīgs var sekot tekstā – vai es esmu visu pareizi atcerējies), pie tam neatceroties apraksta tekstu, bet „apskatot” krūmu iztēlē, it kā vadot ar lukturīti. Kad es reizi no reizes atceros krūmu, es pamanu, ka „redzes loks” paplašinās – „lukturīša gaisma” paliek platāka, es sāku redzēt visu zaru uzreiz, nevis pa daļām. Un pēc tam es „redzu” uzreiz divus zarus utt. Rezultātā, kad AtV laikā es iedomājos šo krūmu es izjūtu simpātiju, un tieši šādus objektus es rekomendēju liekt iekšā savā AtV – kas rezonē ar AU.

          Pēc tam es izvēlos soliņu, aprakstu to un atceros tādā pašā veidā utt. Sākumā darbs iet ļoti lēni, bet māksla grābt un veicināt tēlus tiek pilnveidota.

          Apzinātā sapnī es varu izveidot šīs pļavas uztveri un atrasties uz tās, kas ļaus viegli ielekt iekšā AU un iegūt interesantu pieredzi.

 

 

04-03) iekšējo dialogu (id) var rupji sadalīt divos slāņos:

1)    skaļš iekšējais dialogs (sid) – sastāv no pilnībā pie sevis izrunājamiem vārdiem un šādas domas parasti ilgst no dažām sekundēm līdz bezgalībai, līdz pat pilnīgai iesprūšanai. Sid saturs parasti ir skaidrs cilvēkam, t.i. viņš var atbildēt uz jautājumu „par ko tu šobrīd domā”.

2)    akls iekšējais dialogs (aid) – sastāv no vārdu un tēlu fragmentiem, kuru garums apmēram ir no 1/30 sekundes līdz sekundes trešdaļai vai pusei, tā kā šādu fragmentu saturu nav vienkārši uztvert.

3)    ja cilvēks vēlas padomāt par kaut ko un sāk par to domāt, šādu id apzīmēsim par „vēlamo id” (vid). Visus pārējos id veidus sauksim par parazītiskiem vai mehāniskiem (mid).

          Jo skaidrāk tiek atšķirta doma, jo tā ir noteiktāka un skaļāka pēc definīcijas.

 

 

04-04) Visas NE, ko izjūt cilvēks, kā arī pastāvīgi esošais NF, nepārtraukti baro id, padara to par nepārtrauktu, blīvu, nogurdinošu. To nav iespējams apstādināt, un pat izdarīt tajā pauzi uz sekundi – tas arī  nav iespējams aid ir ārkārtīgi blīvs un tajā nav pārtraukumu. Tas, kas nav pieredzējis savu uztveru atšķiršanā reizēm var padomāt, ka viņam izdodas pārstāt domāt – bet viņš tajā brīdī vienkārši nepamana aid blīvos slāņus – tāpat kā cilvēks nepārtraukti daudzu gadu garumā izjūt NF, nepamana to un uzskata, ka NF viņš neizjūt.

          Vienīgais veids, lai id sāktu veidoties pārrāvumi – t.i. panākt nepārtrauktu AF. Tas nav nemaz tik vienkārši. Ja neatlaidīgi un izlēmīgi novērst NE uzliesmojumus, atceroties sevi AU laikā un panākt desmitiem AU uzliesmojumus dienas laikā, tad pakāpeniski AF sāk rasties un nostiprinās. Tajā laika periodā, kad AF ir nepārtraukti parādīts, ir intensīvs, tad mid sāk izzust.

Id apstādināšana  - ezotēriķu mīļākā tēma, t.i. tādu cilvēku, kuri sevī neko nevēlas mainīt, nevēlas pārtraukt izjust NE, nevēlas izjust AU, nevēlas panākt skaidrību un patiesumu, bet vēlas tikai atstāt iespaidu uz cilvēkiem ar dažādiem ezotēriskiem tekstiem un justies nozīmīgi. Tas, ka cilvēks izjūt NE – ir gandrīz nav iespējams noslēpt, īpaši ilgāku laiku kontaktējoties. bet kā parasts nepieredzējis cilvēks pārbaudīs – vai kādam ir id vai nē? Nekā – tas arī ir iemesls, ka ezotēriķi tik ļoti mīl šo tematu. Tā vidū es par 100% varu noteikti pateikt – līdz brīdim, kad cilvēks nesāks nevainojami (ātrāk par pussekundi) novērst NE, kamēr tas nav sācis izjust ilgstošu un intensīvu AF, tikmēr pat vāji id pārrāvumi nav iespējami, ne tikai aid, bet pat sid. Ir iespējams kaut kādā viltīgā veidā apstādināt kaut kādas pašas skaļākās domas, bet ne vairāk.

 

 

          04-05) Iedomājies, ka tev acu priekšā visu laiku kaut kas griežas. Tā „kaut kā” ir tik daudz, ka tas ir tik ļoti nepārtraukts, ka tu sev apkārt vispār nevari neko ieraudzīt – vienkārši nevari atšķirt konkrētu tēlu. Tev priekšā zib daudzkrāsainie punkti, nūjiņas, daudzstūri – redzas haotiski gruži. Pat tas, ka šo gružu cauri sitas daļas no istabas redzes uztveres, kurā tu atrodies, tomēr bilde nekādi neiet kopā. šāds cilvēks būtu faktiski akls, neskatoties uz to, ka viņa redze normāli funkcionē un varētu normāli uztvert apkārtējo pasauli, ja vien ne šī parazītiskā griešanās acu priekšā. un ja viņš nezinātu par istabas eksistenci, viņš par nenojaustu, ka tā eksistē, ja pamatotos tikai uz redzes uztveres interpretāciju.

          Var minēt tādu pašu piemēru arī ar skaņām – ja visu laiku dzirdēt haotiskus skaļus trokšņus, tad to vidū nesanāks atšķirt melodiju vai apdomātu runu – būs tikai pīkstoņas, šņaukšanas un citi gruži.

          Atgādināšu, ka mūsu acis uztver nevis bildes, bet elektromagnētisko viļņus. No objektiem atspoguļota gaisma iespīd mums acīs, un pēc tam notiek kaut kas noslēpumains – rodas tēla uztvere. Kā tas notiek – mēs nezinām un diez vai aut kad uzzināsim, tāpēc ka, jo vairāk zinātnei ir zināms, jo plašāka paliek zināmā sfēra, jo lielāks paliek šīs sfēras saskaršanās laukums ar nezināmā apgabalu. Šis tēls ļoti precīzi demonstrē to, kas notiek zinātnē. Zinātne – tas ir tas, kas mums ļauj uzzināt – cik daudz mēs nezinām.

          Protams, mums apkārt ir daudz tik pat noslēpumainu parādību. Kā no ūdens, minerāliem, gaisa un saules gaismas sanāk sēkla un lūk šis zaļais purns, kas pavisam nav līdzīga gaisam, gaismai un minerāliem Kā no gaisa un zāles sanāk lūk šis smieklīgs pūkains purns – pavisam ne zaļš. Kā vēlme pacelt roku noved pie tā, ka muskuļi sāk saskaņoti mainīties un roka paceļas. Tas, kā no skaņas viļņiem, kas aiziet līdz mūsu ausīm, sanāk vārdi; kā no elektromagnētiskiem viļņiem sanāk tēli – ir tāds pats noslēpums.

Pavisam noteikti mēs varam pateikt sekojošo; a) mūsu acīs iekļūst elektromagnētiskie viļņi, b) rezultātā sanāk tēlu uztvere. Ieviesīsim terminu „interpretācija”, kas ir attiecināma uz šo parādību, un ar šo vārdi nosauksim visus tos noslēpumainos procesus, kas noved pie tā, ka acīs trāpījušie elektromagnētiski viļņi tiek pārveidoti par tēliem. Redzes bildes – ir kā sekas, kad mūsu ķermenis uztver elektromagnētisko viļņus un interpretē tos.

Tagad iedomājies, ka ilgstoša un intensīva apgaismotā fona izjušana slaikā mid kļuva vājāks un rezultātā tajā sāka veidoties pārrāvumi. Vai tajā laikā veidosies kaut kādas citas domas  - ne vid un ne mid – bet tādas, kuras radās citādā veidā? Pirms atbildēt iz šo jautājumu es piedāvāju atkāpties un izlasīt nākošo rindkopu.

 

 

04-06) Tas, ka es vairāku gadu garumā kontaktējos ar purniem neizbēgami noveda pie tā, ka viņi pamanīja manās izpausmēs veselu rindu ar dīvainībām. Tā kā šīs dīvainības bija ļoti neparastas, tad tas, kā parasti, noveda pie tā, ka viņi vienkārši izspieda, „aizmirsa” to, ko bija vērojuši – parasts mehānisms, kas ļauj saglabāt šīs pasaules nemainīgo ainu. Lai traucētu šī mehānisma  darbam, viņi sāka visu pierakstīt, un tagad es izmantoju fragmentu no tā.

 (Vēršu uzmanību: visa mana grāmata ir būvēta tā, ka tajā aprakstīto var izmēģināt uz personīgās pieredzes. tas, kas ir izklāstīts šajā sadaļā nevarēs aprakstīt lasītājs ne purns, bet tas arī nav vajadzīgs – šī sadaļa ir tikai ilustrācija pie tālākā, kur atkal nekas netiks apgalvots, bet būs tikai uzstādīta jautājumu rinda, uz kuriem atbildēt ir iespējams, pamatojoties uz savu pieredzi.)

1.     Bodhijs pajautāja A. – vai viņa šobrīd izjūt patīkamas gaidas. Viņa atbildēja, ka nē. Sāka vecināt patīkamas gaidas, iedomājoties uzkāpšanu uz Čo-Oijū, pēc tam daivingu. Bodhijs tajā laikā kaut ko rakstīja blociņā. A. atbildēja, ka ir radījusi patīkamas gaidas ar intensitāti 3-4. Bodhijs pajautāja – kādus apgaismotus faktorus viņa tam ir izmantojusi. A. teica: „uzkāpšanu uz Čo-Oijū  un daivinga apmācību”. Bodhijs parādīja savu blociņu – tur bija rakstīts 1. daivings 2. Čo-Oijū. T.i. viņš uzrakstīja nevis vienu vai trīs apgaismotos faktorus, bet tieši divus. Un tieši tos, kurus ir izjutusi A.

2.     Dzelzceļa stacija Paranasī. Skaļrunī paziņo par vilciena pienākšanu vispirms hindu valodā, pēc tam angļu valodā, un tā pēc kārtas, bez pārtraukumiem, 3 reizes. B. atvēra muti, ka atkārto jau ceturto reizi, un šajā brīdī Bodhijs teica: „mums tā bieži tiek atkārtots”. Indijā dzelzceļa stacijās informācija vienmēr tiek atkārtota vairākas reizes – ne agrāk, ne pēc šī gadījuma Bodhijs to nav komentējis.

3.     Četratā sēžam vagonā. Mums līdzi ir 3 bulciņas – 2 stāv maisiņā, vienu ēd bodhijs. Mēs visi sarunājamies. V. par kaut ko domā. Pēkšņi Bodhijs apstājas, pagriežas pret viņu un saka „es nepiekrītu”. V. teica, ka tajā brīdī bija domājusi par „Vai uzprasīt Bodhijam bulciņu vai nē”.

4.     G. raksta zinātnisko rakstu. padomāja, ka forši izklausīsies vārdu salikums „dažāda veida” un sāk rakstīt šos vārdus. te Bodhijs saka; „var liekt iekšā tādus vārdiņus kā „sava veida”...

5.     Bodhijam restorānā vienlaicīgi atnesa gan zupu, gan picu. Viņš teica, ka tā viņam ir zupa ar bulciņu. D. tajā brīdī domāja, ka pica – tā ir vienkārši sviestmaize ar tomātiem un sieru. Agrāk viņai nebija tādu domu un viņa picu uzskatīja par kaut kādu sevišķu ēdienu.

6.     Sarunājamies četratā. Bodhiju vienreiz pārtrauca, un tiklīdz viņš sāka runāt, tā pārtrauca otrreiz. Bodhijs apklusa ar smieklīgu purnu. Visi paņirdza. Viņš atkal sāka runāt un gandrīz uzreiz apklusa ar tādu pašu purnu. E. teica, ka jau ir aizmirsusi par pārtraukšanu  un atkal taisījās pārtraukt Bodhiju un izdot viņa jautājumu.

7.     Ž. pajautāja Sitai (nekociņam), vai tā ātri raksta nepāliešu valodā. Viņa atbildēja, ka jā. Ž. sāka domāt, vai var paņemt Situ kā nepāliešu valodas tulkotāju. Nolēma, ka Sita neder, jo nezina pietiekami labi angļu valodu. Sājā laikā Bodhijs saka: angļu valodu viņa labi nezina”.

8.     Pieci sēdējām internetā – Z., I., Bodhijs, K. un L. ātrāk par pārējiem atbrīvojās K. un L., izgāja ārā un sāka apspriest uz kādu restorānu gribas aiziet paēst (parasti ir ēduši viesnīcā, bet šovakar visi nolēma aiziet uz kādu restorānu). K teica, ka grib uz „Monsoon”, bet pat nepiedāvās, jo Bodhijs uz turieni neies (viņš vairākkart ir teicis, ka viņam tur nepatīk). L. sāka smieties un teica, ka arī gribēja tieši uz „Monsoon”, un arī nolēma nepiedāvāt, jo Bodhijs nepiekritīs. Bodhijs nedzirdēja šo sarunu, jo sēdēja interneta kafejnīcās tālākā stūrī, un viņi sarunājās ārā pie ieejas. Pēc tam, kad visi izgāja – Z. nosauca kaut kādu restorānu, kurā viņai gribējās un visi tur aizgāja. Pa ceļam Bodhijs, sakot K. un L. teica: „ja vēlaties, varam iet uz „Monsoon”.

9.     M. lasīja grāmatu, Bodhijs tālāk no viņas gulēja zālītē. Viņa sāka jautāt Bodhijam „Kā iztulkot vārdu extention? „ Brīdī kad viņa izdvesa zilbi „-te”, Bodhijs tajā pašā brīdī pārtrauca viņu un pateica „paplašinājums”. tik ātri noreaģēt nav nekādi iespējams – bija nepieciešams zināt iepriekš kādu vārdu M. gribēja iztulkot.

 

Mēs novadījām vairākus eksperimentus. Vispirms viens teica kādu ļoti vienkāršu angļu vārdu – visvienkāršāko no vienkāršākajiem, bet otrs centās tajā pašā brīdī to iztulkot. Izrādījās, ka ir neieciešams padomāt pus sekundi pēc tā, kad cilvēks ir izteicis vārdu, un tikai pēc tam izdodas atbildēt. Eksperimentu vienkāršoja vēl vairāk – viens izteica krievu vārdu, bet otrs centās pēc iespējas ātrāk to atkārtot – arī krievu valodā. Bet vienalga ir nepieciešama sekundes simtdaļa pēc tam, kad vārds jau ir pateikts. Bet ne pie kādiem apstākļiem nesanāk cilvēku pārtraukt pusvārdā.

10.                        Bodhijam un N. atnesa tēju. O. ari sagribēja tēju un nolēma pajautāt Bodhijam izdzert viņa tēju. Dīvaina darbība, jo tajā restorānā tēju atnes ļoti ātri, un oficianti acumirklī pienāk, kad ir vajadzība – viņai būtu vienkārši pašai to pasūtīt. Viņai pašai ir dīvaini, ka radās šāda vēlme – pajautāt un paņemt Bodhija tēju. Kamēr viņa formulēja jautājumu, Bodhijs padomāja un pateica – „es varu padalīties ar tēju”. viņai radās tāda izbrīna, ka viņa pajautāja N. un P., vai kāds no viņiem ir jautājis Bodhijam tēju, vai šajā brīdī Bodhijs kādam no viņiem atbildējis, vai vienkārši tāpat vien izteica šo frāzi. Bodhija darbība arī bija neparasta, jo uz tējas, mēs, protams, neieekonomēsim, un ir grūti iedomāties, ka viņš ir nolēmis to padzert vēlāk, bet šo sagribējis atdot, lai neatdziest. Visdrīzāk Bodhijs nemaz nesāktu dzert tēju, bet pēc tam pasūtītu jaunu. Vēl jo vairāk, viņa frāze nebija piedāvājums līdzīgi kā „vai kāds nevēlas manu tēju?”. Viņa frāze bija tieši atbilde uz jautājumu – vai viņš atdos savu tēju.

11.                        Mēs tirgojāmies par kādu ļoti lielu un dārgu akmeni. Pārdevēja savā neizlēmībā metās kaut kur veikaliņa tālākajā stūrī, paņēma piezīmju burtnīcu un pienāca atpakaļ klāt pie letes. izrāva vienu lapu, paskatījās uz to, nolika malā, izrāva otru. Bodhijs teica: ”tūlīt zīlēs”. R. sāka smieties, jo Bodhija vārdi skanēja kā joks, un pats pieņēmums, ka pārdevējs risinās 600 dolāru vērto jautājumu ar zīlēšanu likās absurds. Šajā brīdī pārdevēja sāka plēst lapu sīkos gabaliņos un rakstīt uz tām dažādas summas, pēc kā izvēlējās neskatoties vienu lapiņu un skaļi nosauca uz tās rakstīto cenu. Ne pirms tam, ne pēc tam nekad pārdevēji šādi nebija uzvedušies, tāpēc uzminēt šādu uzvedību, izejot no esošās pieredzes, bija neiespējami. Vēl jo vairāk – pārdevēji bieži vien ņem papīru (vai kalkulatoru), bet nevis lai zīlētu, protams, bet lai notēlotu mokošo atlaižu izvērtēšanas procesu.

12.                        Sēdējām japāniešu restorānā. S. sāka atcerēties par to, kāda vakar bija sagadīšanās ar tēju – kad Bodhijs teica, ka ar tēju var padalīties. Šajā pašā brīdī Bodhijs, it kā, lai pajokotu, pateica to pašu frāzi: „ar tēju varu padalīties”.

13.                        T. biežāk ir skeptiski attiekusies pret šādām sakritībām, bet pēc sakritības ar zīlēšanu attieksme ir mainījusies. vakar sēdējām restorānā, viņa par to sāka runāt, bet Bodhijs teica: „patiesībā arī šo var izskaidrot”. Bet T. radās pārliecība, ka tieši šo sakritību loģiski nekādi nevar izskaidrot. un viņa sāka domāt, kā tad to var izskaidrot. 3-4 minūtes visi klusēja. T. padomāja: „vai tad sanāk, ka Bodhijs zina, par ko cilvēki domā?”. šajā brīdī Bodhijs saka: „bet piekrīti, ka to nevar izskaidrot ar to, ka es zinu par ko domā cilvēki”.

14.                        U. vienreiz tikās ar Bodhiju lidostā, ieraudzīja, ka viņš tuvojas rindai pie muitas un sāka gaidīt, kad viņš izies šo rindu. Pēc tam viņam būtu jāiet cauri atklātai telpai, lai pienāktu pie viņas. viņš piegāja pie rindas gala un pazuda aiz tās, tā, ka viņa zaudēja viņu no redzesloka, un jau PĒC DIVĀM SEKUNDĒM viņš parādījās viņas deguna priekšā. Viņa vispirms pat nesaprata, ka tas ir Bodhijs, jo viņš nekādi nevarēja gadīties viņas priekšā, izlaižot rindu, neizejot cauri muitai, vai vismaz neizejot cauri atklātai telpai, kurai viņa sekoja un kuram cauri viņš negāja. varētu, protams, iedomāties kaut ko ekstravagantu, piemēram, ka U. kaut kas gadījies tāds, kas nekad nebija gadījies – apziņas zaudēšana un tml., bet viņai blakus bija arī F.

15.                        Ar H. bija līdzīgs gadījums dzelzceļa stacijā Indijā: viņa sēdēja ar vienu cilvēku starpā no Bodhija, bet no Bodhija līdz telpas ārdurvīm bija trīs metri. Bodhijs sēdēja un lasīja grāmatu. Durvis, kas veda no ārzemnieku uzgaidāmās telpas kopīgajā zālē bija no stikla. kaut kādā brīdī H. sagribēja uzzināt Bodhija viedokli par kādu tūristi, viņa skatījās uz Bodhiju, formulēja jautājumu. tajā brīdī tūriste piecēlās un kaut kur aizgāja. H. burtiski uz sekundi aizgriezās no Bodhija un sāka jau izrunāt frāzi: „paskaties uz šo tūristi...”, pagriezās atpakaļ pie Bodhija, bet viņš vairs nebija ne savā vietā, ne istabā vispār. Pa šo laiku viņš nevarētu piecelties, aiziet līdz durvīm, iziet, vēl arī aiziet tik tālu, lai aiz stiklotām durvīm viņu nevarētu ieraudzīt.

16.                        C. sāka atcerēties ar kādiem puišiem viņa ir pārgulējusi. teica, ka vēl kādus trīs vai četrus puišus viņa nevar atcerēties. Bodhijs teica – dīvaini, ka nevari atcerēties. Viņa teica – jā, it kā vēl jābūt trīs puišiem, bet nevari saprast kas tie tādi bija. Bodhijs paklusēja un tad teica „vai tev bija blonds puisis? Bieži izjuta PE, dzīvoja vecā mājā pie lielā ceļa.” 9Bodhijs nosauca vēl kaut kādas šī puiša pazīmes, tikai tagad vairs neviens neatceras kādas tieši). C. saspringa un pēkšņi sāka atcerēties, ka patiešām ir bijis šāds puisis – tiešo blonds, dzīvoja tieši vecā mājā utt., viņa pie tā nāca ciemos un gribēja pārgulēt, bet liekas tā arī nesanāca. Bodhijs teica: „tieši tāpēc es arī nebiju pārliecināts”.

17.                        Restorānā Č. apdomāja savu uzvedību metro, un piekrita Bodhijam tajā, ka izjuta nekontrolējamu PE un tālāka truluma uzliesmojumu. Gribēja visiem sākt stāstīt par to, ka iekrīt PE neprāta stāvoklī pēc tam, kad izrāda kaut kur iniciatīvu, gandrīz jau atvēra muti, un tad Bodhijs uz viņu paskatījās un pateica: „Č., tas nav interesanti”.

18.                        Pirms trim gadiem Š. apmēram mēnesi dzīvoja ar Bodhiju. Šajā mēnesī viņu pārsteidza sekojošais – tiklīdz viņa sāka pielikt pūles kaut kādā noteiktā virzienā, vai parādījās vēlme novērst kaut kādu noteiktu aptumšojumu, kā Bodhijs sāka ar viņu runāt un paziņoja kāpēc iespējas efektīvāk novērst tieši šo aptumšojumu, par kuru viņa padomāja, vai pielietot noteiktu atklājumu. Viņš sāka stāstīt kā rezultātā rodas šāds atklājums, un izrādās, ka tas ir tieši tas atklājums, kuru viņa pavisam nesen izdarīja, reizēm pat pirms pusstundas vai stundas, un nevienam par to vēl neko neteica. Tā ir bijis kādas 30 vai 40 reizes.

19.                        ŠČ. sāka novērst garlaicību. Viņa atradās mazā istabā un sāka domāt, kāpēc viņa tagad izjūt garlaicību, ar ko tā ir pievilcīga. Pēc tam radās nevēlēšanās to izjust, viņa piegāja pie plakāta ar kalniem, pamēģināja novērst garlaicību, pēc tam uz kaut ko novērsta uzmanību un nenovērsa  garlaicību. Domāja par garlaicību un aizgāja uz virtuvi. Bodhijs, neskatoties uz viņu, pajautāja – tātad stāvokli „dzīvot nav interesanti” tu nenovērsīsi.

20.                        MZ. nolēma, ka šādas sakritības – tas ir kaut kāds mistisks process mums visiem – tajā skaitā arī Bodhijam. tad Bodhijs viņai teica: „Labi, tad vairāk nebūs sakritību”. MZ. atbildēja, ka nekad – tas ir ļoti izplūdis jēdziens, ka es to gribu pavērot nedēļu. Bodhijs: „labi, lai ir nedēļa”. Šī nedēļa patiešām pagāja bez sakritībām ( parasti bija 3-4 dīvaini notikumi vai sakritības dienā).

21.                        CZ. gribēja ierakstīt Bodhija balsi diktofonā. Bodhijs teica, ka to nevēlas. CZ. vienalga sāk to klusībā darīt. Un viņam salūza plaukstdators, uz kura viņam bija diktofons. Divas dienas CZ. neavarēja to salabot (kaut gan ļoti profesionāli tajos kaut ko saprot), pēc kā jokojot sāka Bodhijam prasīt, lai viņam piedod. Bodhijs tūlīt pat jokojot atbildēja, ka viņam ir piedots, pēc kā klēpjdators ieslēdzās. pārsteidzoši ir arī tas, ka šis klēpjdators vairāk nebija salūzis, līdz šim brīdim strādā. Ap 15 lieciniekiem to visu vēroja – tas bija kopīga ceļojuma uz Himalajiem laikā.

22.                        Ī. visu nedēļu domāja par to, ka viņa vēlas uzrakstīt grāmatu par Bodhiju, kaut kas līdzīgs „Bodhijs purnu acīm”. Nevienam par to nebija teikusi, bet izjūta priecīgu vēlēšanos uz 5-6 šādas grāmatas uzrakstīšanai. Tās nedēļas beigās viņa aizbrauca uz lidostu sagaidīt Bodhiju. Bodhijs, kad viņu ieraudzīja, teica: „tu uzrakstīsi grāmatu „Bodhijs un es”, kura būs kaut gan trula, bet patiesa”.

23.                        Ē. atvēra logu uz balkonu, apskatījās mugursomas, aiztaisīja ciet. Bija vēlme novērst ikdienas marasmu, tāpēc durvis viņa neaizvēra mehāniski, izjūtot haotisku atkāpšanos, bet koncentrējās uz tā, lai to rūpīgi piespiestu un aiztaisītu. Kad viņa izgāja priekšā aizkaram, Bodhijs pajautāja: „Vai tu patiešām aiztaisīji ciet balkonu „

- Jā

- Vai patiešām aiztaisīji?

- Jā (interesanti, kāpēc viņš jautā, nav pat caurvēja, lai iedomātos, ka balkons ir palicis vaļā.)

- Vai tiešām aiztaisīji?

- Ē., skatoties uz Bodhiju (jo bija uz visiem 10 pārliecināta, ka balkons ir ciet un gribēja vienkārši viņam to parādīt) pavilka rokturi uz savu pusi – durvis atvērās.

24. J. apraksts: „Es stāvēju autobusa pieturā, gaidīju Bodhiju. Es jau biju pirmā rindā un gribēju, lai Bodhijs ātrāk atnāktu. Tāpēc es bieži blenzu pa labi, cenšoties viņu ieraudzīt pūlī. Retu reizi griezos arī pa kreisi – uz dažām sekundēm: apskatīties vai neiet autobuss un mehāniski apskatīju tos trīs cilvēkus, kas stāvēja kreisajā rindā. Kārtējo reizi es apskatīju palabi ejošus cilvēkus, pagriezos pa kreisi, dažas sekundes paskatījos uz kreiso rindu un atkal pagriezos pa labi. Sājā brīdī Bodhijs no aizmugures pagrūda mani plecā. ja iedomāties, ka par tām divām sekundēm, kamēr es skatījos pa kreisi viņš noskrēja visu to attālumu labajā pusē, kas trāpa manā redzeslokā (man tur patiešām ir liels redzesloks, es redzēju cilvēkus, kas nāca no pirmajiem veikaliņiem no ceļa), un to, ka viņš tādā tempā skrēja man aiz muguras, kādā es pagriezos, tad tas ir vienkārši neiespējami, un tad vēl ir dīvaini, ka viņš nepavisam neizskatījās noguris.”

25. JĀ apraksts: „Es teicu Bodhijam mani naktī pamodināt. Viņš pamodināja: ). Es atceros, ka pirmajā mirklī man bija ļoti skaidra apziņa. VISPĀR nekādas miegainības. Šādas sajūta man nekad pat tuvu nav pēc pamošanās. No rīta parasti es pamostos ar miegainību 5-6, bet naktī – 10. Bieži man pat uzreiz nesanāk piecelties. Bet šeit, pirmajā brīdī, tiklīdz es atvēru acis, bija skaidra apziņa uz 10, skaidri iegaumēju redzes ainu – Bodhija siluets durvju ailē, viņam aiz muguras – gaisma. Kaut kāds nepazīstams kristāls skaidrums savās uztverēs – pat pa dienu es nekad neko tādu neizjūtu. Es kaut ko viņam pateicu, un viņš aizgāja. Apziņa tūlīt pat kļuva miglaina uz 6, pēc tam uz 10, atkal radās miegainība, tā kā es ar grūtībām piecēlos. Pie tam es neatceros – kā tieši viņš mani pamodināja – vai sauca, vai kaut ko pateica. Tiešām zinu, ka neaiztika, jo viņš bija pie durvīm vairāku metru attālumā.”

26. A. Apraksts: „Spēlējam šahu ar Bodhiju. Pēc pirmā gājiena, kad es aizdomājos Bodhijs pajautāja: „ko, domā par sešpadsmito gājienu?”. Es sāku smieties, pasakot, ka variantu daudzums ir tik liels, ka es pat nevaru šādu skaitli iedomāties. Viņš teica, ka neviens neapskata tik lielu daudzumu variantu, apskata tikai ceļa reālos gājienus, kā attīstīt kombināciju. Es teicu, ka arī reālo variantu ir fantastisks daudzums, pat šaha dators tos nevar izskaitīt. Tad Bodhijs, pēc neilgas pauzes teica: „16.-jā gājienā tu iesi ar zirdziņu”. Tad pēc vēl vienas īsas pauzes piebilda: „no melnā laukuma uz balto”. Neviens tam nepievērsa uzmanību, jo šādas prognozes absurdums bija acīmredzams.

Kad mēs spēlējām jau diezgan ilgi , Bodhijs pēkšņi teica: ”skaties – tikko bija 16.-ais gājiens un tu gāji ar zirdziņu no melnā laukuma uz balto. Mēs sākām skaitīt gājienus, bet precīzi atjaunot spēles gaitu mums neizdevās, un Bodhijs gandrīz tajā nepalīdzēja, tāpēc es tā arī nebiju pārliecināts, ka tas bija tieši 16.-ais, nevis 15.-ais gājiens.

Pie tam Bodhijs spēlēja gandrīz neskatoties – viņš paralēli sarunājās ar dieviem purniem, lasīja kaut kādu vēstuli pastā utt. , un tikai pēc tam, kad es izpildīju gājienu, viņš paskatījās lejā un ātri izpildīja savu – viņa šaha līmenis ļauj viņam vinnēt arī tā, tas ir nevar pieņemt, ka viņš ar kaut kādām pārdabiskām smadzeņu pūlēm prata novest partiju līdz stāvoklim, kad uz 16.-tā gājiena man vajadzēs izdarīt tieši to gājienu.

          Purni, kuru uzmanība tika pievērsta šim dīvainam notikumam, izskatījās diezgan izklaidīgi, bet tomēr, tā kā notikums bija diezgan neparasts, tomēr laikam viņi gribēja tikt vaļā ar domām līdzīgām „tomēr kaut arī dīvaina, bet acīmredzama sakritība”. Bodhijs, acīmredzot, to bija sapratis un nākošās partijas sākumā padomājot dažas sekundes, teica, ka mans 9.-ais gājiens būs ar laidni. Es sāku skaitīt gājienus. Pie tam padomāju, ka es vispār varu laidņus neattīstīt – bija spēlētāja interese „noslaucīt degunu Bodhijam”. Izlēmu, ka vienkārši neiešu 9.-jā gājienā ar laidni – debitējot vienmēr ir tik daudz dažādu variantu ar ko iet, un tas ne pavisam nebūs grūti. Spēle attīstījās pavisam mierīgi, nekādu asi izteiktu gājienu nebija, katrs attīstīja savas figūras kā gribēja, bija daudz variantu, un 8.-jā gājienā, kad es aizgāju ar laidni, Bodhijs teica: „Lūk, redzi, tas ir 9.-ais gājiens”. Es cēlu iebildumu – „nē, tas ir 8.-ais! Es speciāli skaitīju!” Bodhijs piedāvāju ņemt citu šahu spēli un atkārtot partiju uz tās, skaitot gājienus, ko mēs arī bez grūtībām izdarījām. Un tas velna gājiens izrādījās 9.-ais! Nesaprotu – kā es varēju kļūdīties aprēķinos.”

27. B. Apraksts: „vakar skatījāmies filmu. Tur rādīja lielu skaistu ēku – lielas korporācijas biroju. Es padomāju: „purnu-birojs nākotnē”, un Bodhijs tūlīt pat teica to pašu frāzi’.

28. V. Apraksts: „Es, Bodhijs, G. un D. braucām divstāvīgā guļam autobusā – lejā atrodas parasti autobusa krēsli un virs tiem, kā vilcienā, ir arī divvietīgi plaukti, uz kuriem divatā var gulēt. Es un Bodhijs braucām uz viena tāda plaukta – mums no vienas puses uz visu sienu ir logs, gala malās ir barjeras-sienas, bet ceturtā mala – bez sienas, tur ir eja, kas ir norobežota ar aizkaru.

Mēs sēdējām, atsperoties uz malējām barjerām, ar sejām vienas pret otru. Tad kādā brīdī Bodhijs pārsēdās tā, lai sēdētu ar seju pret logu un, attiecīgi, ar muguru pret aizkaru. Es tam nepievērsu uzmanību, jo mēs ik pa laikam pārsēdāmies (lai gan tieši tā nekad neesam sēdējuši, jo šī pozīcija nav ērta, jo nav pret ko atsperties).

Pēc dažām minūtēm es pamanīju, ka Bodhijs sēž pilnīgi normāli, viņa pozā nav nekā neparasta, mugura nemaz nav sasprindzināta – tā nav taisna un nav arī saliekta. Es pievērsu uzmanību šim domām un padomāju – bet kāpēc es pievērsu uzmanību tam, ka viņš sēž dabīgi? No kurienes šādas domas iekšējā dialogā? Un šeit es sapratu, ka viņš sēž, atspiežoties uz aizmuguri, it kā atspiežoties uz parastu sienu. Bet aizmugurē taču nav sienas! Aiz viņa ir tikai vējā šūpojošais aizkars, bet aiz tās – gaitenis.

Man, vārdu vistiešākajā nozīmē, izspiedās un atkārās žoklis. Šoka stāvoklis bija tāds, ka man likās, ka es tūlīt zaudēšu samaņu. Bodhijs par mani smējās, jokoja, bet man bija tāds satricinājums, ka es vispār neko nevarēju pateikt, pat ne pakustēties. Kad sāku varēt runāt, tad pirmais ko es teicu – „tu laikam sasprindzini presi”. Bodhijs piedāvāja to pataustīt. Es to aptaustīju – presi, muguru, ciskas – VISI muskuļi bija pilnīgi atslābināti. Es apsēdos viņam virsū, atsperos ar muguru, grūdu, bet viņš tik pat atslābināti turpināja sēdēt un neatspiedās uz aizmuguri vēl vairāk, kā tas būtu, ja viņa prese būtu saspringta. Viņš nevarētu noturēt līdzsvaru no šādiem grūdieniem, neatliecoties uz aizmuguri ne par centimetru. Viņš par mani jokoja, bet pēc tam pavisam pacēla gaisā kājas un nolika tās uz loga, tā kā ja viņš pozu ieturētu pateicoties muskuļiem, tad ar kājām gaisā tajā pašā brīdī nokristu uz gaiteni.

Es sēdēju viņam virsū kādu pusstundu. Un visu šo laiku izjutu tādu pašu izbrīnu, ka tikko būtu pamanījusi viņu „levitācijas” stāvoklī (tikai es varēju kustēties un runāt). Bet Bodhijs visu šo laiku palika mierīgs, balss nedrebēja no saspringuma, elpa bija mierīga, viņš ar mani runāja, jokoja, spaidīja.

Viņš vairākas reizes liecās uz priekšu, lai aptaustītu manas ķepas, bet pēc tam atkal atspiedās atpakaļ. Un viņa kustības bija tādas, it kā viņš atsperas pret muguru, t.i. vispirms lēna kustība atpakaļ, bet pēc tam – mugura maigi atduras pret neredzamo sienu.”

29. E. Apraksts: „Atbraucām ar Bodhiju un Ž. uz metro staciju un aizgāja uz izeju. Ž. un es aizgājām pa nekustīgu eskalatoru uz augšu, bet Bodhijs aizbrauca uz kustīgā. Ž. aizskrēja pa eskalatoru, es viņai pakaļ, un paspēju pavilkt Bodhiju aiz piedurknes, kas lēni kustējās kopā ar cilvēku rindu, kas stāvēja, lai tiktu uz kustīgo eskalatoru. Es skrēju pa trepēm, skatījos uz priekšu – vai Bodhijs tika līdz eskalatoram, ja jā – tad, vai viņš pa to skrien, vai nekustās un lēni kustās uz augšu. Parādījās īsi domas par situāciju lidostā, par ko stāstīja Ž., kad Bodhijs nesaprotamā veidā izgāja cauri rindai, muitai, gaitenim, tieši viņas deguna priekšā. Bodhijs nebija redzams. Es aizskrēju līdz augšai, apstājos pie eskalatoriem un sāku ar acīm viņu meklēt. Viņš nekur nav. Es gaidīju vairākas minūtes, pieņemot, ka rinda uz eskalatoru izrādījās lielāka, nekā man likās. Pēc tam piegāju tuvāk pie turniketa, paskatījos tam blakus un pie izejas. Bodhijs nekur nav. Izgāju no metro un ieraudzīju, ka viņš stāv ar Ž. ! Es nevarēju viņu palaist garām, jo speciāli VISU laiku meklēju viņu ar acīm. Viņš atkal transportējās un nebrauca ar šo velna eskalatoru, bet uzreiz parādījās pie izejas kopā ar Ž. „

Piebilde no Ž.: „kad es aizskrēju uz augšu pa eskalatoru, tad es pagriezos, lai apskatītos kur ir E. Un īpaši Bodhijs (zinot viņa spējas transportēties). Es ieraudzīju, ka E. Bija aiz manis, un ka Bodhijs aizmugurē nebija. Radās doma, ka Bodhijs aizbrauks ar eskalatoru un neies pa to. Es pusminūti skatījos uz blakus eskalatoru un pa šo laiku attālums starp mani un E. saīsinājās tik ļoti, ka Bodhijam neizdotos paiet garām un palikt nepamanāmam, ka atrastos starp mums. Es pagriezos uz aizgāju uz izeju. Izejot ārā, es pagriezos un redzu, ka man pakaļ iet Bodhijs. Es nenoticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams, bet Bodhijs bija šeit. Es sāku atskatīties – kur ir E. padomāju, ka varbūt arī viņa iemācījās transportēties? Šajā brīdī E. tieši izgāja uz ielas un ieraudzīja mūs. „

E. apraksts: „Tajā pašā dienā midzenī es izvilku no ledusskapja salātus un apskatīju visu galdu, lai atrastu dakšiņu. UZ galda atradās maz lietu – daži naži un tējkarotītes. Es galdu uzmanīgi apskatīju divas reizes. Aizgāju pakaļ dakšiņai. Bodhis visu šo laiku dzēra tēju un ēda sviestmaizi pie galda. Atgriezos pie galda. Bodhijs spēra dažus soļus un arī pienāca pie galda. Es paņēmu salātu gabalu, košļāju to, un redzu, ka blakus stāv vēl viena dakšiņa, ar kuru Bodhijs tikko arī paņēma salātus. Man izspiedās acis – es taču speciāli divas reizes apskatīju galdu un dakšiņas uz tā nebija, Bodhijs nekur negāja. Bet, vels parāvis, viņam parādījās dakšiņa.

Es nevaru abas šīs situācijas norakstīt uz manu neuzmanību, jo es speciāli izradīju uzmanību, speciāli pārbaudīju vairākas reizes, kontrolēju. Šādās situācijās es biju uzmanīga  ne par 90%, un ne par 99% , bet par visiem 200%. „

31. Bodhijs un Z. Gulēja vannā. Z. ar muguru piespiedās pie Bodhija, sēžot viņam starp kājām. Viņai bija haotisks iekšējais dialogs un viņa atcerējās anekdoti par to, kā vīrs ar pohām atnāca uz veikalu, bet tur karājas uzraksts: „alus nav”. Vīrs sadusmojās: „nevarēja normāli uzrakstīt: ”alus nav”, bet nē, uzrakstīja ar „alus nav” [ņirgāšanās intonācija]””. Šajā pašā brīdī Bodhijs Z. ausī saka ar tādu pašu intonāciju: „alus nav!”. Z. izlec ārā no vannas un iekrīt atpakaļ. Nācās slaucīt peļķes.

32. I., K. un Bodhijs nāca no treka pie Everesta un gāja garām Sanasa ciemam. Apstājās uz ceļa, lai pablenztu uz kalniem, un kā reiz blakus, kādu septiņu metru attālumā, stāvēja garš galds ar dažādām tibetiešu rotām, suvenīriem un citiem sīkumiem. K. stāvēja un skatījās uz šo galdu. Bodhijs stāvēja metra attālumā no viņas un skatījās pretējā virzienā. Pēc neilga laka Bodhijs jautā: „vai gribi šo jaku”? Tas bija ne tik ļoti jautājums, bet gan retorisks jautājums, jo intonācija auga teikuma beigās, nevis sākumā. Bet tam nav lielas nozīmes. Uz visa galda stāvēja tikai divi rotaļu jaki starp desmitiem citu priekšmetu un K. padomāja par to, ka grib nopirkt jaku, tieši pirms tam, kad Bodhijs par to pajautāja. Nojaust to, ka viņa grib jaku Bodhijs nekādi nevarēja: mēs par to nekad neesam runājuši. Bodhijs neredzēja kur tieši skatās K. – uz galdu vai uz kalniem aiz tā, vēl jo vairāk – kur tieši uz galdu. Pirms treka mēs pirkām kaut kādas rotas un nekad nepievērsām uzmanību rotaļu jakiem.

33. L. apraksts: „Bodhijs gulēja vannā. Durvis bija ciet. No vannas līdz ieejas istabā ir kādi četri metri. Es sēdēju uz matrača istabas dziļumā, te pat bija M., N. un O. Spēlēja mūzika no plejera, kas stāvēja gandrīz pie istabas izejas. N. un O. Apsprieda dejas. Es pateicu M., ka, kad es redzu kāds Bodhijam skaists ķermenis un purns, rodas vēlme veicināt pārliecību-500, pazūd skeptiskas domas par to, ka ir iespējams nodzīvot 500 gadus. Kad Bodhijs izgāja no vannas, viņš ielūkojās istabā un uzreiz man pateica: „vai tu sākumā negribi veicināt pārliecību-150, tas taču ir daudz vienkāršāk”? Viņš NEKĀDI nevarēja dzirdēt to, ko teicu es, jo starp mums bija liels attālums, durvis – ciet, istabas vidū stāvēja un pļāpāja N. un O. un vēl spēlēja mūzika pie istabas ieejas, bet ar M. es sarunājos pusbalsī.”

34. P. apraksts: „Bodhijs man pajautāja, kāpēc es tagad nedzīvoju tajā dzīvoklī. Es teicu: „Jo tur ir padomju mēbeles”, bet pašā šīs frāzes sākumā, kaut kur pie vārda „jo”, Bodhijs pateica: „izmet!”, Nebija iespējams uzminēt – viņš nekad nav bijis tajā dzīvoklī un es nekad viņam pat nestāstīju par to, kāds tas ir. Iemeslu, kāpēc lai es tur nedzīvotu, var būt kāds tūkstotis.”

35. R. ļoti ilgi nav runājusi ar Bodhiju, pēc tam uzrakstīja viņam dažas vēstules. Pēc dažām dienām viņa ļoti sagribēja parunāt ar Bodhiju, un šajā dienā viņa ieiet pastā un redz vēstuli no viņa: „Nu ja gribi, tad nāc”.

 

04-07) Protams, ar kaut kādu vienu skaidrojumu nevar izskaidrot visas iepriekšējā sadaļā minētās parādības, bet attiecībā uz kaut kādām no tām var izteikt pieņēmumus, kas tās izskaidros, ja padomāt par zemāk minēto.

Elektromagnētisko viļņu uztveres mūsu ķermenis kaut kādā mistiskā veidā māk interpretēt tēlos. Skaņas viļņus – skaņās. Elektromagnētisko viļņu mijiedarbību – taustes sajūtās (pirksta pieskāriens pie galda, taču, ir elektronisko atomu čaulu mijiedarbības interpretācijas rezultāts, kas sastāda galdu un pirkstu. Ja acu priekšā viss rēgosies – interpretējošā mehānisma darbība tiks izjaukta un mēs nevarēsim atšķirt tēlus. Tas pats – ar skaņām un citām sajūtām. Kas būs, ja nepārtraukta haotiska iekšējā dialoga rēgošanās traucē vēl vienam interpretācijas veidam? Vai tas ir iespējams, kad mid pazūd, tad rodas cita veida domas, kas ir ķermeņa un apkārtējās pasaules esošās mijiedarbībās interpretācija? Piemēram, es eju pirkt mēnešbiļeti, un pēkšņi rodas doma – „biļešu nav”. Parādās tēls, ka kāds izplata rokas un saka – „nu lūk tā ir sanācis, nepaspējām uzdrukāt”, un cita cilvēka tēls, kas ķeras pie galvas un kaut ko kliedz pretī. Pie tam es neizjūtu pelēkumu, neaizsitu garlaicību ar tukšām fantāzijām – tie ir tieši tēli un domas, kas radās pašas no sevis, uz spilgta apgaismotā fona, interesantu atklājumu, piepildītas dzīves fona. Es ieeju kasē un man saka – „biļetes nepaspējām uzdrukāt”. Pie tam šāda situācija – pirmo reizi pa vairākiem gadiem. Vai mans ķermenis kaut kādā mistiskā veidā varēja interpretēt kaut kādas uztveres tā, ka rezultātā arī sanāk domas un tēli, kas nes man interesējošo informāciju?

Šāds uztveres veids patiešām liekas dīvains, mistisks. Bet ja padomā, vai tad pierasta redzes uztvere nav tik pat dīvaina un mistiska?

Pat ja pieņēmums par iespēju šādi uztvert pasauli arī liksies fantastisks, tad tikai tāpēc, ka tu pārstāji brīnīties. Tu pārstāji uztvert kā noslēpumu, kā brīnumu to, kas notiek tev apkārt – pārvērti visu par ikdienišķo. Bet patiesībā šādi brīnumi – nav retums. Es skatos tālumā un redzu ziloni. Šis zilonis ir kilometru attālumā no manis, bet es jau redzu, ka tas tur ir, zinu kāds tas ir, kur iet, ko ēd utt.!Iedomājies, cik lielā mērā tas varētu šokēt to, kuram nav ne redzes, ne dzirdes, ne ožas! Mums ir redze – pārsteidzošs mehānisms, kas interpretē acīs trāpošos gaismas viļņus. Un tas ir pārsteidzoši.

Cilvēks, kas pirmo reizi sevī atklāj tādu iespēju, protams, izjūt satricinājumu – tas ir tas pats, kas dzīvot bez ausīm, acīm, mēles un deguna, bet pēc tam pēkšņi tev virsū metas šādu pasaules uztveres veidu vesels ūdenskritums, ko tu nevarēji sev iedomāties. „Pagātne”, „nākotne”, „nezināmi notikumi” un daudz kas cits – viss tas, kas likās principiāli neiespējami tiešai apziņai, kļūs atklāts tieši te – zināšanu veidā, uztveres veidā. Vai tad nebūtu interesanti to visu izpētīt?

Tas ir iespējams TIKAI tad, kad tu:

*) esi panācis to, ka visas NE tiek veiksmīgi novērstas

*) 40, 100, 200 reizes dienā atceries sevi stāvoklī, kad esi izjutusi AU, „ielec iekšā” tajās, t.i. „veicini” tās

*) izjūti nepārtrauktu, intensīvu apgaismoto fonu

*) izjūti nepārtraukto ķermeņa baudīšanas fonu

*) vienmēr kritiski apskati jebkuru ideju, kas netika izpētīta agrāk – vai tā ir pamatota, vai nav pretrunu, vai ir prāta skaidrība tajā utt., t.i. tu neesi dogmatisks cilvēks

*) meklē un centies realizēt  priecīgas vēlmes, nodarbojas ar vēlmju selekciju

*) Saistībā ar to izjūti pārrāvumus mehāniskajā, haotiskajā iekšējā dialogā.

 

04-08)  Vēlme atšķirt uztveres, lai kādā formā tās arī neparādītos, VIENMĒR uztveri virza uz AU pusi, t.i. AU apjoms palielinās. Piemēram, ja es domāju par to, ka tagad varētu izjust AU, ja uzdodu sev jautājumu – kā tas notiek, ka kaut kādā brīdī pēkšņi rodas AU uzliesmojums, vai mēģinu noskaidrot – ko tādu es izjūtu, no kā šobrīd nav spilgtu AU – visas līdzīgas domas, kas tiek pavadītas ar paaugstinātu uzmanību notiekošām uztverēm, ar mēģinājumiem atšķirt tekošās uztveres, noved pie AU uzliesmojumiem. Un jo veiksmīgāk tiek īstenota atšķiršana, jo spilgtāk un biežāk ir šie uzliesmojumi. Tādā veidā ir viegli pārbaudīt, ka atšķiršana rezonē ar AU.