Bodhi - Ceļš uz gaišu apziņu. Priekšvārds.

Ceļš pie gaišas apziņas.

Nodaļa 03 – „Vēlmes”

Sadaļa 03-02: „Radošuma noteikšana un piemēri”

Sadaļas saturs:

03-02-01) “Kaut kas”.

03-02-02) “Satikšanās”

03-02-03) “Dzērvene – garšīga oga”.

Par „radošumu es saucu priecīgas vēlmes realizāciju radīt tādus vārdus, skaņas, domas, tēlus u.c., kas spilgti rezonē ar AU.

03-02-01) „Kaut kas”

Čarlzs Darvins ir dzimis 1809 gadā. Viņš ir izcils zinātnieks, kura darba „Sugu rašanās” tika pirmo reizi noformulēta un izstrādāta evolūcijas teorija. 1859 gadā publicēta teorijai, neskatoties uz tā laika zinātniskās domas atbalstu , tika uzbrukts no dievbijīgo cilvēku puses. Darvinam pieder arī citi zinātniskie darbi. Viņš ir apglabāts Vesminsteres abatisē. Nedod dievs kļūt par šādu rindkopu enciklopēdijā.

Kad es šodien gāju ārā no mājas, es uzreiz sajutu īpašu rīta smaržu – šī smarža liecināja, šī smarža atgādināja, šī smarža piesauca pie atbildes. Vienveidīga gudrība ir neskaidrība, bezjēdzība un muļķība. Moralitāte, piētisms, solipcizms, automātisms, gaļas mašīna, palodze, ieslēgts televizors – šī rinda ir bezgalīga, šī rinda ir hipotētiska, šī kārtība ir nogalinoša. Pārbaudi naudu neatejot no kases. Pircējam vienmēr ir taisnība, Likums ir bargs, bet tas ir likums. Nedod tam iemeslu, nebāz degumu kur nevajag, neizaicini likteni. Esi gatavs. Septiņas reizes nomēri. Es mīlu dzīvi, es mīlu maigumu, es mīlu no rīta izstaipīties gultā, es mīlu sajust vienatni ka glābjošas ciešanas, kura čaumalā paņems un paspīdēs sudraba diegs, kas ved pie nezināmā. Palūkojies kā saskan dzelteni aizkari, vecas mēbeles, ovālas gleznas ovālos rāmjos un svaigu ziedu pušķis japāņu vāzē. Lūk mana istaba, iekārtojieties ērtāk.

Es ar zobiem sagrauztu šīs betona sienas. Dodiet, es apēdīšu šo vāzi, šo halātu ar čībām, šo paradīzi. Niknums samierināšanās drēbēs. Neprātīgas dusmas. Ko domā suns, kā aug priede, kur dzīvo ezis – mums apkārt ir cilvēcīga daba, mūs aplenc pretīgas sentimentālas nespējas rēgi. Es redzu savādāk. Suns – viņam ir mitrs deguns, uzpūšas sāni, deguns tūlīt celsies gaisā, acis viltīgas. Priede – tai ir mitrs deguns, uzpūšas sāni, deguns tūlīt celsies gaisā, acis viltīgas. Es to visu redzu savādāk. Es skatos un tajā arī ir momenta jēga. Es neredzu, un tajā ir dzīve, es neelpoju, un tajā ir mana elpa. Un ka var citādi? Viegls smaids, kas noraujas no acīm – iziet cauri kā ugunskura dūmi – attīroši un sāpīgi.

Mēs būsim, mēs kļūsim, mūsu ir daudz, mūsu ir maz, viņus vajag, septiņi reiz astoņi, kāpēc ir tik grūti, bet kāpēc gan nē? Ne. Manuprāt – nē. Mēs sekojam. Mēs vienmēr atstājam pēdas un mūsu pēdas nelabi ož, to smaka mūs vajā un apvelk. Kliedziens ir acumirkļa, bet tā smaka vēl ilgi kaitina sapuvušas smadzenes; pārdzīvojums ir miris, nemaz nedzimis – kam tas viņiem – viņiem ir to smaka. Viņiem pietiek. Lai ož. Un es pārdzīvošu. Domai, ja tā ir piedzimusi pārdzīvojumu vidē – ir jānodzīvo savs mūžs kautrīgi un ar gaumi un nomirt, izgaist, un ja tās dzīve ir tikai mirklis, tad lai arī ir mirklis, ja būs diena – tad lai ir diena – viņa nomirs un neatstās nekādu pēdu manī, un neaizsegs ar sevi ceļu citiem, nekļūs par mauzoleju, nesasiesies mezglā.

“Šai dzirkstelei nepietiek ne ar tēvu, ar dēlu, ne ar svēto garu, ne svēto trijotni, kamēr no visiem trim katrs ir ieslodzīts sava savdabībā. Patiešam saku, šai gaismai nepietiks ar dievīgas esamības augļnesīgu iedzimtību. Teikšu vairāk, kas skanēs vēl interesantāk: zvēru pie patiesības, ka šai gaismai, nepietiek ar parasto dievīgas būtības nekustēšanos, kas neko neatdod un neko neņem pretī; vel jo vairāk: gaisma vēlas zināt, no kurienes nāk šāda būtība, viņš vēlas parastu pamatojumu, klusu tuksnesi, kur nekad neatradīsi nekādas atšķirības, kur nav ne tēva, ne dēla, ne svēta gara; iekšējos dibenos, nekam nepiederošā vidē – tur šī gaisma atrod apmierinājumu, un tur tā ir vairāk vienota, nekā pašā sevī; jo pamats ir te – vienkāršs miers, pats sevī nekustīgs. Tāda veidā attīrīts, apgaismots gars iegrimst dievīga tumsā, klusumā un nesasniedzamā un neiedomājamā vienotībā; un ielaižoties tas zaudē savu līdzīgo un atšķirīgo, un šajā bezdibenī zaudē paša garu un vairāk neko nezina ne par dievu, ne par sevi, ne par atšķirīgo, ne par līdzīgo, ne par ko; jo no šī brīža viņš iegrims dievīga vienotībā un zaudēs visas atšķirības.”

Man saka – tu esi nelietis, tu esi samazgas, tevi ir jānospiež, jāsagriež – bet man atliks tikai klausīties, klausīties un saprast – tas ir bezdibenis. Brīnišķīgas vakara debesis, biezi mākoņi, svaigi skujkoku augi, sniegs uz nobirušām lapām. Tu tagad – tas ir tāds pats skaistums, par kuru var sapņot, kuru reizēm var ieraudzīt, sajust, bet ar to nevar saplūst. Ka mežs – tas ir blakus, bet tas nav mans, ka kalni – tie ir manā dvēselē, bet esmu tāls no tiem – tu tagad man esi gan jūra, gan kalni, gan mežs, tas viss esi tu – maza tāda meitene.

Un uz sakaltuša zara ir puķes.

Strauta skaņā, vagonu skaņās, lapu šalkoņā ņems un izsitīsies cauri pārsteidzoša nezināmu instrumentu melodija – bez motīva, bet cilvēkam ierastiem atribūtiem. Bet ir arī cita melodija – brīža pārdzīvojumu kopums, kas nav apvīti ne ar ko cilvēcīgu (ar to pašu, kas ir pārāk cilvēcīgs), reizēm saliekas grandiozā, gandrīz nepanesamā cilvēka iekšējai ausij likteņa melodijā. Kas ir dzirdējis šīs skaņas, tas zina – šeit viņš skaras klāt lielam noslēpumam – viņš rokās ņem pasaules sirdi.

Reizēm man liekas, ka manis nav. Nu tas ir, pavisam nav. Man liekas, ka viegla vēja brāzma var izpūst manas būtības putekļus, kā sētnieks noslauka lapas no trotuāra – tā tiks noslaucīts arī tas, kas tika saukts par mani. Un es atgriezīšos tajā, no kā tiku radīts – zemē, vējā, sniegā, ziņkārībā. Manu acu priekšā uzmācīgi parādās šāda bilde – it ka tālajā mājā kalnos ārpus laika dzīvo savu siržu dziļumos veči, kuru nozīme nav zināma, un atnāca pie viņiem fantāzija savienot nezināmas apziņas straumes un izveidot dzīvu būtni, iedodot viņai visu, kas dod iespēju pateikt cilvēkam, ka viņš eksistē – katrs šai mantiņai ir iedevis to, ko varējis – sajūtas, iespaidus, atmiņas, domas, mīlestību – kāds iedevis kaut ko, un ir radies cilvēks. Vai kaut kas paliks, kad to fantāzija pazudīs un izzudīs interese uz mantiņām? Straumes atgriezīsies atpakaļ, un es vienkārši šajā brīdī izzudīšu. Man liekas, ka viņi man dod iespēju pašam izlemt šo jautājumu – vai es būšu pietiekami interesants viņiem>

Vai es spēšu sagrābt tos ar sava patiesuma spēku?

Kad es klausos Matia Bazar, mani pārņem tiks salda atriebības garša. Bet varbūt tā nemaz nav nāve. Varbūt tā tieši ir dzīve? Sažņaudzas sirds un es redzu saules mirdzumu kaut kur dziļi sevī. Bez atskaites mīlestība un nāve – tie iet roku roka ar laimes uzliesmojumu.

Es laikam esmu smieklīgs. Laikam, es izskatos kā līdzekļu meklētājs no vientulības un skumjām, kā dvēseļu patērētājs, un tā teikt, ka paskaidrot, ka es tikai vēlos parādīt – cik tuvu, cik ļoti blakus ir Kaut kas…

Viens zirgs un viens ezis pastaigājās Kronštatas miglā un tur uz viņiem bija tikai viena lapa, un šī lapa lidoja klāt un lidoja prom, līdzīgi ka Luī-de-Brilū manu bērnības sapņu - viņš ir it kā Berdjaeva muļķīga bezgalība, ka locekļaveidīgs indusu simbols, kas meta mājienus uz to, uz ko to darīt nav nemaz iespējams, t.i. kopumā mīkstķermenīgums un cietsirdība bija šajā fibrilējošās lapas gleznā. Es redzēju sapni: resns zirneklis sēž, nokarājot kājas. Pirms dažiem mēnešiem es iepazinos ar meiteni ar vīriešu atpakaļadresi. Tad es to uzrakstīju, bet tagad tas ir uzpeldējis. Androgina piegarša. Dzimumu stereo. Smejošā ehidna.

Garšīgs kuporiss. Tad tas zirneklis smējās par mums, viņš smējās par to kroplīgo izglītību, ko cilvēki sauc par sirdsapziņu. Sirdsapziņa – ir ka koka sēne – it kā sēne, bet patiesībā – tīra celuloze. Tā it ka ir psihes daļa, bet patiesībā – vienkārši celuloze. Lūk par ko es nopietni domāju. Pilnīgi nopietni. „Ka tevi sauc? – es viņai prasīju? Un galvenais – kur? Jo, ja sauc, tad tas ir obligāti kaut kur. Kas jājūt cilvēkam, kuru patētiski piesauc pie nāves? Es atceros sniegu, kas izslīd ārā zem manām kājām, sastingušu ledu, un stingru lēmumu: „Ja mani kaķi mani neturēs – es ieķeršos ledū ar zobiem”. Un paceļot ledus lauzēju kā karogu, es gāju tur, kur mani neviens nav saucis – un tur es biju laimīgs. Ziedošo granātu okeāns Cinandalī ielejā. Lērums ar ziedošo sakuru uz Fudzi kalna – vai tas gliemezis vēl rāpo vai jau ir aizrāpojis un ar to beidzās brīnišķīgo acumirkļa dzejoļu un mūžīgās mīlestības ēra.

Būt kā straume, būt kā strauts – v vienkārši tecēt.

Kad es lūkojos uz vecu veci, kurs velkas pa ielu ar netīri spaini rokās, vecajos gumijas zābakos – neskatoties uz karstumu – es viņa acīs redzu tā saprašanu, ka nekas vairs nav sasniedzams, ka neviens mērķis nevar tik iekšā viņa galvā – nav ne spēku, ne laika tās realizācijai. Nav nekā – tikai tas, kas ir tagad – šī iela, šis svilinošais karstums – pasaule atspīd viņa galvā un neatstāj pēdas – kā mēness peļķē. Tajā ir kaut kas tāds, no ka ir vēlme apstāties, Pavisam apstāties. Apstāties tā, lai apstātos visa pasaule. Un pārdzīvot to tagad – kad vel ir spēks, lai ar to tikt galā, lai to paņemtu kā dzīves spēku, un nevis ka bezizejas šausmas.

Noriskēt ar dzīvi – kāds sīkums. Visi apkārt tik vien dara to – ka vel to var nosaukt, viņu bezjēdzīgu esamību. Bet noriskēt ar nāvi – noriskēt ar nāvi – lūk tas gan!

Smieklu sprādziens, sitieni, kliedzieni, žesti, saplēstie mākoņi, sausas zāles smarža – šādi es esmu nomierinājis savas smadzenes.

Kad nav mūzikas – tad dzimst samadhas melodijas, kad nav kaislības – dzimst samadhas kaislība, kad nav prāta – dzimst samadhas prāts. Kad dzimst visi trīs, viņi mirst, un dzimst samadhas. Kad dzimst samadhas, vairs nav ko teikt.

Kad es šorīt gāju ārā no mājas – es sajūtu kaut kādu smaržu – tā bija putna ēnas smarža, tā bija blakus stāvoša koka šalkoņas smarža, tā bija asfalta plīsuma smarža.

Aklie redz tikai aklos, kurlie – dzird tikai kurlos. Es laikam vairs te neko negaidu. Ar katru dienu arvien tālāk. Kaut kas aizslīd neatgriezeniski un es to jūtu ar visu savu ķermeni, ar visu dvēseli. Ar visu – kas ir manī. Un nevar taču urbt caurumus acī tam, lai sāktu redzētu. Redze atgriežas no iekšienes, tā arī jānāk – no iekšas, bet tas nozīmē – no savas iekšienes, un tas nozīmē – ir jāiet prom, lai atnāktu. Tad ardievu.

Prāta stāvoklis, kas nav kaut kur. Prāta stāvoklis, kad nepiedzimst doma, okeāna tīra virsma, parādīts dziļums. Aizmestais akmens nekavējoties iegrimst dziļumā un pazūd, bet ūdeņi tik savienojas virs tā un nav viļņu. Cilvēka seja, kas ir noliecies virs ūdens, satiek tikai savu atspulgu, aiz kura spīd cauri bezdibenis.

Es mēģinu meklēt neparasto pārdzīvojumus. Piemēram, iedomājies, ka tagad mani nogalinās un pie tam pārņemošais aukstums, un saraušanās, ka manam ķermenim ir tagad jāizskatās, iegūst mūžības neizskaidrojama aromāta nokrāsu. Vai tajā ir vienkārši patērētāja fantāzijas mežonība? Es tā nedomāju. Drīzāk tas ir veids ka paķert pasaules uztveršanas jaunas stīgas, novērsties no uztveres stereotipiem. Jūtas kļūst svaigas un caurspīdīgas – caur tām sāku saredzēt bez laicīgu esamības stumbru. Ja iedomāties, ja es sēžu zem koka samadhā – pie tam aiziet visāda viltus atbildība, bet varbūt pat pienāk samadha. Daži pārdzīvojumu kopumi it ka pabīda nost uz nezināmu virsmu. Šādu kopumu salikšana kopā, neapšaubāmi ir ļoti liela māksla, bet no otras puses – varbūt tajā arī ir jebkuras mākslas būtība. Protams, katrs to atrod tieši sev, jo apbrīnojamāk, ka dažkārt liels daudzums citu cilvēku tajā atrod tādu pašu efektu. Man ļoti tuva ir mākslas forma, kas atrod savu izteiksmi Japānas hokku un tanku. Tēlu kopums – un nobīdes sprādziens citā pārdzīvojumā. Jautājums – cik daudzveidīgas ir tās pasaules, kur aiziet mana uztvere? Tajās ir vismaz ir viena kopīga lieta – pati izbrīna no tā, ka es uztveru pasauli savādāk. Ieradums uztveru bīdīšanā mani sagatavo tam, ka es atrodu ceļu pie tā, kas man ir vairāk dabīgs – pie samadhas.

Skaņa, kas traucē koncentrēties un iegrimt sevī – ta ir dzirdama tikai tad, kad prāts ir nodarbināts ar domām. Kad prāts paliek tas, kas viņš ir sava dabā līdz somu rašanās – nav traucējumu. Pats traucējums – tas ir kaut kas, kas stājas straumes virsū un traucē tai. Ja nav straumes, nav arī traucējumu. Kad nav straumes, nav arī traucējumu, tad nav arī straumes trūkuma un nav traucējumu neesamības. Tieši kad tiek īstenota straume. Kas zina – tas sapratīs. Kāpēc es tagad neesmu samadhā? Lūk vienīgais jautājums, kuru es tev vēlos uzdot tad, kad vispār ir jautājumi.

Kad šorīt es gāju ārā no mājas – es sajutu smaržu – tā bija nāves smarža.

Kas mani pārsteidz līdz sirds dziļumiem – tas ir visa notiekošā ātrums. Mana pasaulē nekas nav noturīgs. Bet to cilvēku pasaulē, kuriem vienmēr viss ir ilglaicīgs un noturīgs un jau laikus noteikts un ir saistīts ar pienākumu izjutu un bailēm – tur ir vel sliktāk. Tur ir vairāk puvuma. Sirds atklātums pret atklātām sirdīm veicina mīlestības uzplaukumu – tas ir neprātīgs tādā ziņā, ka tas neko neņem vērā, pat pašu sevi. Šim uzplaukumam nav noteikta ilguma tādā nozīmē, ka katru brīdi viņš atdzimst no jauna un vairs nekur citur neatrodas – ne pagātne, ne nākotnē, ne pat tagadnē – starplaicīgums, notiekošā neesamība. Kad situācija ir noslēgusies un nesenā vakara notikumi ir pārklājušies ar plānu putekļu slāni, tad jauna pasaule parādās acu priekšā, bet šajā pasaulē vairs nav divu siržu, ir tikai atmiņu vieglais slānis – ka miglas strīpa, kas neizbēgami izsijājas zem rīta lecošās saules… Gan nāve, gan dzīve saplūst neaizbēgamās šķiršanās momentā – gan nāve, gan dzīve atrod te neitrālo joslu, kur viņi noslēdz pamieru uz jūtu izlijušām asinīm un to rokas savienojas virs mūsu rokām un mūsu skatieni savijas drūma brīnišķīgā vakara rieta gaismā. Šis ir jaunās cilvēces riets, Šī ir pārmaiņu vētra laika un vietā, bet katrs iejauktais graudiņš kliedz un čīkst sasmalcinātā Kali. Šī apļa vidū ir klusa veca māja, kur dzīvo večuki – to bārdas – mūžības strauti un to sirds ir atsvešināta. Bet es to nevēlos. Es labāk ieiešu iekšā un sagaidīšu kamēr mani nepārplēsīs uz pusēm un neizvēdinās virs okeāna – vismaz – tā mana dvēsele kļūs brīva kosmosa plašumos.

Es nekad nelasu to, ko rakstu.

Apkārt uz simtiem kilometru ir baltais sniegs, baltas debesis, balti pakalni – svilpjošais vējš atkailina kalnus un atkal aizsedz. Esmu viens pats šīs šausminošas mūžības vidū – un nespersi ne soli pretī mīļotajam cilvēkam – dziļas kupenas norīs jebkuru piepūli. Šausmas. Attīrošas šausmas. Es to pieņemu ar pateicību – es zinu, ka tas ar stingru slotu izslaucīs visu sīkumaino, visu uzmācīgo, un paliks tikai spēcīga tieksme uz mīlestību, mežonīga kaisle, kas ieskrūvē sevī visu manu dvēseli, un kad šis taifūns tiks pagrābts un aiznests bezgalībā virs kalnu lielām virsotnēm – tad pienāks kristālu tīrums, caur kuru redzams tas, kas nav sasniedzams ne prātam, ne smadzenēm, ne sirdij. Rudens vēja nikna nots. Es tevi neaizmirsīšu, kamēr esmu dzīvs. Viļņi acīs. Dzejoļu gabali. Drebuļi. Sirdspuksti. Sažņaugtas dūres. Skatiens caurdur visu, un pat tukšums – nav tam šķērslis.

Man ir 30. Man jau ir sirmi mati. Es uz tiem skatos un saprotu – patiesi pārdzīvojumi nepaiet garām. Kādreiz izturības rezerves beigsies. Kādreiz es atstāšu šo zemi, šos cilvēkus, kurus mīlu vairāk par savu dzīvi, šos dzīvniekus, kurus mīlu vairāk par daudziem cilvēkiem, šos kalnus ar to bezgalīgām šausmām, šo jūru, ar tās augstajiem ūdeņiem.

Nodarbes, ko mēs sev atrodam – es atceros tos laikus, kad es tiešam par kaut ko interesējos. Mani interesēja valodu mācīšana, matemātika, fizika, es kaut ko biju meklējis psiholoģiskajos etīdes un filozofijā, neoplatoniķos, esmu pārdzīvojis cilvēku stāstus, kas man nav pazīstami un tāli, esmu raudājis par literatūras personāžu nelaimēm un biju laimīgs, kad viņiem viss bija sanācis laimīgi. Arī es pazīstu daudzus cilvēkus, kas to visu darīja arī līdz manis un dara to līdz pat šai dienai. Es neskaitu tos, kas to dara nepieciešamības dēļ – kas no tā taisa profesiju. Es ņemu tos, kas tajā atrod iedvesmu. Un es nesaprotu. Jo, ja godīgi paskatīties uz šīm nodarbēm, tad tās pārvēršas par pīšļiem. Personāži ir izdomāti vai nē – tie tomēr ir tikai personāži. Zinātne – ir tikai zinātne. Viss ir aprobežots ar pašu izzināšanas priekšmetu. Un agri vai vēlu pienāk dvēseles nabadzība. Protams, var līdz bezgalības veikt dažādas pūles savu interešu kultivēšanā un atbalstīšanā, bet tikai retajās dvēseles retās atslābināšanās minūtēs. Bet kad pāries enerģijas lejupslīdes periods – tad atkal tevi pacels uz pašu virsotni un atkal tu tiksi zem vēju spēka un atkal tevi kaut kur nesīs. Varbūt esmu vienkārši slims? Bet nē, es redzu sava ceļa visus etapus. Un redzu, ka viss ir bijis godīgi, un, ka nav cita iznākuma, un, ka atkal nāktos tam visas iziet cauri, ja sākt no sākuma. Ja tā ir slimība – lai tas tā saucas. Tad man patīk TĀ slimot. Tātad, nav ko atskatīties. Tātad, ir atkal jānostājas kājās un jāiet. Sev pretī. Pretī uz nekurieni. Es vienmēr esmu gribējis mīlēt. Tā ir patiesība, lai kā es no tās nekautrējos bērnībā, un ka lai es to neslēptu no apkārtējo acīm. Es vienmēr esmu gribējis mīlēt. Un vienmēr esmu gājis pie tā. Vai vel kāds kaut ko tādu var teikt par sevi? Es gribētu uz šo cilvēku paskatīties. Man ir riebīga to teorētiķu nostāja, kas ir gatavi visu novest pie nabadzīga pašsaglabāšanās kompleksa. Vienmēr atradīsies tas, kurš viegli izskaidros manu vēlmi pēc mīlestības, pēc vajadzības mīlēt sevi, pēc vienkāršas uzmanības, pēc vienkāršas preces apgrozības, kur galvenais kapitāls – tā ir uzmanība un sava nozīmīguma sajūta. Un velns ar to, lai paskaidro. Kurš to lasīs? Kurs, izņemot mani? Es, patiesību sakot, pats šo nelasu, tad nozīmē – neviens nelasīs? Kāpēc tad rakstu? Cerība, ka tomēr papīra lapa nonāks līdz savam adresātam, nožēlojama cerība uz to, ka bezdibenis var tikt nošķirts ar papīra lapu, kura, pagrābta ar notikumu vēju, nesteidzoties šķērsos neaptveramus plašumus un nonāks tieši TAJĀS rokās, tieši to acu priekšā, un kļūs pieejams TAI sirdij.

Bērnībā viņa peldējās un pēkšņi zem kājām sajuta gļotainu koka gabalu. Kops atā laika viņa kaut ari nebaidās peldēt, bet viņai ir bail no dibens, pamēģiniet saprast šo vienkāršo stāstu, pamēģiniet to izlasīt vēl vienu reizi, pārdzīvot to – un jūs redzēsiet, ka nesasniedzama pasaule caurvij mūsu dzīvi un metas prom – kas uzdrošināsies nostāties šai straumes uz ceļa? Kurš uzdrošināsies tikt aiznestam ar to straumi? Mēs kautrīgi noliekam spārnus aiz muguras – jo tajos taču var iepūst vējš, un kā tad mums noturēties virs zemes? Ka noturēties? Parādi man to, kurš varētu noturēties, pat zinot, ka priekšā ir kaut kas neizskaidrojams, neaptverams, neeksistējošais.

Kad vējš ir spārnos – atliek tikai lidot. Vienkāršs atgadījums, kas atgadījies ar mazu meiteni, vai viņa tad zināja, ka šis stāsts viņu pavadīs visas dzīves garumā, kā suns. Vai mēs jūtam, kad ar mums notiek atgadījums, kurš atstās nesaprotamu, bet nepārvaramu ietekmi uz visu jūsu dzīvi? Reizēm pēkšņs nejaušs skatiens, nesteidzīgs vārds, gandrīz nogurdinoša tikšanās, gandrīz nemanāms klupiens – un pēkšņi saproti – ir noticis KAUT KAS. Vairs nav nekādu atribūtu. Līdz kādam dziļumam neskaties – neko neieraudzīsi – un tomēr zini – ATS ir notici. Tas ir noslēpums. Īsts noslēpums, un tam tuvoties – brrr, dziest asinis un saspiežas elpa.

Manis paliek divi, kad esmu kalnos – esmu gan kalns, kalns – kurš kļūst par mani.

Manis paliek divi, kad manīs cīnās dzīves slāpes un tiekšanās pie nāves – viņi vada dialogu kā arī es. Manis paliek divi, kad es mīlu – esmu tas, kurš mīl un tas – kuru es mīlu.

Ir vājums, kas nav pašmērķis, kurš ir vājums tikai jo tam nav spēka, ka elementa, kas nosedz uztveres caurspīdīgumu – šis vājums neko neatdod, neko nezaudē, šis vājums – ir cieta zara lokanības spēks. Šis vājums – ir spēka lokanā puse. Man dzimst dažādas domas – kad es vienkārši lūkojos tev virsū. Es tās nonīdētu – tās ir nekonstruktīvas un duļķainas, bet.. gribas pateikt skaļi. Es pat nestāstu – es dzīvoju vārdos, kad izklāstu tās tam, kurš man ir patīkams

Viss neskaidrais dod divējādu ražu. Viss divējādais dod daudznozīmīgumu, viss daudznozīmīgs dod simfoniskumu, simfoniskums noved pie harmoniskuma, pie dziļuma, pie izšķīdināšanas, pie pasušanas – nekas nav tik ļoti mūžīgs, kā tas, kas ir pazudis.

Pienāk laiks, kad sapņi paliek dziļi, grandiozi visā savā daudznozīmīgumā, kas pamostoties zini – tā bija īsta realitāte, bet tā – viltus realitāte, ko agrāk uzskatīju par īsto – nu ko lai dara, tajā arī ir daļa patiesības, bet atkritumu daļa ir tik liela, ka… Ka dzinēju var izmantot dažādu degvielu. Katra gadījumā, lai nobīdīties no vietas – visi līdzekļi ir pietiekoši labi – un seksuāla strūklaka, un vientulības mokas, utt. Bet īstu lēcienu uz priekšu dod mīlestības enerģija. Kā privāts eksperimentētājs, kā cilvēks, kas bez nožēlas izmet uz izgāztuvi visu neīsto, kas nežēlīgi atnes mokas gan sev, gan arī citiem sava patiesības meklēšanas agonijā – es liecinu – mīlestība – tas ir vispārsteidzošākais no tā, ar esmu līdz šim sastapies. Kad notiek pārrāvums – bet tas notiek tikai vienreiz – tad arī uzmanība paliek par mīlestības tuvu draugu, un visa mana būtība trīc un vibrē jaunas dzīves patīkamās gaidās un sapņi paliek par realitātes daļu un daudz kas cits… protams, es domāju tieši to mīlestību , kura tik ļoti atšķiras no vienkāršas mīlestības – īpašuma mīlestība. Ka savas dzīves inženieris – es sev saku – tieši šo motoru es ņemu savai mašīnai. Kā burvis – es redzu, ka neparasts dziļums iet man pretī, ka cilvēks es jūtu – tajā ir mana realizācija, tajā ir mana laime.

Es varu redzēt daudzu un arī redzu daudzu, bet es vienkārši tur neskatos – nākotnē, uz to – kas un kā būs. Es taču neesmu Dievs, esmu tikai bērns, kas tik tikko ir piedzimis samadhā. Un man ir grūti saglabāt neitralitāti pret to, ko es redzu un bieži man liekas, ka es nevaru pretoties savam intelektam, savam muļķīgam cilvēciskam instinktam „darīt visu ka labāk”, un iejaucos noslēpumos, traucējot plūsmai. Tāpēc esmu izvēlējies vienkārši atlikt savu vīziju līdz brīdim, kad būšu patiešām pārliecināts, ka neiejaucos, nemēģinu kaut ko IZDARĪT ar redzēto – savādāk viss pazūd, paliek neķītrs, aiziet projām tā nejaušība. Atklepojoties esmu pacēlies no zemes, un aptinoties ar jaku, sāku lēnam iet uz meža pusi. Zila zāle, koki, kas aug ar saknēm uz augšu, ezers, kas ir man uzvēlies virsū ar savu smago krastu – viss pavadīja, viss čīkstēja, svilpoja un šļakstinājās. Dzīve sita pāri malai, pasaule vairojās, sirds sāpēja. Ir jāsper viens solis. Ir jāsper tikai viens solis. Nu nezinu – kur, bet vajag. Ir solis, kuru nedrīkst spert kaut kur. Ja šis solis – ir kaut kur, tad tas nav noteikti tur. Es atkārtoju šos vārdus ka burvju vārdus, ka ēsmu. Solis nevar būt sperts kaut kur. Tam vienkārši ir jābūt spertam un viss. Vienkārši sperts. Vienkāršs solis. Lūk paradokss. Lūk parasta, sapuvusī parasto darbību neiespējamība. Es mīlu vienkāršu vārdus, bet vērtēju vienkāršas jūtas, es redzu mīlestības nenozīmīgu vienkāršību – un tagad man ir jāpieliek pūles un jāiemācās spert vienkāršus soļus.

Pirmo reizi šāda ideja man radās jau ļoti sen, kad tā bija vienkārši ka rozā pasaka – un tur es biju drīzāk ka izmēģinājumu trusītis, nevis izmēģinātājs. Gadi gāja, pasaka tā arī palika pasaka, un pienāca brīdis, kad es vairs nevarēju sevi apskatīt ka pasīvu manis iedomājamo notikumu dalībnieku. Un pēc tam bija ilga un neinteresanta ikdienas dzīve, kas daudzās nozīmēs apspieda manu paša būtību. Bet vienā brīdī mans vecs, jau miris sapnis piedzima no jauna jaunā tēlā, tā aizsedza man acis, un es vairs nevarēju domāt ne par ko citu. Tā, starp brokastīm un pusdienām, es pieņemu lēmumu uzbūvēt jaunu pasauli. Emocija – lieta, kurai ir ilgums – laika ilgums, bet pārdzīvojums vienmēr ir momentāls, tas vienmēr dzīvo tikai te un tagad. Pārdzīvojums – tas ir punkts ar nulles ilgumu. Tas ir – katarsis. Ka cīņas zobena spēks, kas ir koncentrēts tā asumā – punktā, kuram nav ilguma, tā arī pārdzīvojumu spēks ir koncentrēts brīdī, tur, kur nav ne pagātnes, ne nākotnes. Kaut kādas muļķīgas bezgalības priekšā – tas viss ir uztraukums. Vienalga, agri vai vēlu – šodien, rīt, parīt – nāksies klusu apsēsties vienatne ar sevi un saprast – lūk tagad es sēdēšu un skaitīšu nevis stundas, bet minūtes. Un tad ļoti drīz viss beigsies. Ir robeža visam.

Ja nepiesieties konkrētam dzīves brīdim, tad emocijas piekāpjas pārdzīvojumiem – jo emocijas ir vienmēr sekas, tas vienmēr ir pārdzīvojumu apzināšanās produkts, pat ja tas arī notiek nemanot. Bet tīrs pārdzīvojums manāmi atšķiras no emocijām – tā ir pati dzīves jēga, un no gandrīz tīra pārdzīvojuma līdz Samadhai – viens solis. Pāriešana pie tīra pārdzīvojuma – tās ir sajūtas, kas ir ka pēkšņi aizrauj elpu un tu iekrīti kaut kāda īpaša dziļuma jomā un īpašam – neticami piesātinātai dzīves pilnībai. Šāda pārdzīvojuma galvenā īpašība – pilnīgums. Tu aizrijies ar pilnīguma sajūtu, tu jūti, ka tā ir galējā realizācija. Pasaule atver savu neticamu dziļumu.

Ir iespēja, kas sastāv no bez atbildes mīlestības. Viņu ir iespējams paņemt tad, kad tu ej pretī saviem pārdzīvojumiem bez bailēm un pārmetumiem. Uz paša izmisuma dibens no mīlestības bez atbildes stāv paslēptie dārgumi, un tie ir pieejami tikai spēcīgiem un kaislīgiem cilvēkiem – kuri ir spējīgi tik dziļi nolaisties tiem pakaļ. Šī nodarbe ir domāta spēcīgiem cilvēkiem, bet no otras puses tieši šādus darbus darot spēks ari pieaug.

Kad es dzirdu meitenes kliedzienus uz ielas – tālu, tikko dzirdami, neskaidri – vai nu tas ir muļķošanās kliedziens, vai nu sauciens – man vienmēr liekas, ka sauc mani, ka kādam vairs nav spēka paciest un lūk viņa vienkārši izgāja uz ielas un vienkārši kliedz, un cer, ka es sadzirdēšu. Un es nogriežu mūziku un domas, sastingstu iekšā un ieklausos un gaidu, un ir vēlme apģērbties un izskriet uz ielas un kliegt pretī – esmu te!!! Kalni man ir atņēmuši gaisu, mīlestība man ir atņēmusi zemi, ļaudis man ir atņēmuši ticību, sāpes man ir atņēmušas cerību. Kad atbrīvo dūri bezspēkā un viss, ko tu turi – izslīd no manām rokām, un es skatos uz iztukšotām rokām un redzu, ka viss ir zaudēts – rokas atkal sajūt, viss nozaudētais atkal atdzīvojas manī. Ir kaut kas, ko nedrīkst zaudēt, bet katrreiz zaudējot es aizmirstu par to. Un katrreiz atceros, sevi atrodot uz šīs zemes.

Esmu pamanījis, ka Akutagava, kad gribēja izteikt neizteiktu notikumu saplūšanu, izmantoja priedēkli „-no”: „Aru sigure-no furu ban-no koto des”. Es, savukārt, skatoties uz manis uzrakstīto – redzu, ka ekspluatēju savienību „un”, ka arī bieži neņemu vērā komatus – nepārtrauktība man ir dārgāka par pareizrakstību. Jo tālāk, jo vairāk man traucē komati, kad tie nekalpo par dabīgās pauzes izteikšanu.

Pirmajā reizē es varēju uzreiz aizgriezties un aiziet. Un nekā tāda nebūtu. Būtu vienkārši kurla garlaicība pēc neizdarītā, ka sevis nodošana, bet tas laikam nebūtu tik sāpīgi. Bet šī izvēle nav domāta man. Bet lūk šis, acīmredzot, man.

Kad es sēžu mežā pie ugunskura, kad esmu tur atnācis ar telti uz vairākām dienām vai stundām, lai pasēdētu pie dabas zem šalcošiem kokiem un palasīt grāmatu, vai padomāt mierīga vienatnē par savu dzīvi, kad manas domas ir koncentrētas un neatgriezties pilsēta atpakaļ pie rūpēm – šādos brīžos esmu savākts, jūtu svaiga vēja smaržu, jūtu tieši ka aug priedes un cik strauji guļ sūnas, un svaigums no āra kļūst par svaigumu no iekšas. Kad es atgriežos, es to atnesu sev līdzi. Es negribu neko sajust ka savu, un tāpēc tur, kur citi nevar ne uz brīdi izrauties no steigas, es jūtos k…a ceļotais pie ugunskurs – brīvs, savākts, svaiguma pilns, ārpus visa.

Vārdu rinda, kas man vienmēr paliek tuvi man, neskatoties ne uz ko – tā radītāji, kas manī dzīvo, kas dzīvo ar mani: Akutagava, kobo, Abe, Kavabata, Faulz, Kastaneda, Nokol, Ljosa, Friš, Krišnamurti, Suzo, Tauler, Ošo, Nicše, ramakrišna, Milarepa, Gazdanov. Ši ir hipnotizējoša vārdu rinda, skaļi izrunājot kurus, es sastingstu, un karsts aukstums pārklāj manu sirdi – es sajūtu sevi no iekšienes, es redzu nebeidzamu rindu, es dzirdu zibens klusumu, kas nāk no sirds uz sirdi, es dzirdu, kā šis zibens atskan ar kristāla klusumu un tam ir asiņaina krāsa.

Tieši kad es pamostos, no miega paliek dīvaina sajūta, un ja ar rokam nepieskarties galvai, kādu laiku nekustēties un atdoties pus miegainai gulēšanai, tad šai sajūtai var atļaut izpausties skaidrāk. Tā nav saistīta , kā man liekas, ne ar miega sižetu, ne ar kaut ko vispār – tā ir šausmīga, kas atnāk no paša dziļuma – tā tiek pārdzīvota diezgan nemierīgi, tā nav līdzīga nekam, ar ko ir nācies sastapties negulēšanas vai gulēšanas realitātē. Tā, liekas, atnāk no paša dziļuma. Netīra sajūta – biedējoša un pievilcīga vienlaicīgi. Biedējoša, jo nes sevī draudus visam, kas ir ārpus tā – jo stiprāka ir individualitātes sajūta, jo par plakanāku ēnu tā liekas. Pievilcīga, jo tur ir novirzīts mans ceļš, jo tā ir ieiešana tiesā tukšuma pārdzīvošanā, kas visu piepilda.

Vientuļš ceļotājs nošķirtības pasaulēs.

Tiek uzskatīts, ka sieviete dzīvo ar jūtām. Bet patiesība jūtas dzīvo ar sievieti. Tiek uzskatīts, ka vīrietim ir jābūt stipram. Bet patiesībā spēks prasa vīrieti uz sava galda – tam ir vajadzīgs ēdiens. Spēks rokās ņem dakšiņu-godu un nazi-lepnumu, liek to uz šķīvi-priekšroku un smēķīgi kožas iekšā. Spēks, jūtas – tie vēlas dzīvot un tiem ir vajadzīgs ēdiens. Bet es neesmu noliegts uz tādu pašupurēšanos – es kāpju ārā no šķīvja, un atstāju tur savas drēbes un aizeju. Lai vējš ārstē manas brūces, lai tas nodzēš manu vārdu, kas ir uzzīmēts uz smiltīm, un tad spēks mani neatradīs. Es spēlēju paslēpes. Esmu atkal bērns, Es laižu burbuļus, guļu saulē un kustinu pirkstus mierīga ūdenī. Tā gluda virsma saka man kaut ko, bet tas man nav vajadzīgs.

Niknums – lūk mans mūžīgais draugs. Es nesaprotu bezcerīgi laipnos cilvēkus, kuri būvē savas attiecības ar citiem cilvēkiem tā, ka pret ēdienu attiecas šakālis – kaut sapuvusī gaļa, bet gaļa. Es nepieņēmu laipnības, laipnības dēļ, sarunas, sarunu dēļ. Es varu būt rupjš, nevaru būt maigs, es varu būt nikns, kad niknums ir novirzītas uz sienu sagraušanu starp sevi un savu muļķību. Kur palika niknie cilvēki? Kur it tavas olas, vīrieti? Kur ir tavi nagi, sieviete? Niknums – tā nav agresija, ne naids, ne kaitinājums, niknums nav savienojams ar visiem šiem netīrumiem. Naids, agresija, kaitinājums – tās ir graujošas jūtas, tās vājina, padara par bezspēcīgiem, jo tās ir iegūšanas slāpju otrā puse, izpauž patērētāju pretenzijas pret pasauli. Ja pasaule nav tāda, kādu es to vēlos – tas mani padara par aizkaitinātu vai agresīvu. Niknums – ir cits. Niknums – tas ir pārcilvēciskais visu savu spēku saspringums mēģinājumā pārraut plēvi, tā ir tiekšanās pie gaismas, pie spilgtuma. Niknums – tās ir gaišas jūtas. Niknums – tas ir pēdējais izmisuma metiens, pilnīgā mīlestības un maiguma spēku saspringumā. Patiesi nikns nevar būt tas, kas nav spējīgs ziedot ar sevi pirmā garāmgājēja dēļ, kura skatienā redzi sava likteņa atspulgu. Niknums – tās ir jūtas, uz kurām ir spējīgs tikai tas, kurš ir mērķtiecīgs, kurš visu savu dvēseli ieliek mīlestības spējā un spēja saņemt mīlestību – viss pārējais ir pārāk sīki, lai izsauktu niknumu, bet sīkumainais nevar būt nikns. Nikns nevar būt tas, kas nevar būt koncentrēts. Niknums nav spriedumains, tieši tāpēc tas ir spējīgs mani izsaukt ārpus manas nāves robežām. Nikns buda. Niknums ar iekšām apēd visu tukšo un rēgaino – niknam cilvēkam nav līdz maigumam un pieklājības – viņš ar zobiem grauž sienu – kāda te pieklājība!. Niknums nevar būt novirzīts uz kaut ko tukšo vai izdomāto – tas novirzīsies un aizies. Niknums pats par sevi ir izvēlīga – tā dzimst sastopot nāvi. Tieši tāpēc niknums nevar būt novirzīts uz otru cilvēku – tas var būt novirzīts uz muļķību, kas nogalina dvēseli un nosusina sirdi – un te vairs nav svarīgi – vai tā muļķība ir manī vai tevī.

Starp šo apli ir veca māja, kur dzīvo veci večuki – to bārdas – mūžības straumes, un to sirdis ir atsvešinātas. Vecums ir žēlīgs pret viņiem – tas nevar pieiet pie to nevainojamības un vienkāršuma – tam nav dots novecot to, kas neķeras klāt jaunībai, enerģija tos nevar atstāt, jo tie pasi to ir aizsūtījuši, spēks viņus nevar piekrāpt – viņi paši to jau sen jau ir piekrāpuši, nododoties vājuma rokās. Spēka robeža ir pirmatnējā vājumā – kas var uzveikt šo absolūtā vājuma spēku? Kad cilvēks ir atdevis visu – viņš kļūst neievainojams – kā neievainojams parks, kā neievainojami pļavas ziedi. Šī fakta priekšā sagraujas kalni un sagraujas tūkstošgadu klintis.

Debešķīgi zili Bodhi zemes plašumi – kas vēl ir vajadzīgs?

Lūk dīvaini – es ēdu un dzeru – bet dzīve vienalga aiziet no manis. Kas paliks pēc manis? Protams, protams, jā… Es smaidu un piekrītu atmiņai, kas man pasniedz:

Kas paliks pēc manis?

Puķes – pavasarī

Dzeguze – vasarā

Tīrs un auksts sniegs – ziemā.

Dabīga anestēzija – bezrūpīgi auksts tuksnesis – tas ir iekš katra cilvēka, un kad mocības paliek neizturamas – dvēsele pati atrod ceļu un slīd virzienā pie šī auksta klusuma. Ielaižoties tajā, izjūti gandrīz augstāko baudu – nav sāpju, nekā nav. Gandrīz augstākā bauda. Tukša, kristāla, bet gandrīz laime. Zvanošais nekas. Un tikai šis „gandrīz” paliek vienīgais mākonis bezrūpīgā nebrīvē. Vai es ar to „gandrīz” varu samierināties?

Katram ir vāja vieta. Un tā ir tieši tā vieta, kas to padara par stipru. Apkārt ir rēgi, rēgi.. Ka lai nekļūstu par mizantropu? Visi trīc no bailēm, ka ja spersi soli sānus, tad tos gaida nezināmais, rezultātā visi sēž savā peļķē. Es izrāpoju no savas peļķes – un kas? Vai patiešām dilemma tagad ir tāda, ka vai nu man tagad ir jāaiziet no cilvēkiem, vai jāatgriežas atpakaļ peļķē? Cilvēks var domāt, ka viņš būvē tiltu starp veco un jauno dzīvi – bet to bezdibeni nevar pārvarēt ar tilta palīdzību, jebkurš tilts ved atpakaļ, tas nekad nav uzbūvēts līdz galam – bezdibenis ir pārāk plašs starp zināmo un nezināmo - tie ir vienkārši dažādi veidi kā dzīvot. Un visas šīs tiltu būves – tas ir vienkārši lielisks veids ka sevi nomierināt un iemidzināt. Bezdibenis tiek pārvarēts tikai ar lēcienu – lēciens ir izmisis, bezcerīgs. Kurš teiks – esmu gatavs? Kurš no tiem, kas to pateica – lēks? Katrs, kurš lēks – aizlēks – bet to nevar zināt kamēr pats nelēksi. Atgriezties es vairs nevaru, kur nu vairs… cietumā brīvprātīgi.. tāpēc jūtu, ka lēni, bet aizeju… arvien tālāk un tālāk. Tas, kas mani uztrauc, tā horizonta, kas ir manā priekšā – to pat vairs nav kam parādīt, jo, lai to ieraudzītu, ir vismaz jāpaceļ acis, un no redzes loka izlaist trotuāru ar apmalēm. Ar katru stundu es bezcerīgi attālinos – tikai mīlestība spēs uzbūvēt neaptveramo saikni caur neaptveramām tālēm – ticu tikai mīlestībai no pirmā acu skatiena un bez skatīšanās atpakaļ.

Kad es esmu lūkojies viņai acīs un redzēju tur bezgalīgo mīlestību – kas tad tas ir patiesība bijis? Šobrīd man sevi ir jājautā par to – nē, šobrīd man sev ir jāatbild uz šo jautājumu. Kad es skatījos viņai acīs – ko tad esmu tur redzējis patiesībā? Varbūt viņas acis bija vienkārši spogulis, lūkojoties kurā es redzēju tikai sava neprāta atspulgu? Acis, kas ir piesegtas ar spoguli – tajā kaut kas ir – izjūti garlaicību – redzēsi garlaicību, izjūti kaisli – redzēsi kaisli. Bet ka tad būs ar savu, ar savu sirdi – vai tad tā neraujas uz āru, vai tad tā nenorauj spoguļpārklājumu? Acīmredzot – nē, laikam – bailes un nāve jau ir uzdejojuši savos svētkos.

Kur plāns – tur Neraujas. Ja vienīgi tā ir smalkas mīlestības jūtas. Man nepatīk jūtas pielīdzinām kaut kam, ko var saprast. Jo saprašana sašaurina, nogriež un konkretizē. Tā vai citādi, saprašana atmet visu pasauli sevis dēļ. Bet jūtas – otrādi – tās sevī nes visu pasauli, novēršoties no būtības. Visas jūtas parādās no nezināmā dziļuma un caur katru var ielūkoties šajā bezdibenī. Es dodu priekšroku skatīties bezdibenī caur mīlestību – nē, pati mīlestība ir bezdibenis. Kad jūtas sasniedz augstāko punktu, tad tu apklusti. Bet izrādās, ka ir vēl augstāk un vēl un vēl…

„Pajautās – pateiksi.

Nejautās – neteiksi.

Kas tavā dvēselē ir paslēpts,

Dižciltīgs Bodhidharma?”

03-02-02) “Satikšanās”

Es skatos uz tavu bildi. Minūti, divas.. skatos neatraujoties, nefokusējot skatienu uz kaut kā atsevišķa, uzmanība sāk lēni klaiņot, bildē atdzīvojas, attēls sāk raustīties, peldēt acīs, … es stāvu dīvāna priekšā, uz kura tu guli. Es nezinu – kur lai es virzos. Mani velk apsēsties tev blakus pie kājām. Sēžos blakus, tu viegli pierauj kājas klāt, lai atbrīvot vietu man, man roka, negaidot pati stiepjas pie tavām kājām un notur tās – man negribas, lai tu tās atrauj no manis. Tieši šajā brīdī mana uzmanība aizslīd uz tavām kājām līdzi roku kustībā,.. slīd augstāk, pie tavas kreisās kājas ceļgala, kura stāv uz labās kājas… violeta nokrāsa man stāv acu priekšā – tā ir tā krāsa, kad tava kāja stāv, viegli šūpojoties no manām kustībām.. pēkšņi es sāku sajust tavas kājas svaru, es jūtu, kā tā spiež ar savu smagumu citai kājai virsū, es viegli, ar kresi roku ņemu aiz papēža, un ar labo – nedaudz augstāk – aiz potītes un pielieku tādu piepūli, it ka vēlos to nedaudz piepacelt, lai šis svars kļūtu reālāks, un te pēkšņi mani iesitas siltums – es jūtu, ka mani piepilda karstums – es jūtu siltumu tur, starp taviem gurniem, kur tie saskaras. Skaidri jūtu, ka tev starp gurniem parādās sviedru lāsītes – pārāk karsts tam, lai kājas turētu kopā… Ar ko es to jūtu? Nezinu – laikam ar sirdi. Es veicu vieglu piepūli un paceļot tavu kāju lieku to sev uz ceļiem. Ar kreiso roku es joprojām turu tevi aiz papēža, un mana plauksta piepildās ar tavas pēdas garšu – roku es nekustinu – tā pati slīd viegli pa kāju – un stāv uz vietas, un slīd… mani pirksti pieskaras tavu pirkstu galiem, piespiežas tiem, un kaut kādi sīki drebuļi – drīzāk – vibrācija rodas starp tiem, un tai pakaļ nolaižas karstums, izlaužoties no tavu gurnu pasaules.. es skaidri jūtu ar savu plaukstu tava papēža garšu, it ka esmu to nolaizījis ar mēli .. man ir karsti… ar otru roku es apskauju tavas kājas pirkstus un saprotu – man ir tik ļoti labi.. tu nedaudz pagriezies uz dīvāna, apgulies uz muguras, otra tava kāja neatrod sev vietu un es tai arī palīdzu apgulties uz maniem ceļiem. Tava galva paliek aizliegta, bet tagad tas nav priekš fotogēniskuma, tagad tas ir enerģijas stumbrs, izraujoties no tavas pēdas un manas plaukstas skārienpunkta, caurvij tavu ķermeni un liek tev spazmatiski – saldi iztaisnoties.. tavi ceļi ir viegli izplēsti – bezpalīdzīgi, kaislīgi.. mana roka slīd uz tiem, es jūtu tavu celi.. bet atgriežos atpakaļ.. ritms kāpj.. kāds ritms? Kā ritms? Es nezinu, vai tas ir klusēšanas ritms, siltuma ritms manā sirdī. Es ar abām rokam ņemu tavu pēdu, manas rokas to pietuvina sejai, es piespiežu tavu pēdu pie sava vaiga.. es skaidri jūtu tavas pēdas garšu, it kā būtu to nolaizījis ar mēli.. it kā.. mani šis it ka neapmierina, es patiešām gribu sajust tās garšu.. mēle pieskaras tev.. mani caurstrāvo dzirkstele, mani ka ar strāvu sit un tas pats notiek ar tevi, tavs ceļgals saraujas ka krampī, un man nākas tavu kāju paņemt ar spēku.. es nolaizu visu tavu papēdi – lēni, lēni, baidot šo tik nevainīgu un tik ļoti seksuālu darbību, es jūtu tavi ķermeni zem zeķbiksēm, es jūtu tavu garšu.. tā nolaižas zemāk, lēni apņemot manas krūtis, manu vēderu, zemāk… viss ir aptverts ar tavas garšas karstumu… noglaudu ar mēli starp taviem pirkstiem .. un tas jau ir gandrīz neizturami.. maigi iekožos ar zobiem tavos pirkstos.. tu nodrebi ar visu ķermeni, viegls kliedziens, un es redzu, ka starp tavām kājām – tur, dziļumā, iedegas uguns bumba… tam pretī jau nostājas uguns stabs man, mana vēdera apakšā… tā vēl ir sajūta, tā vel ir priekšnojauta, tā tikai ir pirmā vēja brāzma pirms vētras un pēc tā nikniem priekštečiem ir redzams viss spēks, kad tas pieņemsies spēka mūsu ķermeņu un dvēseļu iekšienē.

Kad eju gulēt, es tevi apskauju un sāku uzreiz tevi sajust. Es tev netraucēju iemigt – vienkārši maigi glaudu tavas krūtis. Tas sākumā. Un pēc tam es nevaru noturēties un pieskaros pie tavām krūtīm ar lūpam, ar meli. Bet pārāk ilgi kaut ko tādu nav iespējams izturēt – es apguļos tev virsū, tavas rokas atrod manējās, un lūpas – mūsu lūpas – tās nevar dzīvot vienas bez otrām – tam tas ir neiespējami – nedrīkst. Es skūpstu tavus vaigus, tavu degunu, pieri, bet man tas ir par maz, un es ka suns no laizu visu tavu seju, un nevaru apstāties, un no tā tevī dzimst tas.. ka tavas kājas pašas paplēšas, apķer mani un piespiež pie sevis, piespiež – ātrāk, tagad, ienāc manī…Es baudu to, ko jūtu, kā tavas stipras kājas vienkārši iegrūž mani.. pakļaujoties to gribai es atraujos no tavām lūpām, apsēžos, tavas kājas apķer mani un necieš vilcināšanos, es lieku rokas uz taviem gurniem un turu tos. Tu pietuvojies cieši man klāt - tuvāk vairs nav kur – tuvāk – ir tikai iekšā… Es zinu – ko es gribu, un es nodarbinu savas rokas tādēļ, lai sagaidītu tavas – es paceļu tavas kājas, paņemot katru aiz potītes, piespiežu pēdas pie sejas un gaidu…. Man vairs nav spēka, lai gaidītu, bet es gaidu.. un tavas rokas atrod locekli, tavi pirksi to aptver un piepildās ar drebuļiem, kas no tā iziet. Noguris no gaidām, es sāku lēnam kustēties, un tas slīd tavās rokās. Tu to piespied cieši pie vēdera lejas daļas un tā slīdēšana vairs neliekas tik nevainīga – nedaudz paejot atpakaļ, es dodu tev iespēju noliegt to zemāk, un lūk tas maigi sajūt karsto un mitro. Es nolaižu tavas kājas, tās noguļas saspringti un stingri, esmu iespiest tajās, es apķeru tavas rokas, jo tās atraut nav iespējams, un es jūtu, ka tavas dūres kļūst vai nu lielākas, vai mazākas – sekojot mana locekļa kustībām, tā karstums caur tavām rokam nonāk līdz manām. Un lūk es jūtu, ka atrodos pie ieejas, Un tomēr es, pārvarot sevi vēl reiz – pagaidām nostumjos malā un lieku roku virsū, mani pirksti atver lūpas un uzreiz paliek mitri – es gribu zināt šo garšu – es atstumjos un apguļos starp tavām kājām, un tavas rokas mani meklē, un tad es pagriežos un apguļos tev virsū. Tagad gan tavas, gan manas lūpas un rokas var atrast visu ko tik velēsies… Es palieku rokas zem taviem gurniem un tie piepacēlās, es pieskaros ar savam lūpām pie tavām, es iesūci tavu mitrumu, es nolaizu ar mēli starpā, gandrīz nepieskaroties atvērumam, kas spazmatiskā kaisle vai nu saraujas vai atveras – ar pasu meles galinu es maigi ieeju iekšā.. un šajā pašā brīdī es izliecos saspringumā, jo tavas rokas, kas turēja manu locekli, nomainīja maiga mēle – un es vairs nevaru – es piespiežu to, ko vairs nevar nosaukt par locekli – es piespiežu savas liesmas pie tavām lūpām un tās lēni atveras un es ieeju iekšā, un mana mele ieiet tevī un mūsu vaidi saplūst… Mēs vairs neesam spējīgi neko darīt – esmu tevi iekšā, ne mēs esam viens otra iekšā un guļam jūtot, ka mūsu dvēseles ieiet viena otrā, kas nebija iespējams agrāk. Es kustinu mēli uz apli, tevi iekšā, es jūtu ka tavi zobi iekožas manī, laikā, kad mēle ir maigi piespiesta. Es kustos, un tavas rokas apguļas tieši uz maniem gurniem, paceļoties un nolaižoties kopā ar tiem, tu tos tik cieši piespied…

Ja ne tas, ka mēs esam tikko sākuši, mēs varētu jau desmit reizes izjust orgasmu, bet tas nav domāts mums – es apguļos blakus, es skūpstu tavus krūšu galiņus, maigi kožot tajos – mēs apskaujamies – mēs trīcam no kaisles. Mums ir jāiemieg, lai rīt no rīta pamostoties sāktu visu no sākuma, bet jau uz jauna enerģijas un mīlestības kalngala. Vai tad miegs var nākt, ja esam tik ļoti uzbudināti? Vai tad ir iespējams aizmigt, kad mūsu ķermeņi ir savijušies, kad esi gatavs ar zobiem pārplēst segu, kas mūs apsedz, lai varētu redzēt kas negrib tevi paņemt – grib tevi izvarot. Es gribu tev uzbrukt, sasiet tavas rokas, atplest kājas – nepieklājīgi, vulgāri – un ietriekties tevī no visa spēka – lai tu bļautu no baudas, ieķerties tev krūtīs un turēt aiz tām – sisties pret tevi tik ilgi, kamēr tu vairs nebūsi spējīga kliegt, kamēr asaras nesāk birt no tavām acīm, un tad es piespiedīšos tev klāt un mēs skatīsimies viens otram acīs, kamēr neizjutīsim sprādzienu. Ja mēs nebūtu spējīgi uz kaut ko vairāk, mēs to izdarītu.. bet tomēr ir iespējams iemigt – mēs iemācīsimies gulēt, kad ķermenis burbuļo un dvēsele spīd, lai pamosties rīt un turpinātu savu ceļu… rīt – tas skan nedaudz naivi, jo mēs pamostamies pēc stundas un metamies viens otram virsū, lai atkāpties atkal un atkal un aizmigt un pamosties…

Vai tas ir tavs sapnis vai nav sapnis? Loceklis, kas iziet no vagīnas – kas dūmo no menstruālām asinīm - tas ir nazis, kas iziet ārā no sirds. Krūšu gali, kuriem ir asins krāsa un asinis, kurām ir krūšu galinu krāsa. Kājas, nedaudz atplēstas un saliegtas ceļos – pēdas, bezspēcīgi noliekušās pa malām.. Acis, kas kļuvušas nedaudz šķības no kaisles, nāsis, jūtīgas pret mēles pieskārieniem, pusatvērtā mute, aiz kura var redzēt mēles mitrumu, kas vēl joprojām glabā oliņu garšu, to garša un apziņa, ka viņš vēlas beigt tieši mutē – viss tas rada īpašu saspringumu un kaisli. Viņa lūpas, kas slīd pa tavu kāju, viņš tevi kož aiz kāju pirkstiem, pieskaroties tām maigi un cieši melei. Tu apķer ar lūpam manu locekli, kurs ir tik ļoti stingrs, ka tam nepietiek vietas tavā mutē, un nākas to apķert ar roku pie pamata, stingra galviņa slīd pa tavu mēli pie kakla, un apstādināta atgriežas pie lūpām un atkal tiecas dziļumā, viņa stingrie gurni, kas paceļas un nolaižas virs tavas sejas, tu liec tiem virsū rokas, ielaid tajos savus nadziņus un vels uz leju…, garas vieglas vaidas, kad tavs pirksts saslīd un iegrimst dziļāk.. un kad tu, esot pilnībā bezspēcīga no viņa karstās mēles, kas glāsta tavu klitoru un lūpas, no viņa pirkstiem, kas ir tevī, - lai gan viegli, bet tomēr jūtami iekodies loceklī, tas it kā zirgs, vairāk nevar noturēties, sitās tev mutē un pēkšņi – karstas spermas straume… tu viņa galva, kas tiek sažņaugta ar tavām ciskām vienā muskuļu sitienā, un spazmatiski saraujas vēdera muskuļi, kas ir kā izspiež no tevis tavas kaisles un tavu spēku paliekas, un viņa rokas, kas ir aptvērušas tavus ceļgalus, un tavas krūtis, kas ir apņemta ar kaisles ugunīm, un krūšu galiņi, kas kļuva tvirti un neprātīgi jūtīgi, pat pret maigiem vēdera pieskārieniem…

Cik man ar tevi šodien bija labi… mūsu maigošanās – tas ir tik dabīgi un tik burvīgi – kā zaķīšu spēle pļavā zem saules. Kā ziedošais ķirsis… Tas ir tik pārsteidzoši – saņemt augstāko erotisko baudu, un tajā iekšā ir estētiskā bauda, un tūlīt pat priecājas manas domas, kas tik viegli pieskaras mums klāt un spēlējoties griežas savos tēlos, asociācijās, redz pārsteidzošus paradoksus un negaidītus un kristāla sakarus, mana sirds izstrāvo pati sevi tevī iekšā, visu manu būtību – tas ir vienkārši orgāns – tā ir arfa, uz kuras spēlē tavas mīlestības vējš.. un mūsu skaņas saplūst un nav nekā lieka. Tu tagad jau guli, bet es pa kluso velku nost segu un skatos uz tevi.. tu elpo mierīgi, tavas krūtis.. kā mani tagad pie tām velk… laimīgā – tu guli! Es ļoti ļoti klusi - tikai lai tevi nepamodinātu – ar lūpam pieskāros tavam krūšu galiņam… es ņemu to lūpās un vienkārši tā turu, es novelku no tevis segu – pie manis te ir karsts – tu nenosalsi.. cik tu esi skaista… es skūpstu tavas rokas no plaukstas līdz elkonim, no elkoņa līdz plecam.. ko lai es daru ar savu locekli.. tas jau ir neprātīgi saspringts… es ar to pieskaros tavam gurnam un sastingstu… akurāti – ļoti mierīgi lieku kāju tev virsū un cieši piespiežos ar locekli tev klāt… tu guli.. es knapi pieskaros ar lūpām, un apsēžos tev blakus uz ceļiem. Tu esi burvīga.. tavs ķermenis pat miegā elpo ar kaisli… tava roka guļ uz vēdera apakšas… es to noņemu nost un iestumjos sprauslā starp saspiestām kājām. Kā tur smaržo… kāda smarža.. kāda laime, ka esi nogurusi un neesi aizgājusi dušā! Es ieelpoju to ar pilnām krūtīm un tā iekļūst manī, piepilda visas plaušas, iesūcas manās asinīs, ieiet manā miesā.. ka zaglis, ka nakts zaglis es klusi skūpstu klusi tavu ceļgalu, es nolaižos zemāk – pie tavām pēdām – es mīlu tās mīlēt.. un lūk mans vaigs jau jūt tavs ādas maigumu un manas lūpas nonāk pie tās… es paceļu tavu kāju un atgrūžu to nost no otras… un te man prāta ienāk pārsteidzoša fantāzija – es apsēžos pie spilvenu pusē un pieskaros ar locekli pie tava ķermeņa… tas ir neizturami.. es novelku to gar tavām acīm, gar degunu, piespiežu pie lūpam.. vēl … vēl… es gribu iekšā… ka tikai tevi nepamodināt… mani pirksti ieslīd starp tavām lūpām un paver to vaļā, lēni… ļoti lēni… un lūk jau var… jau var, bet es neuzdrošinos, loceklis ir sastindzis uz pašas robežas, un lūk es ieeju iekšā… ieeju… sastingu.. es lūkojos tev sejā… uz savu locekli, kas ir palicis resns, bet savu locekli es redzu tikai pa pusei.. un pēkšņi es sajūtu tavas mēles pieskārienu un lūpu maigumu… bet nē, tu neesi pamodusies… tu kā mazs bērns sūkā knupīti…ka lai es noturos… es iekožos savā lūpa un jūtu asins garšu.. tikai tas mani padara skaidrāku.. es saku ļoti lēni un ļoti klusi kustēties – es nevaru atraut skatienu no tavas sejas, tavām lūpām, kurās pazūd mans loceklis un atstumjas atpakaļ°.. tu laikam sapņo kaut ko labu:) varbūt tu sapnī redzi tieši to, kas arī notiek… Es skatos uz tavām acīm, es iekļūstu aiz aizvērtām acīm un redzu… redzu, jā, es redzu, tu sapņo, ka es guļu, un tu maigi glāsti ar lūpām manu locekli.. pieskaries ar meli pie oliņām, skaudīgi tās nolaizi, tava mēli pārskrien visur, tā bauda tavas kaisles garšu, kas bija mums vakarā… tu trinies ar degunu gar locekli, pieskaries ar lūpam pie mitras galviņas, lēni, ar saldu pretošanos nolaid galvu un ielaid to sevī un viegli iekodies tajā… lai sajustu tā stingrumu, un tev ari prāta ienāk rotaļīga doma – tu nolaidies zemāk, apgulies starp manām kājām, skūpsti ceļgalus, tik grūti no tiem atrauties… stingrs vīrieša ceļgals.. tu iekodies kāja virs tā un stingri muskuļi zem taviem zobiem nedaudz saliecas.. tu atkal pacelies augstāk, tu nepacietīgi paplet manas kājas, nokļūsti pie oliņām, paņem tās rokās, pie pacelies, nolaidies zemāk… nolaizi ar mēli.. mēs abi trīcam – tava mēle lēnam mani glāsta… un tai tik ļoti gribas dziļumā… ko kurš sapņo?.. es jau sen to nezinu, varbūt es sapņoju to, ka tu to sapņo.. es apguļos maigi tev virsū, es jūtu virs sevis visu tavu ķermeni, mans loceklis atduras pret tavu vēderu, es nedaudz nolaižos zemāk.. sapnī es drīkstu.. sapnī…tas viss ir sapnī.. laikam… es skatos uz tavu seju un jūtu ka padodas tur…ka ielaiž mani.. tik miegaini.. tik negribīgi padodoties man.. un lūk.. lūpas papletās, un tur… tur tik karsts.. tik daudz mitruma.. ieslīdēt dziļumā – ir vienas sekundes darbs , bet es, liekas, to izstiepju veselas stundas garumā, nedaudz paceļoties, es nolieku kājas tavu kāju sānos un saspiežu tās, tagad tavas kājas ir stingri saspiestas, es apguļos tev virsū, apskauju aiz kakla , aizveru ciet acis, atslābinos.. es vienkārši guļu tev virsū.. gandrīz nevainīgi.. tagad tikai lēna slīde .. bezgalīgi lēna slīde… kur?...es noslīdu kaut kur citurienē… tas pat nav sapnis… mēs abi jau esam kopā – mēs esam kopā – saule, zāle, caurspīdīgs ūdens… mēs sēžam upītes krastā.. tavas kājas karājas pie apmales, es apskauju tevi no aizmugures un skūpstu tavus matus… mūsu rokas atrada viena otru un sastinga… mūžība skatās uz mums un apskauž mūsu mirkli… stipri un zilacaini cilvēki iet garām un smaida mums pretī mēs viņiem atbildam ar smiekliem… šie smiekli atskan virs mums līdzīgi sudraba pērkonam un no debesīm līst sudraba lietus, zeltainas straumes, pasaule negaidīti izliecas un atklāj savus neizsmeļamos mērījumus, un skatiens caurstrāvo visu – un kļūst par visu, ko redz… un bezgalīgas pārvērtības notiek ar mums šajā vienotajā pasaulē….

03-02-03) “Dzērvene – garšīga oga”

1. Viņi atrada viens otru – starp ceļa putekļiem, starp personīgo ķildu virpuļiem, iedvesmām un raizēm – viņi atrada viens otru. Un tas bija labi. Noīrēja dzīvokli, darbs tos ne pārāk apgrūtināja – laiks bija, bija mīlestība, bija vienkārši skaidra sajūta, ka pasaule griežas īstajā virzienā. Viņi noīrēja divistabu dzīvokli, pirmajā istabā, mazākajā – viņi sameta mantas – bet lielajā iekārtojās. Mazajā istaba viņi gribēja ierīkot kaut ko netradicionālu – lai tur pavisam nebūtu mēbeles, lai uz grīdas guļ pūkains paklājs, daudz zaļumu, gaisa un gaismas – tik sākuma būtu jāizmet viss liekais. Pagāja mēnesis. Istaba tā ari stāvēja nesakārtota – te viens, te otrs, pasi ziniet – kārtība – tas ir tad, kad viss ir tīrs, bet ja neiztīra līdz galam – it ka arī pūles pieliktas, bet kārtības nav – žēl – tāpēc viņi gaidīja brīdi kad viņiem pietiks spēka plaušās ieņemt vairāk gaisa un ar vienu elpas vilcienu sakaut. Pagāja vēl viens mēnesis. Istaba pārvērtās par savdabīgu objektu, kura apkārt eksistēja dažādi jociņi - viņiem patika sevi ironizēt, un turpināja būvēt plānus uz tā, cik jauki būs kad viņi to istabu beidzot sakārtos. Viņiem radās kaut kas līdzīgs ģimenes folklorai, kura istaba spēlēja kantaina akmens lomu – tas bija gan smieklīgi, gan daudzsološi. Beidzot pienāca diena – viņi no paša rīta piecēlās un enerģiski ķērās klāt tīrīšanai. Ak dievs, cik daudz visādu netīrumu tika iznests ārā, cik daudz putekļu, grāmatas ir bezgalīgas… Vakars viņus sagaidīja virtuvē – ka saka – noguruši, bet priecīgi… Viņš viņu apskāva – viņa sāka smieties. Ejot garām istabai, viņi nenoturējās, lai neielūkoties tur vel reiz. Istaba spīdēja un laistījās. Uz grīdas gulēja pūkains paklājs. Stūrī krāšņa palma. Mājīgas lampas, mīksts krēsls, ieejot – sajūti tādu maigu neuzbāzīgu ērtību – gan ķermenī, gan dvēselē – nav kur piesieties – daudz brīvas telpas – daudz telpas galvā. Viņi basām kājām stāvēja istabas vidū, apskaujoties, un šajā brīdī viņi sajuta – ka viņiem vairāk nav nekā kopīga – ka šī ideja bija vienīgais tiltiņš starp viņiem – bet tagad tiltiņš ir sagrauts un tā vieta pēkšņi nekas neradās. Viņi stāvēja vēl minūtes divdesmit, nebija par ko runāt – pat sarunas, likās, zaudēja jebkādu nozīmi. Nākošajā dienā viņi izšķīrās uz visiem laikiem.

2. Tas bija foršs prikols. Jūs to noteikti zināt – pieej klāt meitenei un saki viņai: „Es tevi mīlu…”, un pēc pauzes – atkarība cik kuram pietiek pacietības to ieturēt, lai neierēktos klasesbiedri, bet lai meitene paspētu nosarkt - tu piebildi „.. dzenāt pa gaiteni ar slotu.” Visiem ir zināms šis joks, bet katru reizi tas ir bijis mazāk vai vairāk efektīvs. Kad viņu klasē parādījās jauniņā – viņš precīzi zināja, ka izspēlēs ar viņu šo spēli.

Viņa sakrāva skolas somu, koncentrējoties par ko domājot un sāka virzīties uz izejas pusi. Viņš nošķērsoja tai ceļu. Viņa pagrūda to ar plecu, un, izbrīnīta par to, ka viņš nemaz nepadevās, neveikli atgrūdās pret solu. Viņš skatījās tieši uz viņu. Liekas, ka visi ir sapratuši kas tagad notiks, un, gaidot skaļus smieklus, viņš stingri nometa: „Es tevi mīlu…” Un sāka ieturēt pauzi. Viņš zināja, jo ilgāka ir pauze, jo precīzāks trāpījums. Ar vien aci viņš redzēja, ka visi gatavojas skaļi smieties, metot nost no sevis mācību stundas saspringumu. Viņa nenosarka, pauze ieilga. Viņa vienkārši stāvēja un skatījās – kaut kur dziļumā – kaut kur ļoti skaļi viņam iekšiene…

Viņi gāja pa ielu – bija ļoti saulains – peļķes jau žuva.

3. Viņš ienāca pilsētā no rīta. Kāds varbūt ari ieraudzīs visā tajā kaut kādu simbolu, kāds neieraudzīs. Es personīgi dodu priekšroku uz lietām skatīties vienkārši – ienācu un ienācu. Jau parādījās saule un šauru ieliņu asfalta nedaudz sasila. Šis siltums nesildīja, bet ātrāk solīja sasildīt. Un šis solījums viņam patika. Es viņu saprotu – solījums – tas vienmēr ir kaut kas svaigs, caurstrāvots ar jebkuru noteiktību, ja viens šī noteiktība nav tāda, ka pašā sava būtībā satur tukšumu, kur jebkurā brīdī viss var izjukt. Viņam, protams, trāpījās cilvēki – kur jūs esat redzējuši pilsētu bez cilvēkiem – bet to sejas bija izplūdušas – vieglā dūmakā, kas daudziem padara seju neskaidru, daudziem eja vispār nebija redzama. Bet varbūt tie ir vienkārši izgarojumi, kurus caurstrāvo saules stari un kuri rādīja tādu jocīgu ainu. Viņš gāja bez jebkāda noteikta mērķa – viņš ir tikko piedzimis un viņam vel nebija mērķa.

Reizēm vai nu mājas fasāde, vai neskaidras runas gabali līdz viņam aiznesa kaut ko vairāk, nekā vienkārši iespaidus – liekas, to varētu nosaukt par atmiņām, bet protams, tās nebija atmiņas, jo viņš bija tikko piedzimis un viņam vienkārši nebija ko atcerēties. Kad jūra to izmeta krastā, kad koki pieliecās un maigi to nolaida no saviem zariem uz zemes, zāle pavērās viņam pretī un ceļš bija skaidrs un tas bija tik vienkārši. Kad zāle beidzās, tad putekļi uz ceļa izplūda viņam priekšā un ceļš vel joprojām bija skaidrs. Neviena doma neradās krūtīs – bet domas galva viņam nepatika – tik ļoti tās viņam nepatika, ka tās jau no attāluma to juta un centās viņu apiet ar līkumu. Dažādi radījumi bāza ārā savas galvas no dziļumiem - bet arī viņi centās ienirt dziļāk, kad viņš uz brīdi tām pievērsa uzmanību. Kad viņš gāja garām gar garu dzeltenu fasādi ar baltām palodzēm, kas ir izgriezti otrpus, iznira zivs vārdā Vienatne – tā pagrozīja ar galvu, debesis bija skaidras. Viņam nebija ne makšķeres, ne āķa, ne vēlmes makšķerēt – un zivs aizgāja, virinot ar asti viņa soļu taktī, un no visa tā bija tik labi, ka ceļš pat izlocījās no baudas un viņam nācās uztaisīt mazu āķi apkārt caurumam asfaltā.

Viņam krūtīs bija caurums. Tas ir, mēs, protams, visu zinām, ka tur nav nekādu caurumu, var pat pataustīt ar roku, ja kādam pavisam jumts brauc nost un viņš nezina – vai viņam krūtīs ir caurums vai nē – bet viņam krūtīs bija caurums – un tajā svilpoja vējš, vējš bija violets un stiepās, izraujoties no aizmugures, tas virpuļoja un jauca tā matus un tie tik smieklīgi stāvēja gaisā uz pakauša. Meitene sēdēja uz palodzes otrajā stāvā, nokarot kājas. Viņai, protams, gan mamma, gan tēvs teica, ka šādi sēdēt nedrīkst, bet viņai bija dziļi nospļauties gan uz mammu, gan uz tēvu, un ja viņi nomirtu viena dienā, viņa protams ieraudātos, bet pavisam nedaudz – tā raud, kad bērnudārzā salauž krūma zaru, zem kura ir tik ļoti pierasts sēdēt. Viņa te jau sēdēja otru stundu, saule sasildīja tai kājas, no kā tās sāka nedaudz kutēt, arvien augstāk zem svārkiem un tik maigi aizplūda uz padusēm. Tā saka – „uz padusēm”? Vai saka kut ka citādāk? Bet vienalga – viņas padusēs bija saldi un silti.

Kad viņš piegāja pie alejas, kur auga papeles, tie viņam seja iepūta pūkas. Viņš šausmīgi uzjautrinājās, bet, protams, nedeva par to ne ziņas – lai viņi domā, ka viņam ir vienalga, ka viņš aizdomājās par kaut ko savu un viņam šīs pūkas – tikai tā, nu un… bet uz tuvākās ieliņas pusi viņa kājas aizveda bez citu palīdzības. Viņa acis uzreiz pievērsa uzmanību meitenes kājām. Tās bija tik ļoti iekārojamas, maigi pirkstiņi, kas spēlē savu nezināmu spēli, plānas pūciņas uz kājām, kuras var ieraudzīt pietuvojoties tikai tik ļoti, ka varētu viegli sajust ādas smaržu. Viņš pienāca, apstājās un pacēla galvu uz augšu. Rozā zaķīši skraidīja viņai zem svārkiem un traucēja koncentrēties. Tad viņš paskatījās augstāk un ieraudzīja viņas aciņas. Un tad sadusmojās debesis un sākās pērkona negaiss.

***

-Es tevi pazīstu?

-Es tevi pazīstu.

-Stāvēja migla, bija ceriņi, bija melna zeme, mans skatiens bija caurspīdīgs, mana balss mani piekrāpa, kamols stāvēja kaklā, krūtis iekliedzās, vējš sāka svilpot, es pamodos un sitos ar galvu. Es gribēju atkal iemigt, es biju gatavs visu atdot par vēl vienu miega minūti – es tik ilgi gaidīju, es tā sapņoju, un kas nu – man tas ir dots viena miega mirklī? Miegs ir tīrs ka asara – asaras ir bezjēdzīgas , ka miegs…

-Es nezināju par tevi, es neredzēju tevi, ūdens lāsē es neredzēju tavu atspulgu, vēja skaņā es nedzirdēju tavu balsi, es sapņoju… Rupja koka miza, ātrs strauta ūdens, debesis ka bezdibenis – tā es tevi meklēju. Es sēdēju, nokarot kājas, saule spīdēja man acīs, saules zaķītis iespīdējās un es paliku akla, es nolaidu acis lejā. Tā es atradu tevi.

-Ko mēs varam viens otram pateikt?

-Mums nav iemesla runāt.

-Ko mēs varam viens otram izdarīt?

-Viss jau ir izdarīts.

-Tā ir labi.

-Tā ir labi. Vai patiešām tik agri, tā vienkārši es nodzīvošu savu dzīvi? Vai patiešām lūk tā, lūk tik vienkārši?

-Tas varēja būt tikai vienkārši.

-Kas tālāk?

-Tālāk nekas. Vienkārši nekas. Gadās tā, ka tālāk nekas nav. Ir tikai dziļāk, ir tikai savādāk. Tagad-savādāk.

-Man ir bail, man ir jautri, es jūtos ļoti blīvi un pilni.

-Man ir karsti, man ir auksti, esmu mierīgs.

-Viņi mūs palaidīs?

-Viņi neko nevar izdarīt. Viņi guļ. Palūkojies viņiem acīs.

-Viņi neko nevar izdarīt.. viņi guļ.. cik labi.. tas nozīmē, gadās, gadās, gadās! Vai drīkst e to atkārtošu tūkstoš reižu – „Gadās!”

***

4.Pieliecoties, viņš izleca miskastes aizmugures – viņu visdrīzāk šeit negaidīja – visi metās bēgt. Bet viens no viņiem no pārsteiguma aizskrēja tieši viņam virsū. Viņš nospieda gaili. „Pif-Paf” - koka ierocis iedūrās zēna vēderā, viņa acīs bija manāma panika – neskatoties uz to, ka viņu nogalināja – viņš aizskrēja tālāk. „Pif-Paf” – atskanēja viņam aiz muguras – „Pietiks dzīvot – mirsti”. Viņš palēnināja soļus. „Pietiks dzīvot!”

Krūmos ļoti skaļi sāka dziedāt vārna.

5.Smidzinaja lietus – te stiprāk, te vājāk – pēkšņi lāses ieklauvējās stiprāk – un visa pasaulīte apkārt autobusa pieturai atdzīvinājās – cilvēki aizskrēja uz tuvākās nojumes pusi. Ar acs kaktu es redzēju, kā divas vecākas sievietes atvadījās viena no otras. – ka parasti – jau acīmredzot vairākas minūtes viņu lūpas ierasti izrunāja vārdus, sejas bija mierīgas un labsirdīgas. Pēkšņi otras seja sašķobījās, viņa ar augsti paceltu balsi iebļāvās pakaļ – „vairāk autobusa nebūs”. Gaiss piepildās ar trauksmi, radies virpulis, visas upes sāka griezties tajā, bet apkārt atradās pūļa mierīga masa. „Vairāk nebūs autobusa” – viņa neatlaidīgi turpināja kliegt. Bēgoša sieviete atskatījās – viņa pasmaidīja, un pēc viņas smaida varēja noprast – cik viņai ļoti ir kauns un bailes – bail, jo viņa šausmīgi nobijās. Kauns bija tāpēc, ka viņa saprata situācijas absurdumu, bet neko nevarēja ar sevi padarīt. „Vairāk nebūs autobusa” – iekliedzoties vel vienu reizi, sievietē apgriezās riņķī un aizgāja. Visi iesūcās autobusā. Virpulis pazuda. Kad es tuvojos savai mājai , man pretī iznāca veca sieviete – bail… Bet saka, ka viņa staigā ar nazi.. Un nevajadzēja viņai šeit staigāt – tā jau es esmu visu sapratis. Kāda bezkaunība! Starp citu, mums soma ir garšīgi virtuļi.