Bodhi - Ceļš uz gaišu apziņu. Priekšvārds.

Ceļš uz gaišu apziņu.

Nodaļa 02 – „Domas”

Sadaļa 02-02

Skaidra saprātīga domāšana (SSD).

„Mums nav nepieciešama pilnībā visa mūsu enerģija un mūsu laiks, lai uzveiktu visu šo idiotismu sevī.”

Dons Huāns

Sadaļas saturs:

02-02-01) SSD ir nepieciešama nepārtrauktu AU sasniegšanai.

02-02-02) Atbrīvošanās no vārdiem-parazītiem. Vārda parazīta „labums” piemērs.

02-02-03) Vārdu nozīmju izstrādes principi.

02-02-04) Vārdu utilizācija; noteikšanu un novēršanu piemēri.

02-02-05) AU-Skaidrības sasniegšanas četri etapi.

02-02-06) Brīvība no analoģiju indes.

02-02-01) SSD sasniegšana ir viena no priecīgām vēlmēm, kas rodas novēršot NE. Pie tam tā ir nepieciešama noturīgu AU parādīšanās, t.sk. skaidrības piedzīvošanai. Ja tu domā konceptuāli, izmantojot vārdus, kas neapzīmē konkrētus interpretāciju kopumus, tu nevari sadalīt uztveres uz vēlamām un nevēlamām, stipras, priecīgas vēlmes nevarēs parādīties, nenotiks izmaiņas.

Cilvēks, kas ticas pie SSD, sastopoties ar argumentiem par labu vai par sliktu kādam viedoklim, un, vai nu tos apskatīs, vai nu nē, atkarībā no priecīgās vēlmes esamības tajā brīdī; novērsīs radušās NE. Truls cilvēks izjutīs un izpaudīs neapmierinātību, agresiju, nepārvaramu tieksmi iebilst, atsvešināšanos.

Cilvēks, kas tiecas pie SSD, izjūt interesi pret savu koncepciju inventarizāciju, izrāda iniciatīvu šajā darbā, kašķīgi apskata savus viedokļus, vai tie ir pietiekami pamatoti.

Pajautā parastajam cilvēkam par jebko, un tu nedzirdēsi atbildi kā „man ir jāpadomā”, vai arī „man nav pietiekami daudz informācijas tam, lai man būtu pamatots viedoklis”, vai „es par to esmu domājis bet tā arī nesapratu”, vai arī vismaz „uz doto brīdi man liekas, ka ..., jo man ir šāda informācija”. Tu dzirdēsi gatavu viedokli, kuram nav iespējams apelēt uz jebkuru jautājumu, sākot ar dzīvi uz Marsa, beidzot ar trihomoniāzes efektivitāti cīņā ar Kolorādo vaboli un jautājumiem par dzīves jēgu. Bet ja tu mēģināsi apstrīdēt viņa viedokli, vēl pie tam ar argumentiem, tad uzrausies uz spilgtu NA.

Cilvēki vienmēr visu pa visu „zina”, un šo priekšstatu kopums arī sastāda to pasauli, kurā viņi dzīvo. Nav vienkārši sagraut koncepcijas, jo katra no tām ir rēgains balsts apmierinājumam, mierīgumam, agresijai un citām ierastām reakcijām. Koncepciju sagraušana ir līdzīga pārrautai zeķbiksei – pietiek uztaisīt vienu caurumu, un no tā sāk izvērsties daudzas plaisas pa visu noteiktu priekšstatu kopumu, kas izsauc mežonīgas bailes, jo tiek sagrauta pasaule! Cilvēki šausmīgi baidās atklāti un secīgi domāt, jo tad viņiem nāksies atvadīties no visām dogmām, „precīzām zināšanām” un palikt tikai ar vairāk vai mazāk argumentētiem viedokļiem, kas jebkurā brīdī var mainīties, vai arī var parādīties nozīmīga papildus informācija. Pasaule pārstāj būt stingra un noteikta, tā pārvēršas par noslēpumu, kurai apkārt ir uzbūvēta kustīga priekšstatu sistēma, kas ir balstīta uz novērojumiem, un tu jūties izstumta no siltās gultiņas. Un tikai atbrīvojoties no koncepcijām, tu sāc aptvert, ka tā nebija ērta gultiņa, bet gan drūms kaps.

Cilvēku lielākai daļai ir slinkums par to domāt, viņiem nav vēlmes rast skaidrību, viņi vēlas saņemt kārtējo narkotiku devu (televizors, ēdiens, orgasms vai strīds), piedzerties alu un aizmirsties līdz rītdienas rītam, kad, paldies, dievam, jau nav laika domāt – jāceļas augšā un jāskrien uz skolu/universitāti/darbu. Šādi cilvēki kultivē gan muļķīgumu, gan trulumu. Muļķīgums – tā ir nespēja secīgi spriest – nepietiek koncepcijas vai pieredzes. Trulums ir noturīga nevēlēšanās spriest (pat par to tēmu, par kuru cilvēkam patīk parunāt), kas tiek pavadīta ar agresīvi-aizsargājošo pozīciju, NE uzliesmojumu, ar frāzēm „tagad nav noskaņojuma spriest”, „tu pats nevis spried, bet manipulē ar vārdiem”, visi mani saprot, tikai tu nekādi negribi saprast” un tml. Ja truls cilvēks piekrīt tavam domu gājiena, tad nevis tāpēc, ka ir panācis skaidrību, bet gan, lai izvairītos no konflikta situācijas – to ir viegli pamanīt, izmeklējot viņa pēdējās rīcības.

Vispārīgi izplatīts viedoklis, ka dzīve ir sarežģīta un sagrozīta, tikt ar to skaidrībā ir praktiski neiespējami. Un ja tu ej uz bibliotēku un atver populāra filozofa grāmatu, ko tu redzi? Monāde, imanentitāte, kontrukti, taisnīgums, apziņa, zemapziņa, virsapziņa, emanācija, dievs, labais, labums, kaitīgums... – terminoloģiskā orģija. Termini pārklāj viens otru bez jebkādas skaidras noteikšanas – kādu konkrētu uztveru kopumu apzīmē viens vai otrs termins.

Cilvēks, kas tiecas uz SSD, vispirms fiksē savu uztveri vai uztveru kopumu, pēc tam to apzīmē ar noteiktiem terminiem. Truls cilvēks izmanto terminus, neaizdomājoties par to, par kādiem konkrēti uztveru kopumiem viņš runā. Rezultātā sanāk ķīselis, bezizejas jukas, ko sauc par „filozofu sacerējumu”, vispārēja pārliecinātība tajā, ka psiholoģiskās dzīves attīstības likumi ir velnišķīgi sagrozīti. Bet patiesībā tā tas nav. Tie ir ārkārtēji vienkārši. Cilvēki maldās trīs priedēs tikai tāpēc, ka tic, ka maldīšanās ir neizbēgama, un „ceļveži” (psiholoģijas, „ezotēriskas” un filozofijas grāmatas) tos sajauc vēl vairāk. Bet sākt spriest pašam, balstoties tikai uz esošo uztveru analīzi – baisi... kā tas ir, es pats domāšu?? Vai tad šāds prāts nenonāktu pie saprašanas, ja vien tas būtu tik vienkārši? Kas tad sanāk – es esmu tik gudra, bet viņi tik truli? Jā, viņi ir truli. Viņi nav spējuši atrast ceļu, bet tu spēj atrast – kaut vai tāpēc, ka lasi šo grāmatu, kas ir ceļvedis pie skaidras Gaišas apziņas. Tev ir iespēja, un kā tu to izmantosi – ir atkarīgs no tevis.

Tādā veidā ceļā uz SSD ir nepieciešams meklēt pamatojumus spriedumiem. Liktos – banāli! Visiem taču ir skaidrs, ka, ja tu izsaki savi viedokli, tad tam ir jābūt pamatotam. Bet nē, visi sevi uzskata par pilnībā skaidri domājošiem cilvēkiem, un sākt šādi darboties, nozīmē atdzīt sevi par cilvēku, kas nezin „elementāras” lietas. Arī Vasja zina kas ir „vardarbība”, un lūk, Taņai paprasi, un viņa tev atbildēs – kas ir „labs”, bet vai tad esmu vistrulākais? Esmu sarunājies ar daudziem profesionāliem domātājiem – matemātiķiem, fiziķiem, ekonomistiem, juristiem, filozofiem, psihologiem u.c. Liktos, kas gan cits, ja ne viņi. Viņiem arī ir jānes skaidras domāšanas karogs. Bet paradokss ir tajā, ka „domātāji” sāk plosīties, kļūst nikni, kad viņu priekšā noliek jautājumus kā es šeit uzdodu – „kāpēc vīrs ir vainīgs, ja viņš ir pametis sievu”, kas ir „taisnīgums”. Un tas ir tāpēc, ka viņi nav nekādi domātāji, viņi vienkārši brauc pa ierastām sarunātām risām, kā visi pārējie cilvēki.

Paņem jebkādu atzīta domātāja grāmatu. Kas tev labāk patīk? Vai Haidegers? Hēgelis? Hosē Ortega i Gasets? Kants? Šopenhauers? Vai tu tur vari atrast kaut vienu rindkopu bez tādiem baisiem nosaukumiem kā „imanentitāte” un „transcedentiāls”? Apskaties filozofijas vārdnīcu, kur tiek izskaidrot šie termini. Tas taču ir vienkārši elektriskais krēsls! Izjūti šoku no bezjēgas domu plūduma. Protams, ja tu gribi nolikt eksāmenu filozofijā, tad nesaki pasniedzējam, ka nesaproti šos vārdus, un ka skaidrojums no mācību grāmatas: imanents – iekšēji piemītošs parādībai, priekšmetam, procesam”, „transcendentiāls” – nepieejams izziņai, tāds, kas atrodas otrpus pieredzei” tev neko neizskaidro, jo tev nav uztveres „iekšēji piemītošais” un „otrpus pieredzei” – šajā gadījumā tevi gaida spriedums „truls un neperspektīvs”. Tu zini, kas ir „trancendentiāls jēdziens”? Tie ir tā saucamie „noteikti vispārēji jēdzieni” – „labais, patiesība, esošais” un tml. Tā vietā, lai šos vārdus nosauktu par bezjēdzīgiem, t.i. tādiem, kas neapzīmē konkrētus uztveru kopumus un pārstāt tos izmantot, tos nosauca par „noteikti vispārējiem”, un, lai negribētos aizdomāties, tavas smadzenes pienagloja ar terminu „trenscendentiāls”.

Palūkojies ar kādu pietāti attiecas pret „filozofiju”, „ezotēriku”? Ja tu redzi nezināmu vārdu mežonīgu sajaukumu, tad tā vietā, lai ar neziņu pajautāt „kur tad ir šo jēdzienu saprotami apzīmējumi”, tu aiztaisi grāmatu ar domu; „jā... gigants... man nesaprast...”. Fizikas mācību grāmatā arī ir liels daudzums nesaprotamu vārdu, bet fizika ir balstīta uz loģiskiem slēdzieniem un novērojumu analīzēm, un katrs šādi izmantotais termins ir obligāti noteikts – ja ne sājā mācību grāmatā, tad iepriekšējā. Iedomājies šādu frāzi fizikas mācību grāmatā: „atoms – nu tas ir tad, kad viela kā ir mūsu priekšā parādās viņa iekšēji piemītošā kvalitātē”. Vai šausmīgi? Bet filozofijā migla spriedumos ir kļuvusi par noteikumu, gandrīz kā dabas likums.

Mēs esam aizauguši ar bezjēdzīgu vārdu pelējumu, pārklājāmies ar neskaitāmo koncepciju kraupi, kas ir uzbūvētas uz šiem terminiem, un tas viss žņaudz SSD un AU parādīšanos.

02-02-02) Atbrīvošanās no vārdiem-parazītiem ir obligāts nosacījums lai sasniegtu SSD, jo šo vārdu izmantošana, kas neapzīmē nekādu konkrētu uztveru kopumu, ir kategoriski nesavienojama ar SSD. Iedomājies inženieru, kas operē ar simboliem, kuru nozīme viņam nav zināma. Viņš nekad neko neuzbūvēs.

Vārdu-parazītu novēršana var tikt pavadīta ar žēlumu, zaudējuma sajūtu, jo to izslēgšana no domāšanas noved pie nespējas atbalstīt koncepcijas, kas ietvēra šos vārdus kā savu sastāvdaļu. Vēl jo vairāk, vārdu izmantošana ar nenoteiktu jēgu dod iespēju ar tiem žonglēt, atrast neskaitāmas pretrunas, sajukt spriedumos, bet tas viss noved pie iespaidiem, kuri tev tagad ir liegti. Darbu ar vārdiem-parazītiem es sīkāk apskatīšu nākamajās rindkopās, bet tagad minēšu piemēru vārda „labums” iztirzāšanā.

Šo jēdzienu var apskatīt divos aspektos – kā laumu „vispār”, un kā labumu kāda noteikta apskatāma procesa ietvaros. Cilvēki šo terminu izmanto abos gadījumos.

Runājot par labumu vispār, mēs iedomājamies, ka kāds process var tikt pabeigts galīgi un bez sekām. Bet jebkuram notikumam vienmēr ir sekas, par kurām mēs neko nevaram zināt, tāpēc jēdzienam „labums vispār” vispār nav nozīmes. Tas ir elementāri, tāpēc minēšu tikai dažus piemērus.

Piemēram, esmu nopelnījis daudz naudas un uzskatu, ka tas ir „labi”, „lietderīgi”, jo es to naudu varu iztērēt uz daudzām „lietderīgām” un patīkamām darbībām. Tomēr tas tā nav. Vai es nopirkšu māju, vai braukšu ceļojumā, vai es naudu uzdāvināšu vai noguldīšu bankā, tas neizbēgami mainīs manas dzīves gaitu un veicinās nākamos notikumus. Runājot par to, ka ir „lietderīgi” iegūt daudz naudas, mēs iedomājamies, ka tālākie notikumi būs tikai patīkami, vēlami, vai, vismaz, patīkamo sajūtu būs vairāk, nekā to būtu, ja es nebūtu ieguvis naudu. Ja tas tā būtu, tad jebkurš notikums, „lietderīgs vispār” būtu kā līdzeklis pie neatgriezeniskas dzīves uzlabošanas. Ja nauda ir „lietderīga vispār”, tad bagātie būtu laimīgāki par nabagiem. Nevajag būt gaišreģim, lai pamanītu, ka tas tā nav. Dzīves veida maiņa nemaina tās kvalitāti – vienas ciešanas un rūpes nomainās ar citām, bieži vien pat lielākām.

Cits piemērs – es sāku skriet, peldēt, ķermenis kļuva spēcīgs, bet veselība – noturīgāka, spēku ir kļuvis vairāk. Jebkurš pateiks, ka šīs izmaiņas ir „lietderīgas”, bet tomēr tas tā nav. Ja tas tā būtu, tad cilvēki, kuriem ir stipra veselība, būtu laimīgāki par tiem, kas ir vairāk pakļauti slimībām. Acīmredzami, ka tas tā nav. Sāki skriet pa mežu un salauzi kāju. Kļuvi enerģiskāks – uzsāki savu biznesu un bankrotēji. Kļuvi veselīgāks, aizbrauci ceļojumā uz Indiju un dabūji tīfu. Aizgāji skriet pa mežu un neaizgāji uz kino, nesatiki to meiteni, ar kuru būtu ļoti labi kopā.. utt. Mēs nekad nezinām, pie kādām sekām novedīs viens vai otrs apstāklis. Atradi naudu – „labums”. Atvēri biznesu un bankrotēji – „kaitējums”. No izmisuma aizgāji uz mežu un satiki mīļoto meiteni – „tomēr tas bija labi”. Meitene izrādījās maita – „nē, tomēr neko nevajadzēja uzsākt”. Toties viņas tēvs izrādījās brīnišķīgs cilvēks un paņēma mani pie sevis katedrā – „tomēr tas viss bija labi”. Bet no manis ir sanācis slikts zinātnieks, mani izdzina no katedras – „slikti”. Nospļaujoties uz zinātni, esmu pamanījis, ka gūstu baudu no kaut kā cita – „labi”, un tā tālāk – bezgalīgs notikumu virpulis, un nav neviena tāda, kas tiešām man atnestu laimi, jo laime – nav tajā kas un kā ir ierīkots apkārt, bet uztveru izjušanā, kuras tev patīk.

Nekāda „labuma” neeksistē arī kad, kad mēs cenšamies to iestumt noteiktos rāmjos.

Apskatīsim „labumu veselībai”. Ja tu esi slims, tad skaitās „lietderīgi”(veselīgi) sākt dzert ārsta izrakstītās zāles. Es pats arī izdzeršu tabletes, ja saslimšu, jo uzskatu, ka tas paaugstinās izveseļošanās iespējamību. Bet ir maldīgi to uzskatīt par „labu veselībai”, jo tas nozīmē uzskatīt, ka tev ir pilnīga un ticama informācija par to, ka šīs tabletes ietekmē tieši tevi, tieši šajā gadījumā, vai nav blakus nevēlamo seku. Bet šādas informācijas nav un nekad nebūs. Paraceptamols daudzus gadus tiek uzskatīts par efektīvu līdzekli pret saaukstēšanās slimībām, un tikai nesen ir noskaidrots, ka tam ir diezgan negatīva ietekme uz aknām. Apendicīts un mandeles ilgāku laiku tika uzskatīti par nevajadzīgām ķermeņa daļām, tāpēc tos sāka izgriezt bērniem jau laicīgi. Vēlāk noskaidrojās, ka gan vienam, gan otram ir būtiska loma imūnsistēmā. Nevienas zāles nav līdz galam izpētītas. Milzīga farmācijas kompānija var gadiem ilgi izlaist zāles, izplatot tās pa visu pasauli, pēc kā atklāsies, ka tās sekmē vēža attīstību – šādu piemēru nav maz. Tas neko nemaina tajā, ka tu dzer aspirīnu, kad tev ir temperatūra, un levomicetīnu – kad ir dizentērija: tu izvēlējies šādi rīkoties un gūsti rezultātu, kurš tevi apmierina, bet vai tas ir „veselīgi”(lietderīgi) vai nē – nav zināms, jo vārds „labums” apzīmē kaut kādu „labklājību”, bet kas tavam ķermenim dotajā brīdī ir „labums” un kā šādu „labumu” izmērīt – nav zināms. Ķermenis, ko pārbāž ar zālēm, zaudē spēju patstāvīgi pretoties un pieprasa zāles arvien vairāk un biežāk, un kad tev ir augsta temperatūra, tad ir jālemj – vai to nosist ar antibiotikām (kuras vājinās imunitāti, saindēs kuņģi, atsitīsies aknās), vai pašam izķepuroties (un riskēt iegūt sarežģījumus, noslimot ilgāk). Parasts cilvēks pieņem lēmumu atkarībā no tā, ko viņš konceptuāli uzskata par veselīgu. Cilvēks, kas ir novērsis koncepciju par „labumu”, ņems vērā pieejamo informāciju, pēc kā rīkosies saskaņā ar priecīgām vēlmēm. Šādas politikas rezultātā atklājas, ka tas, ko mēs saucam par „fizisko ķermeni”, tas nav bezjūtīgs un truls baļķis, par kuru ir jārūpējas, kā traka māte rūpējas par bērnu, reglamentējot katru tā darbību. Sekojot priecīgām vēlmēm, tu atklāj jaunu patīkamu sajūtu pasauli, kas rezonē ar AU.

Apskatīsim „labumu biznesam”. Laikam visiem ir skaidrs, ka biznesam lietderīgi ir gūt peļņu. Bet statistika saka, ka 80% bankrotu notiek tieši firmas augšanas rezultātā, jo tā kļūst par savas augšanas ķīlnieku: maza firma aizņēma savu nišu, bet lielai firmai nišas var arī nebūt; vadītāji, kuriem ir sajēga mazajos mērogos, var netikt skaidrībā ar citu mērogu; ir nepieciešams mainīt biznesa struktūru, pieņemt jaunus cilvēkos, apmācīt tos, paplašināt grāmatvedību, pāriet uz jaunu nodokļu shēmu, noīrēt jaunas telpas, cīnīties ar jauniem – spēcīgākiem konkurentiem, pacelsies pārvaldīšanas, birokrātijas u.c. jautājumi, gan tas, ko gaidīja, gan tas, par ko pat neiedomājās un atpakaļceļa vairs nav. Vēl arī vadītāji var vienkārši baudīt guvumus, no kā firma vienkārši sabruks.

Nav „labuma lietai”, tāpēc, ka runājot par „labumu lietai”, mēs domājam, ka pēc tā, kad ir noticis „labums”, tad „lieta” vienmēr būs „labākā” stāvoklī, ko noliedz pieredze. Jebkura darbība, ko mēs uzskatām par „lietderīgu” aiz sevis velk veselu lērumu visdažādāko seku, un runājot par tās „labumu”, mēs tādā veidā apgalvojam, ka visi sekojošie notikumi arī būs „lietderīgi”. T.i. ja mana firma ir nopelnījusi nedaudz naudas, tad saskaņā ar šo loģiku, tas novedīs pie firmas neatgriezeniskas augšanas neatkarīgi ne no kā. Bet kā var kaut ko nosaukt pat „lietderīgu”, ja tas beigu beigās noved pie nezin kā?

Apskatīsim tagad labumu konkrēta laika perioda rāmjos. Var teikt, ka es nezinu, ka lietas pavērsīsies nākotnē, bet zinu, ka uz doto brīdi firmai ir „lietderīgi” nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, tāpēc es nespriedelēšu par augstām matērijām, bet izdarīšu to, kas tūlīt pat manai firmai atnesīs ienākumus – pieaugs bankas rēķins, kredītspēja, pacelsies reitings, stiprināsies patērētāju uzticība tirdzniecības zīmolam, pieaugs cena akcijām, viss tas arī ir kritēriji tam, ka dotā operācija ir bijusi „lietderīga”. Veicot vienu aiz otras darbību „lietderīgu tagad” es arī novedīšu firmu pie attīstības un plaukuma. Tieši tā arī rīkojas – nosaka „labuma” kritērijus un sāk darboties, pie tam aizmirstot, ka šie kritēriju ir tikai instrumenti, kas ļauj noteikt dotās darbības atbilstību vispārpieņemtajai koncepcijai par „labumu”, bet šīs koncepcijas nav kaut kas mūžīgi patiess, tās atrodas pastāvīgā kustībā. Viens ekonomiskās efektivitātes modelis nomaina otru, tā kā nav nekāda „labuma” arī šeit – ir tikai rīcības, kas ir novirzītas uz noteikta mērķa sasniegšanu.

Cilvēka pozīcija, kurš ir brīvs no koncepcijām par „labumu” ir šāda: es gribu sasniegt kaut kādu mērķi, es ņemu vērā kaut kādu informāciju, es vēlos kaut kā rīkoties. Šāda pozīcija garantē absolūtu lokanību, skaidrību savās priecīgās vēlmēs un iespēju tām sekot, brīvību no mehāniskām nepriecīgām darbībām.

02-02-03) Mēs izmantojam vārdus, kuru nozīme ir tik ļoti izplūdusi, ka rezultātā tikai reto reizi rodas abpusēja saprašana un sevis saprašana. Es nevēlos mēģināt ar vārdiem piespiest absolūti precīzu nozīmi, jo tas a) principiāli nav iespējams dēļ jebkuru robežu nosacītas pastāvēšanas, b) tas nav nepieciešams maniem mērķiem. Es vēlos tikai precizēt vārdu nozīmi tik tālu, cik tas ļauj realizēt manas vēlmes, tādas kā skaidrības vēlmi, pieredzes apmaiņas vēlmi ar citiem praktizējošiem u.c. Procesa laikā, kad „putnu” valoda piekāpjas valodai, kas daudz precīzāk atspoguļo uztveres, rodas vēlme rīkot turpmāku valodas tīrīšanu.

Termu nozīmes izstrādes metode:

1) Dodu terminam definīciju.

2) Sastādu vairākus desmitus vārdkopu, kurās es agrāk izmantoju šo terminu.

3) Termina vietā lieku savu definīciju un skatos – vai frāzes jēga kļūst par tādu, kādu es vēlējos izteikt, vai pietiekami skaidri izteikta?

4) Ja vairumā gadījumā frāzes jēga kļūst precīzāka, tad es uzskatu, ka termina izmantošana šajā nozīmē ir prātīga. Atlikušajā frāžu mazākumā, kuru jēga ir kļuvusi mazāk skaidra, es izmantošu citus terminus.

Piemērus sk. tālāk. Var rasties jautājums – kā tad es nosaku, piemēram, vārdu „arguments”, izmantojot vēl nenoteiktus vārdus kā „rezultāts”, „novērojums”? Sanāk, ka es nosaku caur nenoteikto? Es nenodarbojos ar matemātiku un fiziku, es nodarbojos ar praktisko uztveru disciplīnu inženieriju. Man nav vēlmes aizstāvēt disertāciju, saņemt prēmiju, kļūt par „zinātnieku”, tāpēc mani neinteresē abstrakto mērķu sasniegšana, abstrakto uzdevumu risināšana, skaistu teoriju aksiomātisko sistēmu būvēšana. Mani interesē ļoti konkrēts uzdevums – arvien lielākas un lielākas baudas gūšana, tajā skaitā baudas no skaidrības, un es saņemu lielāku baudu tad, kad sāku lietot vārdu, kas manas iztirzāšanas rezultātā kļuva būtiski konkrētāks. Pasvītroju – nevis „izsmeļošāks”, ne „absolūtāks”, bet „būtiski konkrētāks”. Tie cilvēki, kas it kā meklē „absolūto skaidrību” un ignorē konkrētus soļus, lai sasniegtu arvien lielāku un lielāku starp skaidrību, rezultātā paliek bezcerīgi truli, kā arī tie, kas nevēlas novērst NE, bet „meklē” „absolūto apskaidrību”, un rezultātā paliek par nīstošo pūstošās biomasas pūsli.

Kad esmu definējis terminu un esmu sācis to lietot, tad pamanu, ka:

a) rodas pamatīgi lielāka skaidrība, izteikšanās precizitāte, palielinās abpusējās skaidrības pakāpe ar sarunu biedru, nav nepieciešams ķerties klāt bezgalīgiem precizējumiem, nav jāatgriežas atpakaļ utt.

b) vieglāk izdodas aprakstīt uztveres, būvēt nepretrunīgus modeļus, atklāt (!) un aprakstīt savstarpējās atkarības.

c) vieglāk izdodas analīze un sintēze, t.i. brīva parādības sašķelšana uz elementu kopumiem, un likumsakarību atrašanas process starp tiem (kas izsauc pozitīvu saprāta skaidrības ietekmi uz atšķirošās apziņas evolūciju).

d) es gūstu lielāku apmierinājumu no domāšanas procesa, rodas spilgtāka SSD un visdažādāko AU rezonanse.

e) es gūstu daudz lielāku apmierinājumu no tādām uzmītošas skaidrības sekām, kā spēja precīzāk plānot un īstenot priecīgo vēlmju realizāciju, kas noved pie to parādīšanos, pastiprināšanos, evolūcijas.

f) valodas attīrīšanas darbs atrodas „sablīvēšanas” praksē – sk. nodaļā „Efektīvās prakses stratēģija”.

Ja es, vadoties pēc „akadēmiskā” rakstura argumentiem, vispirms definētu vārdus „es”, „rezultāts”, „patīk”, „bauda”, tad rezultātā nespētu dod precīzāku skaidrojumu vārdam, kuru šobrīd lietoju, sastingtu, bet galu galā TĀPAT turpinātu šo vārdu izmantot tā iepriekšējā, izplūdušā nozīmē, jo nekur neliktos manas vēlmes, tajā skaitā arī priecīgās (piemēram, vēlme runāt), kuru realizācijai nāktos izmantot šos vārdus. Tāpēc es virzos no mazākas skaidrības uz lielāku, no mazas baudas pie lielas. Tā rezultātā, ka es dodu daudz precīzāku definējumu izmantojamam vārdam, es iegūšu vēlamo rezultātu, neskatoties uz to, ka definīcija, savukārt, sastāv no neprecīzi definētiem vārdiem. Ja nākotnē rodas vēlme iedod definīciju vārdam „rezultāts”, es atgriezīšos pie vārda „arguments” definīcijas, un, vai nu labošu to, vai nu sākšu to saprast ar vēl lielāku skaidrību. Pat vārdu „krēsls” mēs nevaram precīzi definēt, jo nav nekādas skaidras robežas starp krēslu un jebkuru citu priekšmetu – pastāv krēsli pufiku veidā, piemēram, un ir iespējams izveidot krēslu, kas ļoti stipri atšķirsies no plaknes uz četrām kājām, tā, ka svešs cilvēks pat neiedomāsies to nosaukt par „krēslu”. Un tomēr, kad mēs sakām vārdu „krēsls”, domājot ar to horizontālu plāksni uz kājām, tad mēs daudz skaidrāk iedomājamies par ko runājam, nekā tad, kad runājam par „dieva rūpalu”. Vārds „drēbes” ir daudz skaidrāks, nekā tika saprasts vārds „ērts”, kad tas tika pielietots jebkur un kur pagadās, nevis tikai lai apzīmētu nepatīkamas fiziskas sajūtas, tāpēc definējot vārdu „ērts” šādi, kā es to izdarīju zemāk, es novedu vārda „ērts” neskaidrības līmeni līdz vārda ”drēbes” neskaidrības līmenim, kas mani šobrīd pilnībā apmierina, jo netraucē realizēt priecīgās vēlmes.

Valodas attīrīšanas rezultātā, nepašaubāmi, rodas šķēršļi, piemēram:

a) sākotnējs sastingums – gribas „apiet” šo jautājumu, atstāt to līdz vēlākam laikam, jo ļoti negribas sākt sekot savai runai, pielikt pūles un izlīst no truluma, gribas tecēt pa ierastu vārdu lietošanas gultni, negribas stiprināt savu uzmanību, jo nāksies nepārtraukti ķert sevi aiz mēles.

b) skeptiskas domas kā:

*) „šis bezgalīgs darbs” (šī skeptiskā doma vājinās līdz ko sāk īstenoties darbs, un kad vārds pēc vārda iegūst precīzāku nozīmi un ieiet tavā leksikonā ar jaunu nozīmi, un kļūst skaidrs, ka neatkarīgi no tā, kad darbs tiks pabeigts, vēlamos rezultātus es iegūstu tūlīt pat – sāku izjust lielu apmierinājumu no šī procesa u.c., kas tika noskaitīti agrāk).

*) ”nav iespējams panākt skaidrību – tāpat viss paliks neskaidrs” (šī skeptiskā doma vājinās laikā, kad tiek īstenota prakse).

*) „tāpat pārējie cilvēki mani nesapratīs, jo viņi netaisās izmantot tavas definīcijas (šai skeptiskai domai nav pamatojuma, jo zem definīciju izvēles metodes tiek domāts, ka cilvēki, ar kuriem tu sarunājies, joprojām tevi sapratīs, saskaņā ar to skaidrības līmeni, kas piemīt viņiem attiecībā uz šo jēdzienu, un nemaz ne sliktāk, nekā iepriekš, un, ja tu viņiem izskaidrosi – ko tu ar to domā, tad viņiem radīsies iespēja tevi labāk saprast).

02-02-04) Dažiem vārdiem ir 100% parazītiskais raksturs, t.i. tie izpauž morālās kategorijas, kuras ir galīgi nekonkrētas. Tādus vārdu es gribu pilnībā izslēgt no savas runas – piemēram vārdus „labi” un „slikti”. Lietojot šādus vārdus cilvēki nekad nedomā neko konkrētu, un izpauž tikai savu pozitīvu vai neaktīvu attieksmi. „Tu esi rīkojies slikti” – un ko tas varētu nozīmēt? Ka man vajadzēja savādāk? Ka esmu zaudēji to, ko gribēju iegūt? Ka es tagad izjūtu fiziskas sāpes? Ka es sāku izjust vienas vai citas NE? Jebko – neviens par to neaizdomājas.

Citiem vārdiem kaut arī ir izplūdusī nozīme, un bieži tiek izmantoti nedomājot, bet reizēm cilvēki ar tiem saprot kaut ko konkrētu, kaut arī katrreiz citu – dažiem šādiem vārdiem var piešķirt noteiktību, ja aprobežot to izmantošanu ar kaut kādu jomu – piemēram sk. vārda „ērts” definīciju – es noteicu šī vārda izmantošanas jomu ar nepatīkamu [fizisku] sajūtu rašanos, bet visās pārējās jomās es piemeklēšu citus terminus, un rezultātā iegūšu vēlamo brīvību no jucekļa.

Protams, es vēlos pilnībā izņemt no savas runas klasiskos vārdu-parazītus („v-parazīti”), komunikatīvos parazītus („k-parazīti”) un žargonismus, kuri apkalpo NE.

Zem p-vārdiem es saprotu visu uzmācīgo vārdus kopumu: „nu”, „it kā”, „tas ir”, „nu tas”, „kā tas bij’ „, „nozīmē”, „kaut kāds”, „principā”, „vienkārši”, „kaut kā”, „kopumā”, ieskaitot līdzīgus zinātniekiem žargonismus: „patiesībā”, „kopumā”, „gribētos teikt, ka...”, „jā, bet...”, „kaut kur tā”, „uzskatīsim, ka” un tml.

Zem k-parazītiem es domāju fonētisko vārdu kopumus, kas nav gluži vārdi. Parasti pašam cilvēkam tos ir ne tikai grūti novērst, bet grūti arī atrast. Daudzi purni pat pēc gada intensīvas prakses var ar izbrīnu ieraudzīt, ka neskatoties uz visu progresu attiecībā uz uzmanības attīstību viņi pat neiedomājas par to, ka pastāvīgi izmanto komunikatīvos parazītus. Piemēri:

*) pirmā līdzskaņa viegla dubultošana frāzē: „llūk ko es teikšu...”

*) stiprāka, nekā parasti acu plakstiņu aiztaisīšana ciet, izrunājot frāzes sākumu

*) nedaudz lielāka, nekā parasti acu izplešana

*) pēdējā patskaņa vilkšana starp frāzes daļām: „es domāju, kaa... šodien es...”

*) dažādi „ē...”, „m...” starp frāzēm.

*) patiesi bezgalīga dažādu uzmācīgu kustību izpilde runas laikā – mīmikas sagrozījums, kasīšanās, staipīšanās, kopumā visdažādākās ķermeņa kustības un daudz kas cits.

Žargonismi – vārdi, kas aizvieto parastos vārdus un nāk līdzi izpaužot vienu vai otru NE, kura galu galā tik ļoti „saaug kopā” ar vārdu, ka kļūst nepamanāms. Piemēram, vārda „vārds” vietā var teikt „iesauka”, meitene – „vecene”, ēst – „rīt” un tml. Pie šī paša tiek attiecināti arī „superīgi”, „vēsi”, „super” un c.

Negatīvas sekas, izmantojot parazītus neaprobežojas tikai ar truluma uznākšanu un nespēju atšķirt uztveres (viens žargonismu piekritējs uzrakstīja par savu problēmu šādi: iekritu stuporā pēc mēģinājuma vest ikdienas fiksāciju, sapratu, ka vienkārši neatšķiru uztveres un nezinu ko fiksēt. Tas viss saplūst vienā straujā upē, biezā purvā”). Problēma vēl ir arī tajā, ka KATRS parazīts nešķirami ir savīts ar NE uzliesmojumu, ko viņš arī ir iesaukts atbalstīt un apkalpot. Tieši NE dēļ cilvēks ir sācis izmantot parazītus, tāpēc bezierunu parazītu novēršana novedīs pie nopietna uzsitiena katrai NE rindai, kas ir atbildīgas par biezu, nepārtrauktu, visu noindējošo un bieži vien neredzamu ieradumu izjust NF.

Parazītu novēršana noved pie spilgta efekta lielas skaidrības panākšanā.

Terminu sarakstu skatieties nodaļā „Termini”.

Vārdu piemēri, ko sūtīsim uz izgāztuvi:

„Labums” Nav neviena veida kā zināt par to, kas notiks nākotnē kā rezultāts tam, ko mēs saucam par labumu un šīs pašas sekas tu vari sākt atšķirt kā nevēlamas. Reizēm vārds „lietderīgs” tiek pielietots „pozitīvs” nozīmē vai „prātīgs”, un tieši šos terminus es izvēlos lietot šajos gadījumos, kaut vai tāpēc, ka tie tik cieši nav asociēti ar morālām kategorijām, t.i. ar vārdiem, kas izpauž kaut kādu absolūto „labumu” un „sliktumu”. Atvasinātie – arī: „noderīgs”, „nenoderīgs” (kaut arī vārds nenoderīgs visbiežāk apzīmē nevis „slikts absolūtā nozīmē”, bet tieši nelietderīgs, bet es vienalga atsakos no šī vārda izmantošanas, lai bez vajadzības neradītu dublikātus, un lai neatdzīvinātu pat šīs ieēdušās kaites – vārda „labums ēnu.

„Palīdzība”. Šis vārds arī tiek izmantots absolūtā „labā” nozīmē, un kad cilvēks „palīdz”, viņš domā, ka veic neapšaubāmi „labu” darbību. Ja es gribu izrakt bedri, un kāds atnāk un palīdz”, tad tas nozīmē, tas nozīmē, ka viņš sava priekšā ir nolicis mērķi izrakt bedri tikai tāpēc, ka es to roku. Pie tam viņu neinteresē – varbūt man patīk pašam to rakt, bet varbūt otrādi – man tas ir grūti un uzdevuma vidū es aizdomājos – vai es to patiesām gribu izrakt, vai arī vienkārši sevi piespiežu dēļ kaut kādas koncepcijas un tml. Atkal jau „palīdzība” apelē pie kaut kāda abstrakta „labuma”.

Piemēram, cilvēks var gribēt dzert šņabi, bet tu izmet viņa pudeli ārā, t.i. pretojies viņa vēlmei, bet to tu arī sauc par „palīdzību”. Padomju karaspēks 39.-ja gadā kopa ar vācu armiju uz divām pusēm pārdalīja Poliju, izsludināja Somijai karu, pēc kara ienāca Ungārijā, Čehoslovākijā, okupēja Baltiju – viss tas arī tika saukts par „palīdzību”. Ziņotāji „palīdzēja” padomju armijai sūtīt uz nometnēm tos, kuri domāja savādāk, padomju komunisti „palīdzēja” „brāļu tautām”, atbalstot diktatoriskos režīmus Dienvidslāvijā un Kubā, bet ķīnieši līdz pat šodienai „palīdz” Tibetas tautai atbrīvoties no budisma indes – viņiem nepietika ar asinīm pusotra miljona nogalināto Tibetas mūku. Vārdu „palīdzība” cilvēki izmanto tāpēc, ka šim vārdam nav noteiktas nozīmes, un jebkuru darbību tu vari saukt par „palīdzību”, mēģinot pret sevi izsaukt pozitīvu attieksmi, jo pastāv koncepcija par to, ka „palīdzība – tas ir labi”.

Piedāvāju izmantot vārdu „veicināšana”. Kas ir „veicināšana” – ir skaidrs. Cilvēks kaut ko dara, paziņo par to, ko viņš dara un vēlas saņemt rezultātu, un tu no savas puses dari tā, lai viņš iegūtu šo rezultātu. Te viss ir pietiekami skaidri.

„Ir nepieciešams”. Augstākās kategorijas draņķis! Sinonīmu arī ir milzīgs daudzums: „vajag”, „obligāti vajag”, „vajadzētu” [kaut ko izdarīt], „ir vērts”, „nepieciešams”.

„Mijiedarbība”. Zem šī vārda parasti saprot ārkārtīgi izplūdušus iespējamos un neiespējamos informācijas apmaiņas veidus – tik ļoti izplūdis, ka to nav iespējams izmantot. Šī vārda novēršana nenovedīs pie izskaidrošanas problēmām, jo katram no iespējamiem informācijas apmaiņas veidiem ir savs apzīmējums, ja ir vēlēšanās tos var viegli sagrupēt klasēs, iedot šīm klasēm savu apzīmējumu un izmantot to. Sinonīmu arī netrūkst: „kontaktēšanās” („mēs ar viņu esam pakontaktējušies” – un kā lai to saprot? Vai parunājāt? Vai apmainījāties ar frāzēm „sveiki – atā”? Vai nodarbojāties ar seksu? Vai apmainījāties ar koncepcijas izpētes rezultātiem? Vai apmainījāties ar skatieniem??..) Atvasinātie – „kontaktēties”.

„Slikts”. Antonīms arī nav labāks: „labs”. „Atbilstošs” – arī tur pat.

„Funkcionāls”. Skan pārāk zinātniski, ir sinonīms vārdam „izdevīgs”.

„Draugs”, „draudzība”, „tuvs [cilvēks]”, „tuvība”. Vārdi, kuriem ir liegts jebkurš konkrētums. It kā apzīmē kaut kādu galēji izplūdušo lojalitātes pakāpi cilvēkiem vienam pret otru, bet visbiežāk izpauž vienkāršu ieradumu vienam pret otru, ko pavada ne pavisam ne lojalitāte vai simpātija, bet bieži vien pat nepatika un naids.

„Neitrāls”. Sinonīms vārdam „vienaldzīgs”.

„Iespaidi”. Ir termina „pozitīvas emocijas” aizvietotājs, tāpēc arī tiek sūtīts miskastē. Kad cilvēks saka, ka saņem iespaidus no NE, no ciešanām, tas nozīmē, ka viņš izjūt NE, kas ik pa laikam mijas ar PE. Piemēram, viņš var izjust ciešanas no greizsirdības un iedomāties, kā pēc tam nožēlos viņa meitene, kad sapratīs – ko viņa ir apmainījusi uz šo idiotu, t.i. izjutīs ļaunprātību, vēlmi atriebties. Ja viņš saka, ka gūst iespaidu no šaha, tas nozīmē, ka viņš, piemēram, izjūt pašapmierinātumu, vai ignorē pelēkumu un tml.

„Apmierinājums” – termins, kas apzīmē uztveru ļoti plašu spektru no PE līdz seksuālai baudai, tāpēc tas tiek mests miskastē, kad tiek izmantots ārpus konkrētā konteksta. „Patīk” – tur pat.

„Svarīgi” izpauž kaut kādu absolūto nozīmīgumu, tāpat ka vārds „labums”. Miskastē.

„Pamatoti”. Vai atbilst pieklājības normām? Vai atbilst esošiem pieņēmumiem un zināšanām – tam ir „adekvāti”. Atbilst sarunu biedra koncepcijām – visbiežāk. Miskastē. „Attaisnoti” – tur pat.

„Patīkams”. Šis vārds arī izpauž bezgala izplūdušu nozīmju spektru – ķermeņa bauda, kas nav saistīta ar seksu, bet saistīta ar seksuālo baudu, PE, AU – jebkas, kā baudīšanai cilvēkam šobrīd ir ПО. „Nepatīkams” – arī miskastē.

„Jēga” – miskastē. Ja runa ir par vārda vai teikuma nozīmi, tad var arī runāt „ko nozīme, ko apzīmē”. „Bezjēdzīgi” – arī uz to pašu miskasti.

Atsevišķa pozīcija – vārdu savienojumu mešana ārā, kas ir absurdi no prakses viedokļa, t.i. tādu vārdu savienojumu, kas stiprina viltus interpretāciju. Kad purns turpina izmantot šādus vārdu salikumus savā runā, viņa ar to pati sevi velk aiz astes atpakaļ uz purvu. Pie šādiem vārdu salikumiem attiecas:

„Izsauc NE”. Tipiska frāze: „viņa nelaipnība mani aizkaitināja”. Aizvietošanas variants: „viņš bija nelaipns, un es izjutu kaitinājumu”. Vai arī vēl precīzāks: „viņš bija nelaipns un es gribēju izjust un izjutu kaitinājumu”.

„NF turas”. Tipiska frāze: „NF turējās ilgi”. Rezultātā sanāk, ka nevis es uzturēju NF, bet „viņš pats” eksistē bez manas līdzdalības, un es esmu upuris. Aizvietošanas variants: „esmu ilgi izjutis NF”, vai arī precīzāk: „es gribēju ilgi izjust un izjutu NF”.

„Nesanāca” [novērst NE u.c.]. Ja tev nesanāca, neizdevās novērst NE, tad tas patiesībā nozīme to, ka tu nesagribēji to pietiekami stipri, un vēlme izjust NE bija stiprāka par vēlmi to novērst. Variants: „vēlme izjust NE bija stiprāka par vēlmi to novērst”.

02-02-05) Es uzskatu par prātīgu izdalīt AU-Skaidrības sasnieguma četrus etapus (tālāk – vienkārši „Skaidrības” – es rakstīšu šo vārdu ar lielo burtu, lai atšķirtu no saprāta skaidrības).

1) Atcerēšanās

2) Treniņš spriešanā

3) Prakses formulēšana

4) Integrācija uzvedībā

1) Atcerēšanās sastāv no tā, ka praktizējošais iepazīstas ar informāciju un atceras to – piemēram viņš atceras, ka var izdalīt četrus skaidrības sasnieguma etapus, kādi tie ir, kādas pastāv formālas prakses, kas saucas par integrāciju uzvedībā utt.

2) Var izlasīt par to, ka nepastāv „es” uztvere, var tam piekrist un… turpināt dzīvot tieši tāpat ka agrāk. Cilvēku lielākā daļa tā arī dara – lasa, piekrīt vai nepiekrīt un dzīvo tālāk, neapzinoties to, ka nekas viņu dzīvēs nav mainījies. Treniņš spriešanā veicina vispusīgu šī jautājuma analīzi. Īpaši efektīvi ir to veikt kopa ar pieredzējušo praktizējošo, mainoties pusēm – viens aizstāv koncepciju „es-eksistē”, cits to noliedz. Pieredzējušā praktizējošā līdzdalība ļauj ātri īstenot šo etapu, jo bieži vien apskatāmā koncepcija tik cieši ieaug cilvēkā, ka viņam pat prātā neienāks uz jautājumu paskatīties no kādas negaidītas puses.

3) Formālās prakses iestiprina radušos prāta skaidrību. Šādu prakšu vidū:

a) daudzkārtējā, stundu ilgā frāžu skaļa atkārtošana, kas izpauž sasniegto skaidrību.

b) spriedumu gaitas pārlasīšana, to novešana līdz viegli lasāmam, strukturētam līmenim.

c) gadījumā ar „es” koncepciju tā var būt uztveru pārskaitīšanas prakse, vienas aiz otras, fiksējot tās: „šī doma nav kaut kāds „es”” un tml.

d) skaļa iekšēja dialoga apstādināšanas prakse palielina efektu – piemēram, tiek nolikts uzdevums apstādināt uz stundu jebkuru skaļu domu par 5 sekundēm – 2-3 sekundes tiek dotas tam, lai apzinātos to, ka ir skaļa doma, un vēl 2 sekundes tam, lai to apstādinātu.

4) Var sasniegt starpposma saprāta skaidrību, bet turpināt dzīvot tā, it ka tās nebūtu, it ka iepriekšēja koncepcija ir pilnā varā. Tam, lai sasniegtā skaidrība nokļūtu dziļi uzvedībā, ir vēlams īstenot speciālas prakses. Piemēram, ja ir panākta saprāta skaidrība tajā, ka nav tāda uztveru kopuma, kuru mēs apzīmējam ar „pagātni” un „nākotni”, tad var īstenot pārliecības mainīšanas praksi „pagātnē”. Kad es sēžu zālītē pie ezera, nav nepieciešams atbalstīt pārliecību tajā – kā mani sauc, kurā pilsētā es atrodos, var novērst domas ar vārdiem „bija” un „būs”, var nodarboties ar pārliecības ciklisko nomaiņu – „es atrodos Irkuckā” - „es atrodos Himalajos”, fiksējot pārliecību par abiem variantiem. Kad šādu vingrinājumu rezultāta tu ieraudzīsi, ka pārliecība domā „es esmu Irkuckā” un pārliecība domā „es esmu Himalajos” kļuva vienādas, tu ieraudzīsi, ka arī pārējās mehāniskās pārliecības („es”, „nākotnes” u.c. eksistencē) būtiski vājinās, un tu pēc saviem ieskatiem var tās pārvaldīt. Darbā tu atbalsti pārliecību tajā – kādi darbi tevi gaida nākotnē, vienošanās pagātnē, jo tas ļauj sasniegt vēlamos rezultātus, Pļavā pie ezera tu atbalsti citu pārliecību, kas ļauj sasniegt spilgtas AU, brīvību no koncepcijām par „pagātni”, no tās izejošas koncepcijas par „nepārtrauktību”, „izmaiņu pakāpeniskumu” u.c.

Kā rezultātā pēc šīs četru pakāpju prakses rodas nelielas Skaidrības pazīmes.

02-02-06) Tā saucamie analogi ir pilnīgi nekaitīgi un pat efektīvi, kad tie tiek izmantoti kā „rezonējošie tēli”, tas ir, kā apraksti, no kuriem rodas rezonanse ar AU, tajā skaita arī ar skaidrību. Bet tie paši analogi kļūst par briesmīgu indi, kas pilnībā saindē skaidru domāšanu, kad tos, muļķības pēc, sāk izmantot kā argumentus.

Ne pie kādiem apstākļiem (!!!) analogi nevar būt argumentācijas līdzeklis. Pieredzējušā ceļā ir ļoti viegli pamanīt, ka jebkura diskusijā ir viegli piemeklēt analoģiju, kas it kā „nostiprina” absolūti jebkuru viedokli. Un tas ir dabīgi – mūsu apkārtējā pasaule ir tik ļoti daudzveidīga, ka vienmēr var atrast parādību, kas attīstās ar tām pašām likumsakarībām, kuras mēs arī vēlamies atrast izmeklējama procesā – un ja samainīt objektus, tad it ka arī sanāk „pierādījums” muļķiem.

Piemēram: man kāds saka, ka es izpaužu trulumu tajā, ka kā vista ņemos ar savu bērnu un nepārtraukti par to rūpējos, uzspiežot viņam to, ko viņš nevēlas, pārvēršot viņu par nerunīgu, infantilu niecību bez priecīgām vēlmēm. Es gribu iebilst, un daru to sekojošā veidā: „ja puķi iebāzt saldētavā, tā nomirs – tā arī bērns bez rūpēm…”. Pārsteidzoši, bet uz 99% cilvēku šāds arguments iedarbojas. Pēc abpusējas šaušanas ar šādiem „argumentiem” cilvēki pašķiras, jo ir „sasnieguši skaidrību” (t.i. piekrītot sarunu biedra viedoklim, zem šo analoģiju iedarbības), vai ar pārliecību, ka spried vai nespried, nekad nekas nebūs skaidrs.

Tā kā analoģijas ir visai veiksmīgs psiholoģiskās iedarbības līdzeklis (t.i. gandrīz katrs cilvēks lielākā vai mazākā daļā maina savu pārliecību zem to ietekmes), tad tos vienmēr izmantos kā argumentus nepatiesi un truli cilvēki.