Uz sākumu

Ceļš uz gaišu apziņu.

 

Nodaļa 02 – „Domas”

 

Sadaļa 02-01

Brīvība no viltus koncepcijām.

 

„Mēs visi daudzos jautājumos paļaujamies uz „veselo saprātu”, vai uz to, ko mūsu galvās ir iecirtušas autoritātes mājas audzināšanas rezultātā; mēs baidāmies sevī sašūpot pārliecības sajūtu. Ja jūs noliedzat šo apvainojumu, tad nedaudz pacietieties, drīz jūs paši sevi uz tā pieķersiet”.

Ēriks Rodžers.

 

Sadaļas saturs:

02-01-01) Koncepcijas un to loma NE rašanās procesā.

02-01-02) Koncepciju rašanās avoti.

02-01-03) Skaidras un neskaidras koncepcijas.

02-01-04) „Acīmredzami tukšas” un „darba” atklātās koncepcijas.

02-01-05) Pretstatīšanas un mehāniskās nomaiņas prakse.

02-01-06) Antikoncepcijas. Jēdziens un veidi. Koncepciju „par nākotni” piemēri.

02-01-07) Koncepciju saraksta sastādīšana.

02-01-08) Koncepciju klasifikācija pēc to satura.

02-01-09) Stiprie un vājie mērķi.

02-01-10) Interpretāciju klasifikācija. Jautājums par radiniekiem. „Saistības” koncepcija.

02-01-11) Interpretāciju izvēle. Piemēri.

02-01-12) Koncepciju apskatīšana, argumenti un pretargumenti.

02-01-13) Tiešās koncepciju pārbaudes metode.

02-01-14) Interpretāciju cikliskā maiņa.

02-01-15) Abstraktā koncepcija „es”. Neesamības apzināšanās prakse.

 

02-01-01) Ķeroties klāt pie NE novēršanas, tu pamani, ka tās visbiežāk rodas, kad notikumi aizrit ne tā, kā tu vēlētos. NE tiek pavadītas ar domām „tā nav pareizi”. „tas nav labi”, „vajag savādāk”, t.i., tavi priekšstati par to, kā „būtu jābūt” nonāk pretrunā ar to, kā tas ir patiesībā, un ieradums izjust NE šādos momentos precīzi nostrādā. Pilnveidojot NE novēršanas pūles, stiprinot skaidrību tajā, ka tu tās nevēlies izjust, vēlies izbeigt šo apnicīgo ieradumu, nostiprinoties priecīgā vēlmē izjust apgaismotas uztveres (AU), saņemot baudu no saprāta skaidrības, tu nonāc pie tā, ka atklājas noturīga interese, lai kritiski apskatītu koncepcijas.

Vārds „koncepcija” zinātnē tiek izmantots, lai aprakstītu pietiekami nepretrunīgu hipotēžu sistēmu un eksperimentālu datu interpretācijas. Vārds „koncepcija” šīs grāmatas kontekstā tiek izmantots saskaņā ar to, kādu nozīmi tas ir ieguvis mūsu sarunvalodā – „mehāniski pieņemta uzskatu sistēma”.

„Mehāniski” – tas nozīmē akli atdarinot, neprātīgi, zem NE ietekmes (piemēram sava pagrimuma sajūtas, neveiklības, bailēs no negatīvas attieksmes pret sevi, izolācijas bailēs utt.), bez saviem spriedumiem, bet pamatojumu meklēšanas eksperimentālo datu veidā. Tas ir, vienkārši tiek pieņemts kāds apgalvojums, un tālāk cilvēks dzīvo tā, it kā tas patiešām ir patiess.

„Uzskatu sistēma” – tas ir noturīgs domu kopums, kuras ieraduma pēc rodas pie noteiktiem apstākļiem.

Piemēram, ja bērns ir sasities un sācis raudāt, tad rodas ierasts domu komplekss ”bērns raud – viņam sāp – vajag mierināt”. Bet ar laiku tu vari pamanīt, ka asaru un prasību kļūst arvien vairāk un vairāk, mierināt nākas arvien biežāk un biežāk, un tad tu vari sākt šaubīties šajā koncepcijā, sākt spriest. Spriedumu, novērojumu  rezultātā un no izrietošiem pieņēmumiem un gūtās jaunās pieredzes tu vari nonākt pie secinājuma, ka „mierināt” – tas nozīmē pieradināt bērnu pie sevis žēluma izjūtām. Rezultātā tu vari mainīt savu uzvedību – ne tikai nemierināt, bet gluži pretēji – liegt bērnam uzmanību ik reizi, kad viņš izjūt stipras NE, un tiklīdz viņa raudās radīsies pauze, izrādīt pret viņu simpātiju un uzmanību, ja tāda ir. Galu galā bērns sapratīs, ka raudas un spilgta sevis žēlošana liedz viņam tavu uzmanību, un viņam būs stimuls pārstāt kultivēt sevī dotās NE ieradumu šādā situācijā. Bet tu rezultātā novērsīsi koncepciju, izjutīsi skaidrības uztveri, un atliks vien panākt nevainojamu NE novēršanu, kas ieraduma pēc rodas laikā, kad bērns raudot cenšas pievēst tavu uzmanību.

 

02-01-02) Koncepcijas tu gūsti no visdažādākajiem avotiem.

Piemēram, ja māte pusdienu galdā ieraudzīs tarakānu, tad viņas seja sašķobīsies, viņa sāks kliegt dullā balsī un ar riebumu un bailēm aiznesīs to uz podu, tad tu, esot mazs bērns, kas uztver un iesūc sevi pilnīgi visu, pārņemsi arī šo attieksmi pret tarakāniem, pēc kā viegli pieņemsi koncepciju: „tarakāni  - draņķis”. Šis ir koncepcijas nodošanas emocionāls ceļš.

Cits ceļš – „autoritatīvs”. Jā kāds „cienīgs” vai „vecāks”, vai „gudrs” cilvēks ar lepnu skatu paziņo, ka nevajag rīkoties tā vai citādāk, tad var akli sākt ticēt šim apgalvojumam, nevar taču šāds „gudrs”, „cienīgs” cilvēks runāt muļķības.

Trešais ceļš – mīmikrija. Ja tu nonāc cilvēku sabiedrībā, tad sāc pārņemt viņu koncepcijas, ja vēlies tikt pieņemts un netikt atraidīts.

Vēlos atsevišķi izdalīt sāpes un ar tām saistītas bailes, kā koncepciju pārņemšanas ceļu. Ja bērns ir nokritis, sasities vai izbijies, tad šajā momentā žēlsirdīgas vecmāmiņas ietekmē viņš viegli pieņems koncepciju, ka „ātri skriet – tas ir bīstami un slikti, bet mierīgi sēdēt – tas ir labi un droši”.

Piektais ceļš ir balstīts uz tādas kļūdas, kad kāds faktu kopums tiek apskatīts kā pilnīgs un galējs. Kad tu saki „nav dzīvības uz Marsa”, tad vispirms ar to domā, ka šis pieņēmums ir balstīts uz tiem faktiem, kuri pašlaik ir zināmi, un, ka nākotnē var tikt atklāts kaut kas jauns – visneiedomājamākais un neparedzamākais, bet ar laiku rodas stipra pārliecība tajā, ka nav dzīvības uz Marsa.

Sestais ceļš – tīti loģikas kļūda, vai arī izejas priekšnoteikumu nepietiekamība vai kļūdīgums, t.i. tā specifiskā domāšanas inerce, ko īstenoja dzīvē stipras NE.

Septītais ir balstīts uz sava nozīmīguma sajūtas, Kaut ko pateikt ar cienīgu toni, „ar lietas pārzināšanu” – tas nozīmē, pacelt sevi sievas, drauga, kolēģa acīs, un tad vairs nekas neatliek kā aizstāvēt savu viedokli līdz galam, lai cik absurds tas arī nebūtu, ķeroties klāt psihiskam spiedienam („vai tad tev nav skaidrs?”), iepriekš pārdomāta situācijas sarežģījuma, t.i. apzinātas neskaidrības kultivēšanai.

Astotais – citas koncepcijas, kas veicina uzmācīgas mehāniskas vēlmes. Ja tavs tēvs uzskata, ka meitai „ir jāziņo” – kur viņa taisās nakšņot, ar ko viņa nodarbojas ar seksu un tml., tad, kad tu aizej un neko viņam nepasaki, viņš izjūt uztraukuma, agresijas uzliesmojumu, vēlas tevi piespiest sekot viņa vēlmei un sāk izdomāt dažādus šausmu stāstus, un jo baisāka būs tā muļķība, ko viņš izdomās, jo augstāka būs iespēja, ka uz tevis tas neiedarbosies. Tādā veidā viņš pieliek pūles jaunu koncepciju radīšanai sevī, un cenšas tās nodot tev, lai tevi varētu izrīkot, turēt tevi cietumā.

Devītais – viens no visizplatītākajiem – nepatiesums spriešanā. Tu vari izstumt argumentus, nenovest spriešanas līdz galam, ja laikus paredzi, ka rezultāts būs pretrunā ar tavu pārliecību, vai arī tu vari paslinkot rūpīgi pārskatīt savas koncepciju šauros galus. Tādiem „spriedumiem” ir raksturīgs tādu elementu kopums, kā „acīmredzami, ka...”, „viesiem zināms, ka...”, „zinātnieki sen atklāja, ka...” (pie tam, protams, nav nekādu konkrētu atsaukšanos uz konkrētiem zinātnieku paziņojumiem, nav salīdzināšanas ar citiem viedokļiem) un tml.

 

02-01-03) Cilvēki ļoti reti domā, jo zem vārda „domāt” parasti tiek saprasts nevis spriešanas, salīdzināšanas un argumentu analīzes process, bet žonglēšanas ar koncepcijām process.

Koncepcija dalās uz divām lielām klasēm. Pirmā – atklātas koncepcijas, t.i. tādas, ko cilvēks var patstāvīgi noformulēt, kuras viņš pats aktīvi virza. Var salasīties grāmatas par kāpostu labumu, iedvesmoties no izlasītā, un sākt par to pārliecināt mājiniekus.

Iedomāsimies citu situāciju: pajautāsim cilvēkam – vai ir iespējams izbeigt izjust NE, un viņš, protams, teiks, ka „nē”, bet tas nenozīmē, ka viņš par to ir jebkad domājis, apskatījis kāda argumentus vai liecības, vai pats mēģinājis pielikt pūles. Viņam tādas domas pat nenāca prātā, un līdz brīdim, kad viņam uzdeva šo jautājumu, viņš varēja pat nezināt, ka šādi atbildēs. Un, ja viņam piedāvātu noskaitīt tīrajā veidā savus priekšstatus par pasauli, tad šāda koncepcija vispār sarakstā pat neparādītos. Šādas koncepcijas es saucu par neatklātām. Neskatoties uz to, ka tās ir neatklātas, tās nosaka cilvēka uzvedību ne mazāk stingri par atklātām. Ja to, kas atbalsta neskaidru koncepciju „nav iespējams pārstāt izjust NE” noliekt uz domāšanu, tad viņš var nonākt pie visdažādākajiem secinājumiem – „nevar pārstāt”, „varbūt arī var pārstāt”, „nezinu, neesmu mēģinājis”, „jāpadomā”, „kāpēc gan nē” un tml., un tādā veidā viņš neuzvedīsies tā it kā pilnīgi un bez ierunām pieņem koncepciju par to, ka pārstāt nav iespējams.

Ja cilvēks pārkāpj likumu tāpēc, ka to nezina, viņš vienalga nes atbildību par nodarīto, tā arī cilvēki, izjūt savu koncepciju sekas neskatoties uz to, ka var pat neiedomāties par to eksistenci.

Vēl viens neatklātās koncepcijas piemērs: „es nevarēšu sasniegt apgaismību līdz sava mūža galam”. Noliegt to ar prakses palīdzību nav iespējams. Diezin vai šī koncepcija izsauks pamanāmu uztraukumu, jo operē ar kaut ko ļoti attālinātu – ar dzīves beigām, un ar kaut ko augstākajā pakāpē nenoteiktu – „apgaismību”. Nekāda pamanāma iekšējā dialoga no tās nebūs – skaļš iekšējais dialogs ir aizņemts ar kaut ko vairāk jūtamu un noteiktu. Ja kāds izteiks šo domu, tad tu tai vari arī nepiekrist (atkarībā no garastāvokļa), vai palikt nenoteiktā attieksmē, bet tomēr koncepcija eksistēs un apspiedīs tiekšanos. Šīs koncepcijas eksistēšanas esamība var rasties negaidīti – NE novēršanas pūļu rezultātā, veicinot apgaismotās uztveres, haotiskā iekšējā dialoga kontroles laikā, sarunas laikā ar praktizējošo un tml., un tikai pēc tā tu sajutīsi šo nastu, ar ko tā tevi sprieda, un sāksi pielikt pūles, lai to nomestu no saviem pleciem.

Atklāta koncepcija uzreiz ir pieejama izmeklēšanai, tajā laikā kad neatklātā vispirms ir jāpamana, kas nemaz nav tik vienkārši, un pēc pamanīšanas tā ir ļoti skaidri jānoformulē, lai tā kļūtu par analīze priekšmetu.

Lai pamanītu neatklāto koncepciju, es piedāvāju izmantot rakstisko fiksāciju un iekšējā dialoga analīzi momentā, kad rodas NE, kad velkas NF vai NES. Jebkura koncepcija – atklātā vai neatklātā – tas ir iekšējā dialoga(ID) gabals, t.i. ātri slīdošā domu rinda. Iekšējais dialogs sastāv no vairākiem slāņiem (par to sīkāk rakstīšu nākamajās nodaļas). Skaļš iekšējais dialogs sastāv no pilnībā pie sevis izrunātiem vārdiem un šāda doma var ilgt no sekundes daļas un ilgāk. Aklais iekšējais dialogs sastāv no vārdu un tēlu atrautiem gabaliem, kas ilgst no 1/30 sekundes un doma, kas sastāv no šādu gabalu ķēdes, var ilgt ļoti nedaudz – piemēram, trīs sekundes, tāpēc šādu domu „sagrābšanai” un fiksācijai ir nepieciešama pastiprināta uzmanība un ātrs NE novēršanas ātrums.

Šādu praksi es saucu par „operatīvu darbu ar neatklājām koncepcijām”.

Cits paņēmiens – rezonējošo domu meklēšana. Izjūtot NF vai NES es to nekavējoties nenovēršu, bet turpinu izjust un noskaitu dažādas domas, uzdodu sev jautājumus: ”kas mani uztrauc, nomāc? Vai gludeklis palika ieslēgts? Nē, bērns ir izsalcis? Nē... Darbā ir nepatikšanas? Nē...” Es meklēju domas, no kurām rodas rezonanse – notiks NF intensitātes uzliesmojums, radīsies NE, tas nozīmē, ka ir atrasts neatklātās koncepcijas meklēšanas virziens. Tagad es noskaitu domas šajā jomā, kamēr atkal neradīsies rezonanse, kas novedīs pie vēl skaidrākas meklējuma jomas sašaurināšanas. Jo skaidrāk es iezīmēju apli, jo augstāka ir iespējamība, ka uznāks spontāna skaidrība. Jo biežāk es nodarbojos ar šādu praksi, jo pilnīgākas kļūst manas prasmes.

Trešais paņēmiens, kā atrast neatklāto koncepciju meklēšanas jomu – „rezonējoša modelēšana”. Iztēlē izmaini reālo situāciju un novēro – vai NF pastiprinās, vājinās vai nemainās. Piemēram, iedomājies, ka tev paaugstināja algu, bet pēc tam iedomājies, ka tev to pazemināja. Tad iedomājies, ka tavs bērns sāka labāk mācīties, pēc tam, ka sliktāk. Un tā tālāk. Katru reizi tu novērosi NF vājināšanos vai stiprināšanos, bet kāda tēma atsauksies ar īpaši stipru rezonansi – tātad te suns arī ir aprakts.

Bieži vien koncepciju meklēšana atklāj tās veselām čupām. Piemēram, tev ir ciemiņi, jūs dzerat tēju, rodas uztraukums. Izmeklējot iekšēja dialoga gabalus, tu saproti, ka raizējies, kā tik tavs bērns nesāktu ciemiņu klātbūtnē čāpstināt. No šejienes – pirmā koncepcija: „Čāpstināt – nekulturāli, nav labi”. Tu turpini izrakumus: „bet kāpēc tieši es baidos, ne jau es čāpstinu... tāpēc, ka tas ir mans bērns”. No šejienes otra koncepcija: „es esmu atbildīgs par sava bērna uzvedību”. Un tā tālāk. Kļūst skaidrs, ka koncepcijas rodas veseliem konglomerātiem un atbalsta viena otru. Lai panāktu skaidrību, ir nepieciešams tās rūpīgi sadalīt un tikt galā ar katru jautājumu atsevišķi.

 

02-01-04) Apskatīsim atklāto koncepciju divus tipus. Pirmās, ja tās tuvāk apskatīt, kļūst acīmredzami nepamatotas. Sauksim tās par „acīmredzami tukšām”. Citu apskatīšana uzreiz tevi nenovēdīs pie skaidrības, ir nepieciešama analīze, argumentu, pretargumentu, pret-pretargumentu apskate utt. Nosauksim šādas koncepcijas par „darba” koncepcijām.

Atbrīvošanās no acīmredzami tukšām koncepcijām tikai šķiet vienkārša, taču tas tā nav. Jo, neskatoties uz to, ka tev ir acīmredzama tās nepamatotība, tā eksistē šajā vietā, tātad tam ir nozīme. Iemesls var būt viens no 9 augstākminētajiem, un bez tā – inerce, ieradums. Pat visnekaitīgākā ieraduma novēršana prasa sekojošas un priecīgas piepūles, īpaši, ja šis ieradums tiek atbalstīts ar citu – piemēram, ar ieradumu izjust NE dotajā situācijā. Piemēram, bērnībā tu sevi uzskatīji par nesmuku. Kad tu saprati sava viedokļa kļūdīgumu, ka vienam tu esi īsta skaistule, otram – vienaldzīga, tad inerces dēļ turpināji izjust tās pašas NE, kad iepazinies ar zēniem, bet koncepcija no atklātās pārvērtās par neatklātu un turpināja kalpot par pistoles gaili, lai rastos NE.

 

02-01-05) Lai pārvarētu acīmredzamo viltus koncepciju eksistenci (vai arī analīzes rezultātā novestas līdz stāvoklim, kas ir tuvs acīmredzami viltus stāvoklim), es rekomendēju pretstatījuma metodi. Formulēju domu, kas noraida doto koncepciju, t.i. formulēju antikoncepciju, pēc kā izpildu formālo praksi (sk. tālāk attiecīgajā nodaļā) – simtiem reižu dienā uzdodu sev jautājumu – ko es uzskatu par pareizu – koncepciju vai antikoncepciju? Domu „esmu nesmuka”, vai domu „kādam es patīku, kādam nē”? Šādas prakses rezultātā, kas tiek pavadīta ar nevainojamu radušos NE novēršanu, tiek panākts uzstādīts uzdevums – acīmredzami viltus koncepcijas ietekme uz manu uzvedību pakāpeniski vājinās, kamēr neizbeidzas pavisam.

Cita pieeja saucas mehāniskās nomaiņas (MN) prakse. Tā ir efektīva attiecībā uz tām viltus koncepcijām, kuras tevī bija iespiestas ar spēku – ar rupju psiholoģisku spiedienu. Māte ir uzkārusies virs tevis un kliedz: „TU SĒDĒSI RĀMI???!!!”, vai pretēji – žēli skatās, gandrīz raudot: „kāpēc tu man dari kaunu...”. tu saspiedies kamoliņā un „saproti” – sēdēt rāmi – labi, darīt blēņas – slikti.

Mehāniskās nomaiņas prakse sastāv no tā, ka tu reizi no reizes skaļi izrunā antikoncepciju – piemēram, veselu stundu pēc kārtas, katru dienu pa stundai. Tas noved pie manāmas koncepcijas vājināšanās, kalpojot par ķīli, kas izsit iepriekšējo ķīli.

Šāda prakse palīdz arī novest līdz galam darba koncepciju novēršanu, kad tās ir novestas līdz acīmredzami viltus koncepciju līmenim vai līdzīgam līmenim.

Koncepcijai „ir jāpalīdz cilvēkiem” antikoncepcija būs „es gribu palīdzēt tikai tiem, kuriem gribu, kas man ir simpātiski”, bet bieži vien antikoncepciju var formulēt vienkārši pieliekot klāt noliegumu: „ja viņš nodarbojas ar seksu ar citu, tas nozīmē, ka viņš pret mani neizjūt maigumu” – ja viņš nodarbojas ar seksu ar citu, tas Nenozīmē, ka viņš pret mani neizjūt maigumu”.

Šādu praksi var savienot ar citu darbību, no tā, tas īpaši nezaudē efektivitāti.

Savas dzīves garumā mēs esam atkārtojuši doto koncepciju – skaļi, vai pie sevis – desmitiem un simtiem tūkstošu reižu, bet aklas iedarbības spēks ir daudz mazāks, nekā iedarbības spēks, kas tika izvēlēts priecīgās vēlmes rezultātā, tāpēc tikai atkārtojot antikoncepciju vairākus tūkstošu reižu, tās sasniedz mērķi, mehāniski izstumjot acīmredzami viltus koncepciju. Antikoncepcija neieņem koncepcijas vietu un pati nekļūst par šķērsli, jo tu to neizmanto uz labu laimi, bet gan īstenojot noteiktu mērķi – izstumjot svešu mehānismu.

Šo praksi var izpildīt kopā ar citiem praktizējošiem – vispirms antikoncepciju izrunā viena, tad otra, pie tam, nav nepieciešams kārtīgi ieklausīties.

 

02-01-06) Definēsim terminu „antikoncepcija”. Antikoncepcija – tās ir tāds apgalvojums, kas:

a)                     ir pretrunā ar apskatāmās koncepcijas jēgu,

b)                    izsauc rezonansi ar apgaismotām uztverēm (AU)

c)                     uz doto brīdī man šķiet vairāk pamatots, ticams, nekā pati koncepcija.

Antikoncepcijām kas ir pret abstraktām koncepcijām (terminu sk. zemāk), var nebūt „c)” īpašība, jo tās pēc definīcijas nevar ne pamatot, ne noliegt. Piemēram, es varu sastādīt šādu antikoncepciju: „Nākotnes nav, ir tikai šeit un tagad”. Es to nevaru pamatot, jo vārds „nākotne” neapzīmē nekādu konkrētu uztveru kopumu, un tātad, es nevaru pateikt, ka tā ir un nevaru pateikt ka tās nav, jo nav skaidrs – par ko ir runa, bet tāpēc, ka šis apgalvojums noved pie patīkamo gaidu uzliesmojuma, priecīgo vēlmju parādīšanas, atbrīvošanas no dažādām rūpēm, kas ir saistītas ar domām par „nākotni”, tad rodas vēlme kultivēt šo koncepciju.

Vai antikoncepcijas formas pieņemšana nav pašapmāns? Es parādīšu, ka tas tā nav. Sākuma koncepcija, kas saka ka „pastāv nākotne”, sastāv no atsevišķiem, bez nozīmes vārdiem, tāpēc, ka tev ir domas, kas ietver sevī vārdu „nākotne”, ir emocijas, kas rodas kopā ar vārdu „nākotne”, ir vēlmes, kas rodas domājot par vārdu „nākotne”, bet nav nevienas patstāvīgas uztveres, ko tu sauktu par „nākotni”. Jebkura uztvere eksistē te un tagad. Tādā veidā tev ir izvēle – atbalstīt vai nu tās domas, kas ieraduma pēc velk aiz sevis NE, vai nu tās, kas noliedz iepriekšējās domas, kā rezultātā NE nerodas. Pie tam gan pirmā, gan otrā doma ir abstraktas koncepcijas, t.i. tās neko nenozīmē. Protams, parādās vēlme atbalstīt domu-2, un pēc tam, kad tā novedīs līdz nullei domas-1 negatīvo ietekmi, es bez grūtībām atbrīvošos no abām, jo skaidri apzinos, to, ka vārds „nākotne” neapzīmē nekādu konkrētu uztveri. Tas ir, es nesāku „ticēt” antikoncepcijai, bet izmantoju to kā efektīvu instrumentu. Kad tu radi pāri koncepcija-antikoncepcija, tad atbrīvojies no uzspiestā automātisma, bet ikdienas koncepciju gadījumā vari arī gūt ticamu pieredzi, pēc kā jau vairāk pamatoti slieksies pie viena vai otra viedokļa, vai atmetīsi abus.

Ja uz viena svaru kausa stāv koncepcija, ko es tur ieliku neapzinātā stāvoklī būdams, kas ir automātiski pārņemta, tad sākumā es to gribu nolīdzsvarot ar antikoncepciju, bet tad izmeklēt abas brīvības stāvoklī no aizspriedumiem un NE.

Atsevišķas frāzes, kas ietver sevī vārdus, kas man neko konkrētu nenozīmē, rezonē ar apgaismotām uztverēm (t.i. notiek apgaismoto uztveru uzliesmojums), tāpēc taktisko apsvērumu dēļ es tās uz kādu laiku atstāju savā vārdu krājumā. 

Pat viegla vēja brāzma var nolauzt milzīgu koku, kas ir saliecies dēļ sava smaguma. Koncepcija var gadiem ilgi būt pretrunā ar veselo saprātu un priecīgām vēlmēm, bet kādā brīdī nogāžas it kā pati no sevis. Tu vari 30 gadus dzīvot un kontaktēties ar radiniekiem, jo „tā vajag”, „tā ir pieņemts”, un nevis ar tiem, ar ko patiešām tu priecīgi vēlies kontaktēties. 30 gadus tu vari sveicināties ar kaimiņiem, uzturēt sarunas par laiku un darbu, jo ir „neērti atteikties”. Un kādā brīdī saindēšanās no šādiem meliem, aiz mūžīgām bailēm no negatīvās attieksmes, kļūs tik ļoti skaidra, krīze tik ļoti piebriedīs, ka būs pietiekami tikai pa ausu galu izdzirdēt antikoncepciju un augonis pārrausies ar skaidrību: „Ir taču iespējams dzīvot savādāk!” Piebriedusi lavīna noraujas.

Pie citām koncepcijām nāksies neatlaidīgi strādāt, līdz atlūzīs, bet tas ir darbs – nevis par nākotnes rēgainiem labumiem, rezultātu tu saņemsi uzreiz, tūlīt pat, līdz ko sasniedz palielinās skaidrības sajūtu. Pēc katras mehāniskās nomaiņas sērijas, pēc katras argumentu atšķiršanas „par” un „pret”, rodas skaidrības pieplūdums, ar to rezonē citas apgaismotās uztveres, un soli pēc soļa tu virzies pie priecīgo vēlmju realizācijas – pie atbrīvošanās no NE un truluma, pie apgaismoto uztveru kultivēšanas un attīstības.

 

02-01-07) Panāktā skaidrība koncepcijās jau pēc minūtes var izgaist, un koncepcija atkal aizslīdēs pie neatklātām – tu vienkārši aizmirsīsi par savu atklājumu. Tajā ir viegli pārliecināties – pamēģini tūlīt pat noskaitīt visas koncepcijas, kuras sevī esi atradusi, un labākajā gadījumā tu spēsi atcerēties tikai nelielu daļu no tām. Tas arī nozīmē, ka visas tās koncepcijas, kuras tu šajā brīdī neatcerējies, atrodas ārpus kontroles, ārpus novērošanas, un, varbūt, tieši šobrīd ietekmē tevi ar iepriekšējo spēku.

Radot skaidrību, tu nokļūsti sev neierastā stāvoklī, kurā vēl neesi pieradusi atrasties, tāpēc sāc ātri (reizēm par dažām sekundēm) slīdēt atpakaļ uz ierasto stāvokli, kur nebija skaidrības. Bieži vien vienu un to pašu atklājumu tu veic vairakkārt, līdz ko skaidrība kļūst noturīga, tāpēc es piedāvāju sastādīt savu koncepciju sarakstu un papildināt to, tiklīdz tu atrodi jaunas. Tas padara vieglāku ne tikai koncepciju analīzes veikšanu, bet arī rezonējošās koncepciju meklēšanas procesu, kas ir atbildīgs par tekošo NF – paņem sarakstu un izej cauri katrai pozīcijai.

Mehāniskās saprātīgās darbības gadījumā nerodas AU – skaidrība, un, ja vienreiz tu esi nonākusi pie kāda secinājuma, tad nākošreiz tu to vienkārši atkārtosi, neizjūtot neko jaunu, brīdī kad AU-skaidrība tiek pārdzīvota kā jauna, pat ja tā tiek izjusta kā tev jau zināma frāze.

Parastie cilvēki nekad nenonāk pie skaidrības, bet tikai nomaina vienu koncepciju ar otru – vispirms tic vienam, tad otram. Atrast cilvēku, kurš panāk skaidrību, nevis vienkārši izdara secinājumus saskaņā a loģikas noteikumiem, ir tik par grūti, kā atrast cilvēku, kas novērš NE, nevis izstumj tās ar citu emociju.

 

02-01-08) Tagad nošķirsim koncepcijas pēc to satura. Koncepciju dažādiem tipiem piemīt dažāds spēks, noturība, integrācijas kopējā konceptuālā konglomerāta pakāpe un kvalitāte, un bieži vien ir prātīgi pielietot dažādas pieejas dažādiem tipiem, tāpēc precīzs koncepciju nodalīšanas uzdevums, tajā skaitā pēc nozīmes, izrādās interesants un efektīvs.

Divas lielas klases – „abstraktās un „jauktās” koncepcijas.

Abstraktās koncepcijas – tie ir apgalvojumi, kas sastāv no vārdiem, kuri nenozīmē nekādas konkrētas uztveres, t.i. kuru nozīme ir pilnīgi neskaidra. Piemēram, „Pasaule ir mūžīga”. Tev nav ne jausmas kas ir „mūžīgs” un kas ir „pasaule” – tev nav nekāda konkrēta uztveru kopuma, ko tu apzīmētu ar šādiem vārdiem. Vai arī koncepcija: „Es esmu cilvēks”. Nav skaidrs ne kas ir „es”, ne kas ir „cilvēks”, bet, neapšaubāmi, visi ir pārliecināti tajā, ka viņi ir cilvēki. Vēl piemēri: ir mainīgs, ir nemainīgs, ir sākums, ir gals, ir apgaismība, ir aptumšojums, ir subjekts, ir objekts, ir dzīvais, ir mirušais, ir viens, ir cits, ir eksistence, ir ne eksistence, ir apziņa, ir neapzināšanās, ir aktīvais, ir pasīvais, esmu es, esi tu, ir veselais, ir daļa, ir pagātne, ir tagadne, ir nākotne.

Jauktās koncepcijas  - tie ir apgalvojumi, kuros bezjēdzīgie vārdi, tādi kā „mūžība”, „godprātība”, „kosmiskā kārtība”, „taisnīgums”, „dievs” ir sajaukti ar terminiem, kas apzīmē visnotaļ konkrētas uztveres, aizliegumus, aicinājumus, piemēram, „kauns”, „nedrīkst”, „dari”, „jādara” un tml. Piemēram, „taisnīgums prasa, lai es kaut ko izdaru”. Kas ir „taisnīgums” – nevienam nav skaidrs, bet kas ir „kaut ko izdarīt” – tas ir skaidrs. Vai arī „būt sliktai – ir kauns”. Kas ir „slikta” – nav zināms, bet kas ir „izjust kaunu” – zināms. Cilvēki pilnīgi paši sevi pūdē ar lielu daudzumu jaukto koncepciju. Jauktā koncepcija nāvīgi iedarbojas uz spēju izjust apgaismotās uztveres (tajā skaitā priecīgās vēlmes), jo stingri reglamentē tavu dzīvi, bet šī reglamenta nozīme nav skaidra. Iedomājies kriminālkodeksā rakstu par „slikto uzvedību” bez jebkādiem skaidrojumiem. Vai arī rakstu par „dievbijības neievērošanu”. Kāds haoss sāktos, ja likumdevējvara izteiktu spriedumus pēc šiem rakstiem, bet izpildvara īstenotu tos dzīvē. Tavā ikdienas dzīvē tā arī notiek. Likumdevējs (koncepcija) saka: ”ir kauns būt kailam”, izpildītājs (mehāniskā vēlme) komandē: „nekavējoties apģērbies”, uzraugi (kauna, baiļu, nosodīšanas emocijas) seko tam, lai tu bez ierunām izpildītu komandu. Rezultātā šausmīgs haoss, NE krāvums, priecīgo vēlmju neesamība, bet no tā izriet viedokļa neesamība, kas tevi novestu pie tev vēlam stāvokļa.

Tālākais koncepciju nodalījums ir atkarīgs no tavas fantāzijas. Piemēram, jauktās koncepcijas var iedalīt uz:

*) Ikdienas koncepcijām

*) Koncepcijām par praksi

*) Sociālajām koncepcijām

*) Fundamentālām koncepcijām

*) Mehāniskām priekšrokām

*) Norūpēšanām

*) Atzīmēm

*) Mehāniskiem mērķiem

*) Mehāniskām atzīmēm

*) Mehāniskām interpretācijām

Ikdienas koncepcijas – ir apgalvojumi, kas reglamentē dzīvi savās mājās. „veļai skapī ir jābūt tīrai”, nedrīkst ēst uz grīdas”, „ir jāceļas agri no rīta un nedrīkst ilgi vārtīties gultā”, „ir obligāti jāstrādā un jāpelna pēc iespējas vairāk naudas”, „ir jāciena vecāki cilvēki”, „ir jāekonomē nauda”, „ir jāsaudzē mantas”, „dzīvē ir jābūt skaidram mērķim un jāticas uz tā sasniegšanu” utt. Visas ikdienas koncepcijas operē ar terminiem „vajag” vai „nedrīkst”, „nav labi” utt. Kas ir „vajag”, „nevajag”, „labi” un „nav labi”, kāpēc to nedrīkst, bet to nedrīkst – nav zināms, un neviens īpaši par to nedomā.

Analogā ar ikdienas koncepcijām var noformulēt pat uz manas prakses pamata: „ir jānovērš NE”, „ir slikti būt konceptuālam” un tml. Taisnā ceļa prakse – tā ir pūļu pielikšana pie priecīgo vēlmju realizācijas, t.i. kas tiek pavadīts ar entuziasmu, patīkamām gaidām un citām AU, ar noteikumu, ka šīs vēlmes attiecas pie vienas no divām klasēm: 1) aptumšojumu novēršana (NE, koncepciju, mehānisku, t.i. nepriecīgo vēlmju, nepatīkamu izjūtu, mehāniskas apziņas), 2) AU radīšana (sk. sarakstu nodaļā „Efektīvās prakses stratēģija”). Es jebkurā gadījumā iesaku sekot priecīgām vēlmēm, bet ja tās neattiecas uz šīm divām klasēm, tad tā nav taisnā ceļa prakse pēc definīcijas, tam prātīgi ir iedot jebkuru citu nosaukumu, piemēram „iepriekšējie etapi”.

Sociālās koncepcijas regulē cilvēka uzvedību sabiedrībā, viņa savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem vai sociāliem institūtiem – dzimtsarakstu nodaļa, veikals, policija, darba kolēģi utt.

Efektīvam darbam ar koncepcijām ir prātīgi izdalīt un sastādīt sarakstu ar īpaši smagām konceptuālām slimībām, kas ir tik dziļi iesakņojušas cilvēkā, ka pat vienkārša norādīšana uz tām, pat nerunājot par objektīvu apskatīšanu vai novēršanu, sastāda ārkārtīgi sarežģītu uzdevumu ar negaidītu spilgtu NE parādīšanos veselu spektru – kā pārraujošo, tā arī nospiedošo. Šis koncepcijas es saucu par „fundamentālām”. Sakarā ar lielu daudzumu ar tām saistīto NE, praktizējošais var pat nemācēt atrast sevī šādas koncepcijas! Tāpēc šeit ir prātīgi vērsties pie citiem praktizējošiem, lai viņi pielietotu tev visas zināmas fundamentālās koncepcijas, vērojot tavu reakciju. Uzdevumu atvieglo tas, katram laikam, katrai kultūrai piemīt diezgan tipiskas fundamentālās koncepcijas.

Mehāniskās priekšrokas – domu krājums par tēmu „būtu labi, ja būtu tā”. Parasti tu neiedomājies – ar ko būtu „labāk”, bet rīkojies saskaņā ar ierastu shēmu, neanalizē – kas bija sanācis iepriekšējās reizēs, kad notika tas, ko tu uzskatīji par „labu”. Mehāniskās priekšrokas – tie ir pieņēmumi, kas ir balstīti uz aprēķina: „kaut kādu apstākļu un man zināmu likumsakarību dēļ es pieņemu, ka kaut kādi notikumi ar lielāku iespējamību novedīs pie vēlamā iznākuma”.

Norūpēšanās – mehānisko priekšroku privātais gadījums – domu krājums par tēmu „cik šausmīgi būs, ka būs kaut kas”, „nedod dievs tas notiks”. Tam līdzi nāk vienveidīga NE. Pie tam tu neanalizē izmaiņas, kas notika pēc tam, kad bija agrāk noticis kaut kas tāds, no kā tu baidījies. Ja sastādīt šādu situāciju sarakstu, ir viegli pamanīt, ka bieži, šādu notikumu rezultātā dzīvi ir mainījusies tā, ka pēc tam tu domāji „cik labi, ka viss tā ir noticis”.

Atzīmes – tie ir noteiktas uztveru grupas apraksti attiecīgi kādai skalai. Mehāniskā atzīme rodas tad, kad tevis izvēlētā skala ir vai nu absurda, t.i. nav balstīta uz tavas pieredzes analīzes, bet pārņemta mehāniski, vai vispār tās nav, un atzīmes formulējas vienkārši ieraduma pēc ar mērķi atbalstīt NE. Ja atzīme rodas priecīgās vēlmes rezultātā un pamatojoties uz skaidra prāta spriedumiem, tā nekļūs par stingru tabulu, kas ir pielikta pie uztveru grupas, un jebkurā brīdī tu vari to noņemt, kas padara interpretāciju kopumu par lokanu un atstāj tev brīvību, lai pārvarētu mehāniski atšķirošo apziņu.

Mehāniskie mērķi – domu krājums par tēmu „man tas ir jāsasniedz”, „to vajag sasniegt”. Pie tam tu neanalizē izmaiņas, kas notika pēc iepriekšējo mehānisko mērķu realizācijas. Ja izdarītu šādu analīzi, ir viegli pamanīt, ka rezultātā tu pārāk bieži esi izjutusi vilšanos, saņēmi ne to, ko vēlējies. Nemehāniskie mērķi – tās ir domas, tādas, kā „es vēlos realizēt kaut kādu priecīgo vēlmi”. Nejauc domas un vēlmes! Ir vēlme aiziet pastaigāties, bet ir doma „es gribu aiziet pastaigāties”. Priecīgo vēlmju realizācijas procesā (t.i. sasniedzot nemehānisko mērķi) es sekoju rezonanses esamībai starp šo priecīgo vēlmi un vēlmēm, kas tiek apzīmētas kā  „vēlmju realizēšanas līdzekļi”.

Pie šīs pašas mērķu klases attiecas arī domas, ko mēs saucam par „starpmērķiem, tām attiecīgās vēlmes, ko mēs saucam par „līdzekļiem”. Ja ir vēlme apēst ceptas olas, tad ir arī doma-mērķis „gribu pagatavot ceptas olas”, un starpdoma-mērķis ”[kaut kādi apstākļi (pie kuriem attiecas arī priecīgas vēlmes, un plīts esamība un tml.) un kaut kādas man zināmas likumsakarības] ir nepieciešams ieslēgt plīti. Juceklis šajā jautājumā rodas no tā, ka mūsu valodā vārds „mērķis” tiek izmantots apzīmējot gan domas, gan vēlmes. Novēršot šo jucekli, ir viegli nonākt pie skaidrības.

Mehāniskās atzīmes – domu krājums par tēmu „sakarā ar kaut kādām izpausmēm viņā, man ir pamats uzskatīts, ka viņš kaut ko ir izjutis”, „jo viņš šādi sevi izpauž, es viņa darbībās šādi kvalificēju”.

Mehāniskās interpretācijas ir pamatotas uz nejaušu noskaitīšanu, vai uz mehāniskā ieraduma, vai nosacītām NE, bet tās nebalstās uz spriešanas. Piemēram, ja tu ienāci un iekliedzies, manī var rasties apvainojums, un es izraudzīšos interpretāciju, kas to atbalsta: „viņš ir bezkauņa”. Bet ja es esmu skaidri domājošais cilvēks, tad sapratīšu, ka ir iespējama interpretāciju vesela rinda – tu vadi kādu eksperimentu, vai arī tas ir tāds joks, vai arī tu nemaz nekliedz uz mani utt. Atkarībā no apstākļiem un man zināmām likumsakarībām es galu galā noteikšu – kurš pieņēmums ir vairāk pamatots. Pēc tam es varu uzdot tev jautājumus, paskatīties uz tavu uzvedību un izmainīt interpretāciju, ja tas būs nepieciešams.

 

02-01-09) Ieviesīšu terminu „stiprie mērķi” – tādi, kurus sasniedzot, tavuprāt, tu kļūsi laimīgāka – pabeigt augstskolu, apprecēties, uztaisīt karjeru, iemācīties japāņu valodu, sapumpēt muskuļus utt. Šo mērķu nesasniegšana tiek pavadīta ar žēlumu pret sevi un ar domām „ja es to panāktu – tad dzīve būtu...”. Šo mērķi sasniegšana, protams, nevienu nepadara par laimīgāku, un tajā ir viegli pārliecināties, paraugoties uz tiem, kas ir sasnieguši šos mērķus, vai arī uz sevis pašu. Kad tu spazmatiski formulē jaunus mērķus, bet tie atkal un atkal tevi nepadara par laimīgāku, tu atkal tam izdomā attaisnojumus un skaidrojumus, liec jaunus mērķus, un tā līdz brīdim, kad priecīgas vēlmes nemirst pavisam un tu mirsti tām līdzi no vecuma un marasma.

Parasti cilvēki savā priekšā liek stipros mērķis dēļ bara instinkta, vai arī dēļ nosacītām koncepcijām, vai NE, vai dēļ vēlmes turēt kaut ko savā varā, izjust SNA, atstāt iespaidu uz citiem, izjust apmierinājumu, nerūpējoties par to, lai izmeklētu to dzīves, kas jau ir panācis šādu mērķi, lai padomātu – kādā tieši veidā sasniegtais mērķis tos padarīs par laimīgākiem. Stirpo mērķu sasniegšanas procesā cilvēki parasti izjūt visu viņiem zināmu NE spektru.

Ja tavi mērķi ir nosacīti ar SNA, ar vēlmi atstāt iespaidu, tad tu ar entuziasmu mācies valodas, lasi dažādas grāmatas, sāc saprast visdažādākās lietas, iemācies deklamēt, aizraut, stāstīt, kļūsti par enciklopēdistu, vari mācīt citus, apbrīnot ar savām zināšanām un spējām, raksti grāmatas... un, protams, tajā brīdī izjūti milzīgu daudzumu NE, un atkal jau, pabeidz savu dzīvi pilnīgākajā marasmā un iztukšojumā, ar galvu, kas ir pārbāzta ar skaitļiem, faktiem, hipotēzēm, un sirdi, kas pārvērtās vienkārši par muskuli, saskaņā ar visiem anatomijas likumiem, un ar smadzenēm, kas pārvērtās par to pašu.

Cilvēks, kurš vadās pēc priecīgām vēlmēm, arī liek savā priekšā mērķus, bet izjūt prieku un apmierinājumu tūlīt pat, katrā mērķa sasniegšanas procesa momentā – tāda ir priecīgo vēlmju īpašība, kā arī, gan mērķa sasniegšanas, gan nesasniegšanas gadījumā, nemainās tas, ka dzīve tiek izbaudīta.

Par vājiem mērķiem es saucu tādus, kurus cilvēki liek savā priekšā, lai būtu apdullināti, lai aizsegtu pelēcību un garlaicību, tās ir sava veida atzīmes, ko viņi liek tukšumā, lai viņiem pašiem liktos, ka viņi kaut kur iet. Priekšā ir pilnīgs tukšums, bet kuram pietiek spēka tajā atdzīties? Un tad viņi iemet tur – nezināmajā tukšumā – kaut kādu atzīmi, tā kaut kur ieduras un viņi velkas tai pakaļ un saņem anestēzijas līdzekli, kas notrulina apmierinātību visa ceļa garumā, kas mijas ar mokošām skumju lēkmēm no dzīves bezjēdzības, un beigās reizēm viņi izjūt ļoti īslaicīgu nāvīgu mierinājumu, kad sasniedz mērķi, un tā arī staigā riņķī apkārt pa šo bedri. Piemēram, tu skaties televīzijas programmu un redzi – šodien būs futbols, izjūti mierinājumu, tāpēc, ka tavs vakars šodien būs piepildīts – ir mērķis. Un pēc tam tu piezvanīsi draugam un jūs ar sievu aiziesiet ciemos – iedzersiet alu, papļāpāsiet par šo un to, bet no rīta tevi gaida darba darīšanas, un te pat nav par ko domāt – tas ir pilnīgi skaidrs mērķis, un tas mani iemidzinās no pirmdienas līdz piektdienai, bet svētdien mēs iesim uz kino, bet tagad es iešu vakariņās un tuvākā stunda man arī ir aizņemta. Tie visi ir „vājie” mērķi, bet izrauties no to gūsta ir ārkārtīgi grūti. Es tos nosaucu par „vājām”, jo tās neparādās kā spilgts, ilglaicīgs uzliesmojums – tās apvelk kā migla, bet šī migla tur tevi nāves tvērienā. Parasta cilvēka ikdienas dzīve neeksistē bez vājiem mērķiem. Nav tāda laika, kad viņš nebūtu ar kaut ko aizņemts, bet ja šāds laiks parādās, tad nekavējoties rodas norūpēšanās, garlaicība, un ja steidzami neatrast sev nodarbi, tad NE pieaug līdz neciešamai intensitātei. Kad pēdējo reizi tu esi vienkārši gulējusi vai pastaigājusies bez jebkāda mērķa? Vienkārši lūkojoties debesīs, vai pastaigājoties pa mežu, atbrīvojoties no domām? Nepārtraukta vājo mērķu uzkraušana pataisa tavu dzīvi par mirušo, sauso putru.

Pamēģini atrasties cilvēku vidū neko nedarot. Reakcija būs nekavējoties un agresīva – viņi pieliks visas pūles, lai atkal tevi palaistu kaut kā darīšanas orbītā, izvēloties viņiem pieejamos līdzekļus – izsmieklus, nosodīšanu, pārliecināšanu, NA, tiešu vardarbību. Nevienam nav jāapstājas, nekad. Visiem ir jāriņķo kā vāverēm ritenī, katram ir jābūt problēmām. Tas ir sabiedrības, kurā mēs dzīvojam, nerakstītais likums. Neviens netiks izlaists no dzeloņdrāts vienkārši tāpat, pie tam viens no galvenajiem apsargiem – tavas personīgās koncepcijas un bailes, tas taču ir ļoti bīstami – atklāti atzīt, ka visi tavi mērķi – ir tukši, visi virzieni ved tikai uz noslēgto apli, visi uzkrājumi un panākumi neko nemaina tajā, kā tu nodzīvosi šo brīdi – izjūtot NE vai AU. Vājo mērķu novēršanas prakse sākumā tiek pavadīta ar šoku, līdzīgu tam, ko izjūt narkomāns, kas nav saņēmis devu, ar spēcīgu NE uzliesmojumu, spazmatiskām vēlmēm, bet pēc šīs „laušanas” pārvarēšanas rodas apbrīnojamas piepildījuma, veseluma AU. Priecīgās vēlmes, patīkamas gaidas un citas AU, kas  rodas pakāpeniski, tiklīdz tu atbrīvojies no vājiem mērķiem, ne tikai nav pretrunā, bet tieši otrādi – rezonē ar šo veselumu.

Mehāniskā darbība pilnīgi aizpilda dzīvi un padara to par pelēku un bezjēdzīgu, un kaut vai pārraut šo apli ir grūti, taču nav neiespējami, jautājums ir tavās priecīgās pūlēs. Palūkojies uz savu dzīvi pēdējās stundas laikā un pasaki: vai tad tu nebiji ar kaut ko aizņemta? Vai tad domas neraustījās no vienas puses uz otru? Cik tīrā laika dienā tu ciet no tā, ka neesi brīva no koncepcijām, NE, mehāniskām vēlmēm? Cik tīrā laika dienā tu izmisīgi pieliec pūles, lai izjustu apgaismotas uztveres? Cik tīrā laika dienā tu esi apsēsta ar nepārvaramām slāpēm pēc AU?  Un tajā pašā laikā tu droši vien uz kaut ko ceri? Tu spried par meklējumu, patiesību un mīlestību? Tā taču ir acīmredzama muļķība. Pat tam, lai iemācītos angļu valodu, ir nepieciešams pilnībā un ilgam laikam atdoties šai nodarbei. Kāpēc tad cilvēki domā, ka tam, lai atbrīvoties no aptumšojumiem un sākt pārdzīvot AU, ir pietiekami tikai dažreiz pie alus kausa par šo tēmu aprunāties? Nekas tevī nemainīsies, ja tu visu sevi neveltīsi savam meklējumam, savai praksei – dienu no dienas, stundu no stundas, minūti no minūtes, Vai tad tas ir jāizskaidro? Dienu no dienas tu skaties televizoru, nodarbojies ar seksu, mazgā grīdu, gatavo ēst, sapņo par lielu algu, satriecošu mašīnu un skaistām drēbēm, pārēdies, pumpē savus muskuļus un trenē savu intelektu, nepārtraukti izjūtot NE vai PE, bet kur visa šajā tieksmē atbrīvoties no aptumšojumiem ir tieksme pie AU? Tu strādā pa 10 stundām dienā, lai nopelnītu sev maizei, bet vai tad maizei? Nevis kristālstiklam – garnitūrai – vasarnīcai – sievas iegribām – draugu skaudībai? Bet pēc tam šis pats cilvēks ar patētisku izteiksmi stāsta par to, cik nenotverama ir patiesība!

Laiks rit, un gadu no gada cilvēki maina vienus plānus uz citiem neatkarīgi no tā – vai viņi tiek sasniegti vai nē. Šī bezgalīga rinda nekad neizbeidzas. Nekad neizbeidzas nenoteiktas cerības „kādreiz padzīvot sev”, bet tas nekad pats no sevis nenotiks, pie tā nekad nenovedīs nekādas mehāniskās, nepriecīgās vēlmes. Pirmkārt, darbi nekad neizbeidzas. Otrkārt, tajos momentos, kad cilvēks apzinās savu iepriekšējo mērķu bezjēdzību, viņu pārņem šausmas, un viņš drudžaini sāk meklēt jaunus. Treškārt, kad rodas iespēja vismaz uz neilgu laiku „padzīvot sev”, tad izrādās, ka cilvēkiem pat nav ne jausmas – kas tas ir – dzīve sev, viņiem taču vairs nav priecīgo vēlmju! Tad viņi izdomā „hobijus” – nodarbošanos, kas viņiem ļaus izjust prieku par to, ka viņiem kaut kas pieder, vai arī atstāt iespaidu uz citiem, bet tas neizbēgami noved pie jaunajām NE, pie jauniem mehāniskiem mērķiem.

Es piedāvāju veidu izrauties no šī slēgtā apļa – novēršot konceptuālus šķēršļus, sekot priecīgām vēlmēm, tas ir tādām, kas tiek pavadītas ar apgaismotām uztverēm – simpātiju, patīkamām gaidām, skaistuma izjūtu, noslēpumu, mērķtiecību un tml. Jebkurš mērķis, kas ir noformulēts no priecīgo vēlmju uzliesmojuma, un kas ar tām nerezonē, novedīs tikai pie tām pašām NE. Pārvērties par mednieku – izseko, saosti jebkuras, pat visvājākās, vissīkākās priecīgās vēlmes, realizē tās, un tad tās sāks pastiprināties, padziļināties, paplašināties, izstumt aptumšotas uztveres, izvelkot ārā apgaismotās uztveres. Brīvības kritērijs no konceptuāliem mērķiem – patīkamas gaidas, sajūsma, pārdzīvojot katra momenta noslēpumainību.

Neatkarīgi no vietas un laika miljardiem cilvēku seko vienam un tam pašam ceļam: dzimšana – uzkrāšana – turēšana savā īpašumā – nāve. Brīvais laiks kļūst ārkārtīgi traucējošs, jo, tas nozīmē mokošu sastapšanos ar problēmu: „ar ko lai sevi nodarbina”, tāpēc katrs spazmatiski tiecas uz to, lai maksimāli blīvi ar jebko aizņemt savu laiku. Un, ja cilvēks uz kādu laiku paliek bez darbības, tad viņš sajūt, ka pasaule viņam apkārt skrien kaut kur uz priekšu, viņš sajūtās nomaļus, izlec pirmajos seglos, kas viņam trāpās un drāžas pakaļ. Tā viņi aizskrien, un putekļi aiz viņiem paceļas un nolaižas.

 

02-01-10) Interpretāciju vidū atsevišķā klasē var iedalīt jēgas, sakaru, izraudzīšanas u. c interpretācijas, citā klasē – apstākļu interpretācijas, kuras, savukārt, var sadalīt uz citu cilvēku uzvedības interpretācijām, uz „priekšmetu uzvedības” interpretācijām, uz savas uzvedības interpretācijām utt.

Kad es saprotu, ka parādība – tā ir tikai parādība, un nevis parādība „kaut kam” un ne „tāpēc ka”, tad tas atvieglo mehānisko interpretāciju novēršanu. Daži cilvēki pilnā nopietnībā uzskata, ka, ja ir zvaigznes, tad tas kādam ir vajadzīgs, un, ja augiem aug lapas, tad tas ir „tāpēc, lai izstrādātos hlorofils. Tā ir mehānisko interpretāciju galējā forma, bet ar to cieš ļoti daudzi. Uztveres, kuru kopumu mēs saucam par „apkārtējās pasaules parādībām”, vienkārši eksistē, un nav ne „morāles” uztveres, ne „taisnīguma” uztveres, ne „jēgas” uztveres, jo, kaut kam piedomāt „jēgu”, nozīmē ieviest „nozīmes” vai „izraudzīšanas” interpretāciju, kas ir tīrākās izdomas, jo nevienam nav tādas uztveres kā „izraudzīšanās”. To ir ļoti vienkārši saprast spriežot, bet ir ļoti grūti tikt vaļā no slimīga ieraduma meklēt visā „jēgu”, „norīkojumu”, „mistisko sakaru”, „sodu” un citus velnus. Mūsu gadsimtu uzskata par ateisma gadsimtu, kas, protams, ir acīmredzami nepareizi, jo gandrīz vai visi ir masveidā slimi ar primitīvām māņticībām, „jēgas”, „sakaru”, „zīmju” un „nozīmju” piedomāšanu.

Apskatīsim par piemēru „sakaru”. Ja piespiest pogu uz klaviatūras, tad uz ekrāna parādīsies burts. Tieši to domā skaidri domājošie cilvēki, kad saka, ka starp pogas piespiešanu un burta parādīšanos „eksistē sakars”, bet tāpēc, ka vārds „sakars” ikdienas valodā nozīmē arī kaut ko ļoti materiālu – virvi, ķēdi, tad rodas nozīmju sajaukums ( tieši tāpēc es uzskatu par kļūdīgu dotajā kontekstā izmantot vārdu „sakars”, un piedāvāju šo vārdu nomainīt uz citu), un, galu galā cilvēki sāk ticēt, ka eksistē kaut kāds „sakars” starp pogas nospiešanu un simbola parādīšanos, kurš ir kaut kas materiāls, kaut kāds konkrēts uztveru kopums, laikā, kad nekādu tādu uztveru nav, un vārds „sakars” apzīmē tieši to, kas ar to tika apzīmēts, proti, ka pēc uztveres „piespiežu pogu” ir uztvere „uz ekrāna parādās simbols”. Kad šīs saprašanas nav (bet tās masveidā visiem nav), pamatīgi sāk aug arī citas koncepcijas – par karmu, atdarīšanu un citas.

Šādas spriešanas var likties pārlieku sarežģītas, bet ja tās apskata tuvāk, tad nekas tik grūts tur nemaz nav – grūti ir tikt galā ar to pašā pirmajā reizē, pat arī tad grūtība nav pašos spriedumos, bet inerces pārvarēšanā, kad gribās piezīmēt klāt trūkstošās uztveres, pārvarot bailes palikt bez savām ilūzijām. Bet kad atnāk skaidrība, tā pēc tam viegli izplatās uz visām līdzīgām situācijām, un izrādās, ka tas ir satriecoši – kad tev ir skaidrība.

Minēšu tipiska dialoga piemēru:

¾                   Ir sakars starp māti un bērnu.

¾                   Kā tu to uztver?

¾                   Viņš vakar slikti jutās, es arī slikti jutos.

¾                   Tas nozīmē, ka ir viņa vārdu uztvere, ka viņš jutās slikti, viņa uzvedības uztvere, ko tu interpretē kā „viņš jūtas slikti”, un tavas uztveres, ko tu sauc „es jūtos slikti”. Kas ir „slikti”? Vai ir pārliecība tajā, ka jūs ar šo vārdu apzīmējat vienu un to pašu? Vai ir pārliecība tajā, ka tavs „slikti” neradās vienkārši ieraduma pēc izjust šo „slikti”, kad viņam ir „slikti”? Tu redzi – viņš skumst, un tev rodas žēlastība pret viņu – abiem ir „slikti”. Bet kur tad šeit ir „sakara” uztvere?

¾                   Nu kā, tas taču arī ir sakars starp mums – viņš jūtas slikti, arī man ir slikti.

¾                   Tas taču nav „sakars”, tas ir vienkārši ieradums uzjust kaut kādas uztveres pie noteiktiem apstākļiem.

¾                   Nē, tas ir sakars, viņam taču bija slikti un man arī.

Un tā tālāk pa apli. Nav iespējams izskaidrot, ja nav patiesu pūļu, lai sasniegtu skaidrību.

Kas attiecas uz citu cilvēku uzvedības interpretāciju, tad šeit ir tas pats. Cilvēki un viņu uzvedība – tev tas ir vienkārši specifisks TAVU uztveru kopums, par kurām tev nav ko citu teikt, izņemot to, ka tās ir. Zvirbulis pacēlās gaisā – vai tad tas tevī izsauks NE? Nē, jo tu pieradi pret to attiekties kā pret „dabas parādību” (kas, starp citu, ir abstrakta koncepcija). Garāmgājējs ir ļauni nolamājies. Vai tas izsauks NE? Protams, jo šeit iedarbojas cits ieradums, jo garāmgājēju tu neapskati kā „dabas parādību”, tu to apvelti ar „apziņu”, „gribu” (kas, starp citu, ir abstrakta koncepcija), attiecīgi iedarbojas citi uzvedības stereotipi, t.i. rodas NE. Bet ja tu saproti, ka tā cilvēka uztveres – tas ir vienkārši šāds TAVU uztveru kopums, ko tu sauc par „ārpasaules parādībām” (kas, starp citu, ir abstrakta koncepcija), tad reaģēšanas caur NE stereotips var arī nerasties. Kad tev virsū skrien liels jūras vilnis, tu saspiedies kamolā un dod tam pretsparu – vai tad šajā gadījumā tu ienīsti vilni? Ne, tu pat vari izjust prieku, sajūsmu, apbrīnu, lai gan saproti, ka vilnis var tev iesist un pat ļoti spēcīgi, dažkārt viļņi par nogalina. Kad tev uzbrūk piedzēries cilvēks, tu dari to pašu – dod pretsparu, bet ieraduma pēc interpretē viņa darbību nevis kā mehānisko vēlmju kopā salikšanas rezultātu tajā vietā, bet piedomā klāt kaut kādu „viņu”, un tāpēc, ka ir koncepcija par to, ka „viņam” „vajag”, tu izjūti NE.

Tu tici tam, ka tavi radinieki ir apveltīti ar sevišķām īpašībām, kas tos izdala citu cilvēku vidū, kas viņus padara par vairāk „tuviem” tev. Bet nav taču nekādas tādas uztveres, kā „radnieciskās saites”, tu to piedomā un tad seko šiem stereotipiem, kas ir uzcelti uz šī fantoma. Kas seko tam, ka šī sieviete ir dzemdējusi bērnu, no kura noslēpumainā kārtā pakāpeniski ir noformulējies tas, ko tu sauc par „sevi”? Vai no tā izriet, ka jums būs kopīgas intereses, ka tev patiks ar viņu dzīvot un kontaktēties? Un pie reizes arī ar viņas vīru, tēvu, brāli, māsu, brāļa sievu, viņu bērniem, vecmammu, vectēvu, viņu draugiem.. vai tad tā nav kliedzoša muļķība?? Un kas izriet no tā, ka tu piedzemdēju bērnu? Vai tas nozīmē, ka šim, tev absolūti zināmam cilvēkam, kas ir uzrādies tavā vēderā, ir jābūt tev interesantam, tuvam? Un pie reizes viņa nākamai sievai, bērniem, sievas brālim, sievas brāļa bērniem... Koncepcijai par radinieku „tuvību” ir divas unikālas īpašības: a) tā ir svēta mūsu sabiedrībā, b) tās bezjēdzība, nepamatotība, pretrunīgums visai pārējai dzīves pieredzei ir tik lieli, ka to nepamanīt ir neiespējami. Bet jebkurš mēģinājums patiesi par to domāt, sākt uzvesties pamatojoties uz savām priecīgām vēlmēm par spīti dotai koncepcijai, ir nolemts uz ārkārtīgi spilgtu naidu no radinieku puses, un to nenovērtēt līdz galam – nozīmē pakļaut sevi briesmām. Starp citu – par „tuvību”. Tiklīdz dēls un meita apzinās, ka viņu vecāki viņiem ir maz interesanti, tiklīdz viņi sāk sekot savām priecīgām vēlmēm, tad uzreiz „tuvība”, ko pret viņiem izjūt vecāki iegūst ļoti dīvainu formu – naida formu. Rakstu krājumā es ievietošu praktizējošo rakstus par šo tēmu, un ne katrs otrais, ne katrs trešais, bet deviņi no desmit praktizējošiem ir sastapušies ar to, ka viņu vēcāki, redzot, ka viņi pārstāja tēlot, ka viņiem ar vēcākiem ir interesanti, kad sāk novērst NE, ceļot, sekot priecīgām vēlmēm, izsludina savam „mīļajam” un „tuvajam” bērnam īstu karu – nolaupa viņu, aizslēdz, sasien, mēģina nodod psihiatriem (kas arī mūsdienas ir pilnīgi iespējami. Psihiatrija joprojām ir kārts agresoru rokās. Abpusēja noziedzīga radinieku vienošanās pilnīgi noteikti var novest pie tā, ka tevi aizslēgs trakomājā un sadurs ar preparātiem – tu kļūsi par paklausīgu un klusu baļķi, un radinieki būs apmierināti), un pat mēģina nogalināt! Iesaista šī jautājuma risināšanā policiju, un policija apzinīgi pilda savu pienākumu – kliedz uz nepaklausīgiem pilngadīgiem (!!) bērniem, iebiedē, draud ar cietumu (!!). Mīlošie vēcāki raksta iesniegumus uz iecirkņiem par to, ka man ir sekta, ka es izvaroju meitenes, pārdodu viņas uz publiskajām mājām, „zombēju” viņas (??), raksta man, kā šīs grāmatas autoram, vēstules ar nogalināšanas draudiem un pat pilnā nopietnībā apdomā un visiem dzirdot paziņo par savu apņemšanos mani nogalināt, ka elles izdzimumu. No šejienes padoms nākošiem praktizējošiem – ja gribi iedod radiniekiem iespēju iepazīties ar TCP – iedod viņiem manu grāmatu kopā ar citām – Ošo, Kastaneda, Gurdžijevu un tml. Lai viņi paši izvēlas, un tu izvēlies savu ceļu pati, nenodarbojies ar „apgaismību” – tas ir bez perspektīvām. Pretējā gadījumā – gaidi karu ne uz dzīvi, bet uz nāvi, ko tev izslidinās tavi „tuvinieki”.

Racionāli saprast, ka „radnieciskās saites” – tas ir piedomāts fantoms, lai pārvarētu šo darbību, nepietiek ar dažādos izteicienos izpausto „man vajag”. Lai reāli pārvarētu mehānismu darbību, es iesaku paveikt pilna mēroga radinieku izmeklēšanu. Tiec galā ar to – kas tie ir par cilvēkiem, cik viņi tev ir patiesībā tuvi un interesanti. Sastādi sarakstu ar simts jautājumiem, atbildes uz kuriem tev pašai ir svarīgas, pajautā viņus atbildēt uz šiem jautājumiem, pamato savu vēlmi tieši ar to, ka gribi viņus labāk uzzināt. Lai šo jautājumu vidū ir jautājumi arī par seksu, un par NE – viss tas, kas tevi patiesībā uztrauc, interesē. Precizē, uzdod papildus jautājumus – tiec ar to galā.

Pāriesim pie jautājuma par apstākļu interpretāciju. Kad tu sāpīgi paklūp pret akmeni, rodas doma „ir nu gan cūka, stāv te...„ Kad tu atver grāmatu un jau trešo reizi pēc kārtas tā izkrīt no rokām, rodas domas „nu kas vēl nebūs”, un tu paliec aizkaitināta. Ar šādām izpausmēm ir pilns, kas liecina par to, ka tevī ir mehāniskas interpretācijas – atliek vien ieskatīties, un tu redzēsi, ka dzīvi ir caurstrāvota ar tām, katrs mirklis ir pārpildīts ar interpretācijām. Tu „zini”, ka grāmatai „ir jāveras” vaļā ar pirmo reizi; tu gaidi, ka akmens „negulēs” ceļa vidū; tu esi pārliecināta, ka kaimiņu zēnam „ir jāsveicinās” pirmajam, bet tavam dēlam „ir jāmācās” labāk, valdībai „ir jāīsteno” pareizāka monetārā politika, bet jaunajam ledusskapim „nav jālūst” uzreiz. Apstākļu mehāniskās interpretācijas – ir visur, ar tām ir apvīta visa dzīve.

Un kad tu sāc novērst mehāniskas interpretācijas, tad rodas īpašs svaigums, apgaismotas uztveres. Dziļā bērnībā tu biji brīva no interpretāciju kravas, tu vienkārši raudzījies uz dzīvi ar plaši atvērtām acīm, un tiklīdz tu novērs mehāniskas interpretācijas tu sāc izjust, ka bērnības iespaidu svaigums atgriežas. Pasaule kļūst dziļāka, plašāka, augstāka, grandiozāka, apbrīnojamāka, caurspīdīgāka, tajā izaug jauni uztveru mērījumi, kuri agrāk tika apspiesti pašā pirmsākumā.

Interpretācijas – ir domu sabiezējums, kuras grupējas stingrās konceptuālās struktūrās. To ir viegli ieraudzīt. Kad tu ej pa ielu, tu zini, ka tagad ir „ziema”. Kad tu atnāc uz māju, tu zini kas atrodas aiz loga. Kad tu ej uz darbu, tu precīzi zini, ka atnāksi tieši tur, un, ka tur būs tieši tas, kas parasti. Es zinu kā mani sauc. Zinu kurā valstī es dzīvoju, kādi cilvēki man ir apkārt. Tas viss arī ir stingri nostiprināts uztveru kopums, un man nav iespējas ieraudzīt to, ko es parasti nededzu. Ja es redzu „koku”, tad „zinu”, ka „koks” – tie ir zari, stumbrs un lapas, un es nepievērsīšu uzmanību gaismas spraugām starp lapām, neredzēšu ēnu spēli, un neizjutīšu skaistuma un patīkamu gaidu izjūtu, kas noslēpumainā kārtā rezonē ar to. Es nepievērsīšu uzmanību priecīgo vēlmju uzmirgojumam, neapgriezīšos riņķī un neaiziešu uz citu pusi – es taču „zinu”, ka eju uz veikalu.

Man patīk ceļot – klīst pa nepazīstamu pilsētu, raudzīties uz visikdienišķākām lietām un izjust apbrīnojamas atrautības jūtas, svaiguma, tikai tāpēc, ka šeit es neko neatpazīstu, es šeit nebiju un nezinu kas mani sagaida aiz stūra. Es zinu, ka neviens mani te nepazīst, un es sajūtos atbrīvots. Es nezinu, ko pats izjutīšu pēc minūtes vai divām – nekas nav ieprogrammēts, vēl nav izveidojušies ieradumi. Un kas tev traucē tūlīt un tagad to izjust – pie sevis mājās, darbā vai transportā? Tikai ieradums uztvert sevi „mājās”, bet tas vēl ir arī ieradums izjust pelēcību, būt bezjūtīgai, nogurušai, neko negaidīt, neieklausīties savās vēlmēs, apgaismotās uztverēs. Kad es iedomājos, ka dzīvoju citā pilsētā, ka mani te neviens nepazīst, ka es vispār neesmu es, dzīve pamostas, priecīgās vēlmes saasinās. Bet, protams, uzreiz rodas doma: „visas šīs spēles, patiesībā es zinu kur atrodos”, un viss pazūd, atkal nonāk pie varas ikdienas pelēcība. Skaidra saprāta apziņa nav pretrunā ar apgaismotām uztverēm, bet protams, ka ar šādu „aizmiršanas” praksi var izsaukt pie dzīves tās AU, kuras ieraduma pēc neuzrodas dotajos apstākļos, tās atcerēties un trenēties izjust neatkarīgi no interpretācijām. Un tāpēc, ka rodas tās uztveres, kuras līdz šim nav bijušas, tas nozīmē, ka „es” iepriekšējais – vairs neesmu „es” – tas ir tikai uztveru kopuma apraksts, kas izpaužas sājā vietā.

Mēs ik minūti, ik sekundi apmānām sevi, sakot -  tas viss ir pazīstams, viss zināms. Ir zināms kas ir, kas būs, kur es būšu pēc minūtes un tml. Galvā nepārtraukti strādā dators, un kamēr tas strādās, esi droša, ka viss interesantais par 99,9% aizslīd garām, ko tu varētu tūlīt pat izjust. Uz pasaules tiek uzlikta aprakstu shēma, kura neļauj izrauties aiz tās robežām.

Es pamostos no rīta. Es saku – es esmu mājās, tā ir mana māja, mans dzīvoklis, mana pilsēta, es darīšu to un to, kaut kādi plāni, ārā līst, pretīgi, drūmi, nez perspektīvām.. uzpeld visu asociāciju un ieradumu rinda, kas ir saistīti ar šo aprakstu, un es kļūstu par pelēku tukšu radību.

Es pamostos no rīta. Es zinu, ka pielikšu pūles aptumšojumu novēršanai, tāpēc var notikt jebkas. Var atklāties kaut kas jauns, neatkarīgi no tā – kur es esmu un kas es esmu, jebkurā brīdī dzīve var mainīties, un tas nedaudz biedē, bet ļoti intriģē. Un īpaši mana dzīve var mainīties, ja es ķeršos klāt pie darbībām, kas atbrīvo no gūsta uztveru stereotipus un attieksmes pret pasauli stereotipus. Un es jūtu, ka pieskaros pie dzīves pulsa, un tūlīt pat patiešām notiek apbrīnojamas lietas – rodas interesantas, jaunas domas, svaigi garastāvokļi, jaunu vai jau zināmu AU uzmirgojumi, es sāku savādāk uzvesties, tieši manī atklājas ceļš.

Agrāk es izjutu pastiprinātu vajadzību mīlēt, bet dators galvā teica – tu gribi mīlēt, bet nav taču ko! Nu bet nav man blakus šobrīd tāda cilvēka, kurš mani sajūsminātu, pret kuru es varētu izjust mīlestību. Un uzreiz viss palika pelēks, drēgns un pretīgs. Tas varēja ilgt mēnešiem ilgi, kad es nepārdzīvoju mīlestību, jo nebija pret ko. Pienāca diena, kad es sev pajautāju – bet kāda ir atšķirība? Es gribu izjust mīlestību – tagad. Vai ir nozīme tam, ka šobrīd to izjust nav pret ko? Varbūt man vienkārši iedomāties to cilvēku, es taču gribu pārdzīvot mīlestību, un, vai ir nozīme pret ko? Es pamēģināju iedomāties meiteni, bija radies kaut kāds tēls, un es sapratu, ka nē, abstrakto tēlu nav iespējams mīlēt. Tad es noliku jautājumu savādāk – varbūt es varēšu izjust mīlestību, ja pieņemšu hipotēzi, ka kaut kur ir meitene, kuru es iemīlētu, ja satiktu. Manas acis viņu neredz, es par viņu neko nezinu, bet tas, ka es izjūtu vēlmi mīlēt, tas arī nozīmē, ka es viņu jūtu un mīlu. Un kāpēc man ar savām spriešanām ir jānosit vēlme un spēja mīlēt. Tas ir tas pats kas teikt – tagad ir nakts, mīļā, ļoti tumšs, es tevi neredzu – kā es varu tevi mīlēt. Vai nav muļķīgi? Muļķīgi. Bet šīs situācijas ir ļoti līdzīgas – es neredzu, nedzirdu, nezinu par mīļotās meitenes eksistenci, bet tieši vajadzība pēc mīlestības arī ir vistiešākā zināšana par viņu. Pieņemot apskatei šādu hipotēzi, es ievēroju, ka esmu spējīgs izjust mīlestību! Tajā brīdī es jutos nedaudz traks, izjutu kautrīgumu, jo saprāts man čukstēja: „tu nu gan .. kā vispār var nezin ko mīlēt? Tie ir kaut kādi murgi...” Bet ir murgi vai nē, bet izvēle ir ļoti vienkārša – vai arī es tūlīt pat to izjūtu vai arī neizjūtu. Es izvēlējos izjust, tādā veidā īstenojot tiešu apgaismoto uztveru parādīšanos, novēršot pelēkumu, ko atbalstīja koncepcija par to, ka nav mīļotās meitenes. Ja kāds manus pārdzīvojumus nosauks par ilūziju vai muļķību, vai trakumu – man ir vienalga, jo man PATĪK tas, ko es šobrīd izjūtu, man patīk tas, kā mainās dzīve šādu pārdzīvojumu rezultātā.

Rezultātā es pārdzīvoju mīlestību, tādu, kādu vispār spēju paciest, tā nebija vērsta uz kādu konkrēti. Tai netraucēja personīgas attiecības ar mīļoto, jo mūsu personības nekrustojās, un mana toreizēja tieksme uz NE nekļuva par šķērsli mīlestībai. Šai mīlestībai bija unikālas īpašības – tā ne tikai nebija vērsta uz kādu konkrēti, tā arī nenāca no manis! Es, likās, biju mīlestības plūsmas ceļā, kura sākās nekurienē un plūda uz nekurieni, mani caurstrāvojot. Vēlāk šādas mīlestības pieredze iemācīja mani mīlēt arī konkrētu cilvēku, bez tādām NE kā īpašnieciskums, greizsirdība u.c. Mīlestība kļuva tieši par Pārdzīvojumu, nevis NE un PE mežonīgu sajaukumu.

Nekas tik ļoti neaprobežo dzīvi, kā viltus „saprašana” tā, ka dzīve ir ierobežota. Mani eksperimenti ir noveduši pie secinājuma: emocijas – ir „manis” neatņemama daļa, tās var izvēlēties pēc vēlēšanās. Un kad es aizdomājos – ko tad es gribu, tad ieraudzīju, ka NE – tā ir bagāža, ko es inerces pēc nesu, un es gribu to nomest nost. Tā es savā priekšā noliku uzdevumu izbeigt NE, un lēmums izrādījās ārkārtīgi interesanta, un tajā pašā laikā neparasts.

 

02-01-11) Izmaiņas cilvēka dzīvē kļūst par viņa paša cietumu, jo tās nav izsauktas ar pūlēm, realizējot priecīgās vēlmes, bet ar mehānisko vēlmju palīdzību, tādām kā NE, koncepcijas, bailes. Piemēram, tu apprecies nevis tāpēc, ka esi iemīlējusies un ir priecīga vēlme dzīvot kopā ar šo cilvēku, bet gan tāpēc, ka „vajag”, „ir laiks”, „ērti”, „izdevīgi”, „draudzenes iesaka”, „var likumīgi nodarboties ar seksu”, „ir laiks laist pasaulē bērnus, jo sievietes misija...”, „cilvēks taču labs” un tā tālāk. Pārej no kameras uz kameru, maini pieķeršanās objektus un aptumšojumu veidus, bet dzīve paliek par to pašu ciešanu avotu, neatkarīgi no tā, kā tu rīkosies. Uz cilvēkiem ir precīzi attiecināms padoms: „dari ko gribi, tāpat nožēlosi”.

Viens no veidiem kā sevi noturēt cietumā – mehāniska interpretāciju izvēle, t.i. nevis ar spriešanas un AU rezonanses palīdzību, bet automātiski, t.i. ieraduma pēc, zem NE un koncepciju ietekmes, pēc kā interpretācijas nāvīgi pielīp klāt pie parādības un tu tās sāc uztvert, nevis kā vienu no iespējamām, bet kā „patiesu būtību”. Koncepcijas, kas ir apvītas ar automātiskām interpretācijām, iegūst īpašu bardzību, kļūst par „balstu” cilvēkam, tas ir neatkarīgi no tā – kādas ciešanas viņam atnes šis balsts, un bailes vairs neielaiž saprātu šajā jomā. Piemēram, ja tev ir koncepcija „bērnam ir jāpilda mājas darbi”, un ir interpretācija „tas ir mans bērns”, tad nekas vairs neglābs nabadziņu – viņš pildīs mājas darbus līdz kļūs zils, lai kādas arī nebūtu viņa priecīgās vēlmes. Bet, ja izmeklēt koncepciju par „manu bērnu” un interpretācijas vietā „mans bērns” izvēlēties interpretāciju „patstāvīgs cilvēks ar savām priecīgām vēlmēm, kurš pats izvēlēsies savu dzīvi, pats mācīsies, tajā skaitā arī uz sekām, kas radīsies viņa paša izvēles rezultātā”, tad arī tava koncepcija – „bērnam vajag” – atklāsies, kļūs pieejama izmeklēšanai, zaudēs virs tevis iepriekšējo varu, pārstās kalpot par dažādu neskaitāmu NE avotu, un vēl jo vairāk, tavam bērnam radīsies iespēja izvairīties no nežēlīgas vardarbības, sākt izjust un realizēt savas priecīgās vēlmes, sākt dzīvot.

Skatoties uz gaļas gabalu, parasts cilvēks redz sulīgu maltīti, bet veģetārietis – no dzīvnieka miesas nocirstu gabalu. Gan šajā, gan citā gadījumā gaļas gabals ir viens un tas pats, bet interpretācijas kardināli atšķiras, un abos gadījumos cilvēki uzskata, ka šī interpretācija ir vienīgā iespējamā. KATRA parādība un notikums, pat visnenozīmīgākais, tiek interpretēts.

Interpretāciju izvēli vada koncepciju un ieradumu krājums, bet var dzīvot savādāk. Piemēram, tevi atlaida no darba. Ja tu neizjūti AU, tad rodas ierasta šī notikuma interpretācija,  kā iemesls NE parādīšanās. Bet, ja es nodarbojos ar praksi, tad rodas pavisam citas šī notikuma interpretācijas: „a) parādījās iespēja trenēties stipru NE novēršanā, un ja es tās pārvarēšu, tad NE novēršanas iemaņas kļūs pilnīgākas, AU sāks parādīties aktīvāk, b) esmu izmests no vides, kurā ir noformulējies liels daudzums mehānisko ieradumu, kuras man nav izdevies nevainojami novērst, un jaunajos apstākļos es varu uzreiz sākt būvēt jaunus ieradumus, c) nav zināms – kā tagad mainīsies dzīve, kādas jaunas iespējas manā priekšā atklāsies”. Vēl viens piemērs – radās NE. Viena interpretācija: „tas ir šķērslis manai praksei”, otra: „tas intensificē praksi, jo es iegūšu vēl vienu pieredzi NE novēršanā; atklāju situāciju, kurā NE vēl joprojām rodas, vēlreiz radīju tieksmi pie AU”.

Es izvēlos interpretācijas, kas nav pretrunā ar saprāta skaidrību, un, kas rezonē ar AU, jo apzinos to, ka nav tādas uztveres, kā „patiesībā”. Un galīgi nav obligāti, lai tā būtu kaut kāda viena interpretācija, tās var būt vairākas, tās ne ar ko viena otrai netraucē. Ja radās NE, tad kas tas ir „patiesībā” – šķērslis vai tramplīns? Bet kas ir koks „patiesībā”? Lapas vai starpas starp tām? Vai arī gan viens, gan otrs. vai arī vēl skaistuma izjūta, kura, ja nav aizsega NE veidā, VIENMĒR rodas sājā vietā tik pat pastāvīgi, kā redzes, taustes, dzirdes uztveres? Es taču fiksēju – „ir skaistuma izjūta”, bet nav uztveres „mana skaistuma izjūta”.

Kad tu mehāniski izvēlies vienu interpretāciju un sāc ticēt, ka viņa vienīgā ir pareizā, tu pārvērties pat līķi. Tu kļūsti par muļķi, kurai viss ir „zināms”. Paredzēšana, tiekšanās, patīkamas gaidas, bet tam arī citas AU pārstāj rasties, saprāts tevi atstāj, priecīgas vēlmes neparādās, atklājumu nebūs, un NE iegūs nedalāmu varu, pārvēršot tavu seju par masku, bet tavu ķermeni – par straujo novecojošo sāpīgo augoni. Paraugies apkārt – cilvēkiem, kas tev ir apkārt, viss vienmēr ir zināms. Kad pēdējo reizi tu dzirdēji atbildi uz savu jautājumu „man nav skaidrības šajā jautājumā”, vai arī „man nav pietiekama pamatojuma spriest par to”, vai arī „es par to esmu domājis, bet nenonācu pie noteikta viedokļa”, vai arī „uz doto brīdi mans viedoklis ir tāds, tas ir balstīts uz kaut kādiem novērojumiem, pieņēmumiem, un uz kaut kādas informācijas, un pagaidām man nav argumentu, lai mainītu savu viedokli”? Es tev atbildēšu – tu nekad neesi dzirdēju šādas atbildes ne no viena, izņemot no tiem, kas nodarbojas ar manu praksi.

Brīvība no koncepcijām atbrīvo ceļu pie AU izjušanas. Piemēram, ja gribās izbaudīt maigumu, simpātiju, apbrīnu, skaistuma izjūtu, bet nav cilvēka, pret kuru tu vari izjust šis AU, tad tu tās arī neizjūti, tādā veidā kļūstot par koncepciju, apgalvojumu upuri, ka tās izjust var tikai pret kādu konkrēti, ko pazīsti, redzi, jūti. Un tu domā: „nav taču pret ko to izjust...” un ar to viss arī beidzas, laikā, kad patiesībā nekas tev netraucē izjust šis AU.

Patiesas interpretāciju izmeklēšanas rezultātā rodas skaidrība, ka nav nekāda „patiesībā”, bet ir tikai uztveres un to interpretācijas, kuras var būt loģiski pretrunīgas vai nepretrunīgas, rezonēt ar AU, vai arī nē, saskanēt ar esošiem novērojumiem vai arī nē, būt balstītām uz citu cilvēku liecībām vai nē. Tā ir skaidrība, kā jebkura cita, tā tiek pārdzīvota kā kaut kas pārsteidzošs, kā bezgalīga plašuma, brīvības sajūta.

Skaidrība, kas rodas atbrīvošanās rezultātā no mehānisko koncepciju, interpretāciju kundzības, ir patstāvīga apgaismota uztvere. Kad mēs aprakstām šo uztveri, tad izmantojam dažādus vārdus, bet skaidrība – tie nav ne tēli un ne vārdi. Atšķirību nav maz:

a)                     kad rodas skaidrība, kas rezonē ar vārdiem „visi apkārtējie cilvēki nepārtraukti guļ vai arī ir miruši”, tad pēc minūtes skaidrība var pazust, laikā, kad saprāta skaidrība paliek, bet lai cik tu arī neputotu šo frāzi, nekas nemainīsies – atkal radīt skaidrību izdosies tikai jaunu pūļu, tieksmju pie patiesīguma rezultātā

b)                    skaidrībai ir milzīgs skaits nokrāsu, līmeņu, laikā, kad saprāta skaidrības līmenis ir tikai viens – vai nu tev ir skaidra spriešanas gaita, vai nu ne

c)                     skaidrība izsauc rezonansi ar citām AU, laikā kad saprāta skaidrība paliek par izolētu uztveri – tieši tāpēc intelektuāli attīstīti cilvēki visbiežāk paliek muļķīgi, pilnīgi iegrimuši NE.

Un tā tālāk. Ikdienas valodā vārds „skaidrība” apzīmē divas parādības, šis sajaukums arī noved pie jucekļa.

Vel viens piemērs: ieradums interpretēt noteiktus apstākļus kā „neērtus” praksei, un ja reiz apstākļi ir „neērti”, tad atliek vai nu gaidīt, kamēr tie paliks „labāki”, vai nu sākt tos „uzlabot”, kas var prasīt visu dzīvi, bet rezultātā iegūsi tikai kārtējos „neērtos apstākļus. Apstākļu lauks, kas nonāk zem kategorijas „neērti”, var tik ļoti paplašināties, ka galu galā aptvers visu tavu dzīvi, kļūstot par prakses neesamības attaisnošanos. Šo kļūdu ir iespējams novērst, nosakot precīzu vārda „neērts” nozīmi, kā arī sekojot priecīgām vēlmēm, tajā skaitā vēlmēm izmainīt apstākļus un vēlmēm, pārstāt tās mainīt, un vēlmēm koncentrēties praksei pie jebkuriem apstākļiem un vēlmēm. Prakse reizēm kļūst sevišķi efektīva, īpaši tev nevēlamos apstākļos, ja tava izlēmība un neatlaidība ir pienācīgā augstumā, un tad var rasties vēlme speciāli sev radīt apstākļus, kas agrāk tika interpretēti kā neērti (sk. tālāk nodaļu par stalkingu un askētismu). Praktizējoša pozīcija ir šāda: jebkuri apstākļi – ir brīnišķīgi noteikumi praksei, tas ir izaicinājums, ko tu pieņem ar prieku un ar paredzēšanu. Tev apkārt it agresīvi radinieki? Tie ir brīnišķīgi apstākļi, lai novērstu atbildes NA, pretim nākošo agresiju, sevis žēlošanu. Tevi neviens neaiztiek, tev visa ir pietiekami un neviens nenovērš? Šie ir brīnišķīgi apstākļi, lai novērstu apmierinājumu, garlaicību, pelēcību, mehāniskās vēlmes. Vēlme mainīt apstākļus tomēr var brīvi rādīties un realizēties paralēli citām vēlmēm. Uzdevums ir tikai tajā, lai tā ir priecīga vēlme, kas tiktu pavadīta ar paredzēšanu, lai tā nebūtu nosacīta ar žēlumu pret sevi un citām NE.

No Kastendas: „karavīrs pieņem savu likteni, lai kāds tas arī nebūtu, un absolūtā samierinājumā pieņemt to tādu, kāds tas ir, un nevis kā nožēlas un lepnuma iemeslu, bet kā dzīvu izaicinājumu”. Nomaini vārdu „liktenis” uz „uztverēm”, ko tu sauc par „izveidojušiem apstākļiem”, un uztverēm, ko tu sauc par „sevi”, bet vārdu „samierinājums” uz „NE un PE neesamību”, bet „dzīvo izaicinājumu” – uz to, kas rezonē ar paredzēšanu, tiekšanos, un tad šis frāzes jēga kļūs pilnīgi skaidra.

Šie piemēri ir vairāk vai mazāk skaidri, bet tagad – neparasts piemērs, kura saprašana prasīs piepūli no tevis. Vai tu skaiti lapas, zarus un stumbru par koka daļām? Skaiti. Kāpēc? Kāpēc lapa – tā ir koka daļa, bet mašīna, kas stāv koka priekšā – nav tā daļa? Tāpēc, ka lapa pakāpeniski izaug? Bet mašīna pakāpeniski piebrauc, ar ko viens pakāpeniskums ir sliktāks par citu? Tāpēc, ka ar skatu nepārtraukti vai izsekot ceļu no lapas līdz stumbram? Bet arī no mašīnas var nepārtraukti novest skatienu pa zemi uz stumbru, vēl jo vairāk, ja mašīna pieskaras kokam. Tāpēc, ka sulas tek no stumbra uz lapu? Bet arī no mašīnas riepām pie koka stumbra tek strauts. Galu galā kļūst skaidrs, ka jautājums par to – kas ir koka daļa, tiek izlemts norunas ceļā, un, ka kritērijus, pēc kuriem var novilkt robežu, nav grūti atrast – lapa, atdalīta no koka, uzreiz sāk ļoti ātri mainīties, sakalst, laikā, kad mašīna nemainās, ja nobrauks nost no koka vienu metru. Lapas vienmēr ir kokā, saskaņā ar zināmu cikliskumu, laikā, kad miljardiem koku taigā nekad nesaskarsies ar mašīnu. Tagad uzdosim sev jautājumu – skaistuma izjūta, kuru es izjūtu, skatoties uz koku – vai tā ir koka daļa? Jebkuram cilvēkam šis jautājums liksies idiotisks, jo atbilde taču ir pilnīgi „skaidra” – protams, ka nē, skaistuma izjūta nav koka daļa. Tā arī ir stingri noteikta interpretācija. Minēšu piemērā dialogu, kurā es rādu, ka ir iespējama arī cita interpretācija:

- Kad es skatos kokam virsū, un redzu stumbru, tad man ir redzes uztvere – tā ir tieši mana uztvere, bet es to saucu par „koka daļas uztveri”, un ja es izjūtu skaistuma izjūtu, tad kāpēc es to arī nesaucu par koka daļas uztveri?

- Tāpēc, ka kad tu skaties uz koku, tu katru reizi izjūti uztveri „redzu stumbru”.

- Es katru reizi izjūtu skaistuma izjūtu, kad skatos uz koku.

- Katru reizi? Uz jebkuru koku?

- Jā, katru reizi, ja es neizjūtu NE.

- Skaidrs, tātad, kad tu izjūtu NE, tad skaistuma izjūtas nav?

- Protams, bet ja tu aiztaisi ciet savas acis, tad arī stumbra uztveres nebūs.

- Bet visas koka lapas ir dažādas, to daudzveidībai nav gala, bet skaistuma izjūta – ir viena un tā pati, tas arī nozīmē, ka skaistuma izjūta – nav koka daļa, un īpaši tavas uztveres, jo, ja tu uzliec rozā brilles, tas taču nenozīmēs, ka pasaule ir rozā?

- Skaistuma izjūta nav viena un tā pati. Tā arī ir bezgala dažāda, bet tu visu dzīvi pavadi NE, un AU tev – ir milzīgs retums, tāpēc tev arī nav pieredzes atšķirt šis sajūtas nokrāsas.

Lūk šāds neparasts iznākums, kas atklāj ceļu pie daudzām izmeklēšanām, atklājumiem. Šajā piemērā viltus interpretācijas esamības iemesls ir ne tikai vārda „daļa” nenoteiksmē, bet arī pieredzes trūkums izjust AU. Tas, kurš nav trenējies krāsas un formas atšķiršanā, teiks, ka visas lapas ir vienādas, bet visiem bērniem ir jāmācās atšķirt krāsas un formas, jo, ja māte saka „iedod gaiši zilu trauku”, bet tu viņai atnesīsi zilu, tad saņemsi NE devu, un tev radīsies stimuls atšķirt gaišu zilu no zilā.

Vēl viens vienkāršs, bet zīmīgs piemērs: kad tu sēdi birojā, tu „zini”, ka aiz loga – trokšņaina, netīra pilsēta, bet aiz sienas – stulbi, aizkaitināti cilvēki. Bet gan aiz loga, gan aiz sienas ir vēl kaut kas – ir okeāns, taiga, kalni, dzīvnieki – vienkārši tas pa logu nav redzams, bet tas tur ir, un tu par to zini, jo esi ceļojusi un redzējusi. Kāpēc tad tu izvēlies domāt par to, kas nerezonē ar AU? Ieraduma pēc. Abas interpretācijas nav pretrunā ar taviem priekšstatiem par pasauli, tāpēc praktizējošais izvēlas zināt, ka aiz biroja sienām – ir okeāns, kalnu virsotnes, pļavas un meži.

Vēl viens piemērs, kura apskatei ir tālejošas sekas. Lai ko arī neteiktu filozofi, visi cilvēki (tajā skaitā tie paši filozofi) bezgalīgi tic tam, ka eksistē subjekts un objekts. Tomēr, tā ir tikai jūsu uztveru interpretācija. Izskaidrojums ir redzams, te nav nepieciešama nekāda padziļināta analīze. Skaties pati: visas uztveres, kuras pastāv – ko par tām var teikt, izņemot to, ka tās ir? Bet lūk ko: var norādīt un aprakstīt to atšķirības. Tas, neapšaubāmi tā arī ir, un mēs ar to bieži arī nodarbojamies – norādām uz atšķirībām, dodam dažādam uztveru grupām dažādus nosaukumus, izmantojam tos gan ikdienas dzīvē, gan praksē, un saņemam gaidāmos rezultātus. Protams, mēs nekad nepamanīsim tā saukto „robežu”, piemēram; „krēsls” – tas ir tas, kam ir kājas, sēdeklis, kas atrodas uz šim kājām, un atzveltne, kas ir piestiprināta pie sēdekļa. Mēbeļu veikalā var atrast priekšmetu, kas arī tiek saukts par „krēslu”, bet kas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no mūsu apraksta – piemēram, tas būs „pufiks” – bez kājām , bez atzveltnes, un ar kaut ko, kas vāji atgādina „sēdekli”. Tik pat labi to var attiecināt uz „spilvenu” sekciju. Tas visiem ir skaidrs, un šāda nenoteiktība nekādi mums netraucē ikdienas darbībā panākt savu vēlmju realizāciju, tāpēc mēs ar panākumiem turpinām izmantot šo paņēmienu – mēs grupējam uztveres un sarunājam par to nozīmi.

Ejam tālāk. Ko es saucu ar vārdu „mana roka”? Konkrētu redzes, taustes, sajūtu uztveru kopumu. Ko es saucu ar vārdu „viņa roka”? Nedaudz savādāku uztveru kopumu. Bet tā taču ir tikai apzīmēšana, bet uz kāda pamata mēs piedomājam kaut kādu „sevi” vai „viņu” laikā, kad nekādas tādas uztveres „es” un „viņš” nav. Bet kas ir „koks”? Tas arī ir noteiktu uztveru kopums. Un uz kāda pamata mēs sakām, ka „koks” – tas ir „objekts”? Nav taču nekādas tādas uztveres „objekts”, ir tikai konkrētas uztveres, ko mēs apzīmējam ar vārdu „koks”, bet tās taču ir „manas” uztveres – mizas sajušana, lapu garša – tas viss, taču, eksistē te, „man”, bet kas ir „koks”? Nav skaidrs. Pilnīgi acīmredzami, ka „es”, „tu”, „objekts” – tas ir tikai uztveru apzīmēšanas paņēmiens! Tieši tāpat es pats ar sevi varu spēlēt šahu, nosacīti sadalot domas, kuras rodas pēc gājiena ar „melnajiem” kā tas būtu „es”, bet domas, kas rodas pēc balto gājiena – „mans pretinieks”.

Un kas tad sanāk? Sanāk kaut kas tāds, kas tik ļoti katastrofiski iziet aiz visiem rāmjiem iespējas redzēt pasauli, ka mēs to vienkārši izstumjam, negribam pieņemt, atmetam, tādā veidā kultivējot nepatiesīgumu, gļēvulību un trulumu. Atgādinu, ka doma un skaidrība – ir pilnīgi atšķirīgas uztveres. Noformulēt un ar saprātu saprast spriedumu gaitu – ir viegli, bet lai izbaudītu skaidrību, ir nepieciešama īpaša piepūle – piepūle izbeigt atbalstīt trulumu, piepūle tiekties pie patiesuma. Un ja kāds būtu ļoti ļoti patiess cilvēks, ja viņš tiektos pie skaidrības, ka slīkonis tiecas pie gaisa malka – viņam pietiktu tikai izlasīt šīs frāzes, un viņš momentā nonāktu pie pilnīgas skaidrības, tādā veidā „aptverot nedivkosību”. Bet tā iemesla pēc, ka šādu cilvēku nav, es ķeros klāt pie starppraksēm – radot skaidrības starpsaliņas.

Ja kāds saka, ka „aptvēra nedivkosību”, tad ar to viņš paziņo, ka nekad ne uz vienu brīdi nav izjutis NE un nepārtraukti izjutis AU, tā kā atmaskot meli ir vienkārši – ja vien pilnīgi neķerties klāt bezrobežu stulbumam un nepiezīmēt klāt cilvēku pretrunā jebkādam skaidram saprātam.

 

02-01-12) Noformulē koncepciju, piemēram, „Mans vīrs cieš, jo es nodarbojos ar seksu ar savu draugu, tātad, es esmu vainīga viņa ciešanās”. Apšaubi to: „vai tad es viņam nodaru ciešanas? Es tikai sekoju savām priecīgām vēlmēm, es to arī esmu viņam izskaidrojusi. Vai tad ne viņš pats sevi moka, ka interpretē manu uzvedību kā apvainojumu, kā vienaldzību pret viņu?” Uz to var atrast pretargumentu: „Jā, viņš šādi interpretē, bet ar to viņš arī nav pilnīgs, kāpēc lai tagad viņu sāpināt?”. Uz šo var iebilst, ka ļoti daudziem cilvēkiem no manis kaut ko vajag, un burtiski ar katru savu kustību es nepārtraukti kādu „sāpinu”, ka vienkārši nav veida kā cilvēku atbrīvot no šādām ciešanām, tikai viņš pats to var izdarīt – ar savām pūlēm. Tavs vīrs prasa ievērot 10 noteikumus, tu arī vari mēģināt tos ievērot, bet tavas priecīgās vēlmes sāks novīt, ar tām arī dzīves prieks, bet viņš drīz vien radīs jaunus noteikumus, kuru neievērošana atkal viņā „izsauks” aizkaitinājumu, apvainojumu, nemieru u.c. Tas pierāda, ka viņš vienkārši nevēlas dzīvot savādāk. Vēl viens pretarguments: ja viņš cieš un nevēlas ciest, tad lai izstāsta – kādas konkrēti darbības viņš ir veicis, lai neciestu, lai mainītos.

Argumentu un pretargumentu ķēdi var turpināt ilgi, un es iesaku tiešo to arī darīt, radot pēc iespējas pilnīgāku argumentu, pretargumentu, pret-pretargumentu sarakstu, lai nekas nepaliek ēnā, lai katrs tev zināms arguments tiktu apskatīts. Sarunājies ar cietiem cilvēkiem – visticamāk viņiem radīsies daudzi tevis neatrastie argumenti „par” un „pret”.

Rezultātā kļūs skaidrs, ka nav iespējams neko pierādīt – argumentu un pretargumentu ķēde ir bezgalīga, bet kas paliek nemainīgs, tā ir tava vainas izjūta, t.i., ka tu dzīvosi tā, it kā tava vaina ir pierādīta. Uzrīko koncepcijai triecienu: nepārtraukti atgriezies pie šīs tēmas, ņem savus pierakstus, atkal un atkal izej cauri argumentiem, panāc skaidrību tajā, ka nav pamata domāt, ka tu esi „vainīga” vīra ciešanās. Salīdzini skaidrību tajā, ka nav pamata uzskatīt vainas izjūtu šajā situācijā par pilnīgi pamatotu, ar skaidrību tajā, ka vainas izjūtu vienalga rodas. Atkārto šo vingrinājumu 100 vai 1000 reižu, fiksē to, ka saprātīga pamatojuma vainas izjūtai nav, bet vainas izjūta ir, kamēr rezultātā nerodas jauna skaidrības izjūta, kas tiek pavadīta ar jaunu brīvības pakāpi no vainas izjūtas dotajā situācijā.

Protams, koncepciju nav iespējams ne pierādīt, ne noraidīt, jo tā operē ar terminiem, kas neko konkrētu nenozīmē: „vainīga”, „taisnīgi”, „vajag”. Piemēram, zem vārda „mīlestība” katrs domā patvaļīgu uztveru kopumu, bieži vien tajā iekļaujot arī tādas postošas NE, kā greizsirdību, agresiju, sevis žēlošanu. Neviens pat neaizdomājas par to , kādu tieši uztveru kopumu viņš sauc par „mīlestību” Tas cilvēkiem netraucē runāt par „mīlestību”, strīdēties par to, „saprast” vienam otru, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas saprašanas nevar būt, kamēr nav noteikts – par ko patiesībā ir runa.

Nav iespējams panākt saprāta skaidrību, nenomainot visus līdzīgus parazīt vārdus uz vārdiem, kuriem tev ir pilnīgi noteikta jēga, bet tomēr pat bez šāda darba veikšanas var panākt atbrīvošanos no koncepciju varas ar augstākminētas metodes palīdzību. Argumentu un pretargumentu apskates kādā etapā var kļūt acīmredzama koncepcijas bezjēdzība.

Secīga abstrakto koncepciju analīze tik pat ātri atklāj to absurdumu. Piemēram, uzdosim sev jautājumu: „Kad cilvēks mainās – vai viņš kļūst cits, vai paliek tas pats?”. Vienkāršs jautājums, vai ne? Kāds pārliecinoši teiks – „tas ir tas pats cilvēks, tikai mainījies”. Cits ne mazāk pārliecinoši atbildēs: „tas ir cits cilvēks, viņš taču ir mainījies”, un uz šīs pārliecības izaugs vēl citas koncepcijas – katram savas. Uzmanīgi apskatīsim šo jautājumu.

It kā acīmredzami, ja ir mainījušas emocijas, domas, vēlmes, sajūtas (ķermenis ir mainījis stāju, tātad, ir mainījušas arī sajūtas, un pat ķermeņa ķīmiskais sastāvs – kaut kādas molekulas to ir atstājušas, kādas uzrādījās) – tātad šajā vietā ir jau cits uztveru kopums, t.i. cits cilvēks, pie tam atšķirība var būt milzīga – atzinība pēc sekundes var nomainīties pret naidu, vēlme apskaut – ar vēlmi iesist. Viss nepārtraukti mainās. Bet ja cilvēks kļūst cits – tad sanāk, ka uz mērķi tiecas viens, bet to sasniedz cits? Karoti pie mutes pienesu es, bet tā trāpa mutē citam? Veiksme atnāks pie cita, neveiksme atnāks pie cita – „es pats” vairs nesaņemšu nekādu rezultātu, bet arī „tas”, kas saņems vairs to neizmantos – tas atkal būs jau kāds pavisam cits cilvēks... Šim secinājumam vairs neviens nepiekritīs, bet ja kāds notēloja, ka piekrīt, tad viņam var pajautāt – kāpēc tad viņš turpina tiekties uz saviem mērķiem, rezultātus taču izmantos cits. Ja viņš atbildēs „man ir vienalga”, tad vienkārši paņem viņa mantas un atņem – un tu ieraudzīsi, ka viņam nav vienalga ja kāds aiznes viņa darba augļus. Sanāk, ka te nav nekas acīmredzams.

Tagad pieņemsim, ka cilvēks paliek tas pats. Bet tūlīt pat rodas pretruna – ja viņš paliek tas pats, tad par kādu izmaiņu ir runa? Sanāk, ka ne viens, ne otrs variants nav iespējams. Varbūt cilvēks paliek viņš pats, bet izmanīts. Bet kas tieši nemainās? „Es”? Nav taču uztveres „es”, bet tās uztveres kas pastāv, visas var izmainīt.

Mēs nonācām pie bezcerīga strupceļa, kā rezultātā abstraktās koncepcijas „cilvēks mainās” un „cilvēks nemainās” zaudē savu nozīmi, pamazām izkrīt no spriešanas un no iekšējā dialoga.

Apskatīsim „pagātnes un nākotnes” koncepciju. Kad mēs sakām „ir apelsīns”, tad ar to domājam, ka ir nevis vienkārši doma par „apelsīnu”, vai „apelsīna” tēls, bet vēl ir milzīga sajūtu daudzveidība, kuras mēs saucam par „apelsīna garšu”, „apelsīna mizas sajušanu” u.c. Ja eksistē pagātne, tad izņemot domas „tā ir pagātne” eksistē arī citas pagātnes uztveres. Ja pagātnē es izjutu vienu, bet tagad – citu, tad mēs arī sakām – ir notikusi izmaiņa. Tas ir, jēdziens „izmaiņa” tiek balstīts uz abstraktas koncepcijas par pagātnes, tagadnes un nākotnes eksistenci. Lai salīdzinātu, man ir jāpārdzīvo „vakardienas es”, un pēc tam jāsalīdzina ar „tagadnes es”. Bet kā to izdarīt? Vai atcerēties, ko esmu pārdzīvojis vakar? Bet tā nav pagātne, tās ir domas, kas eksistē tagad, tagadnē. Es varu teikt – vakar es izjutu prieku, bet tas nebūs „es vakar izjūtu prieku” – tā būs vai nu doma, kas eksistē tagad, vai arī vēl prieks, ko es atkal izjūtu tūlīt pat. Jebkuras uztveres – tas ir tas, kas notiek tieši tagad, vai, precīzāk runājot, tas ir tas, kas ir, jo vārds „tagad” jau iziet no „agrāk” un „vēlāk” koncepcijas eksistences.

No šejienes vienkāršs secinājums: vārdi „tagadne”, „pagātne” un „nākotne” apzīmē tikai uztveru grupas, kas eksistē „tagad”, nevis kaut ko, kas eksistē „ne tagad”. To, ko mēs saucām par „pagātni”, izrādās, piemēram, emocija, kura tiek pavadīta ar domu „tas bija vakar” un ar tēlu, kas tiek pavadīts ar šo pašu domu. To, ko mēs saucām par „izmaiņu”, izrādās tikai tēls, ko pavada doma „bija tā, bet kļuva tā”.

 

02-01-13) Viens no vienkāršākiem koncepciju novēršanas veidiem – to pārbaudīšana praksē. Bet šis, šķistu, elementārs veids, gandrīz netiek izmantots, jo savas pieredzes izmeklēšanas vietā, cilvēki to cenšas blēdīgi piejaukt pie koncepcijas. Ja tev ir koncepcija: „nodarboties ar seksu ar skaistu meiteni – tas ir ļoti patīkami”, tad no šejienes sākas mehāniskā vēlme (MV) nodarboties ar seksu ar to, kuru tu uzskati par skaistu. Bet katru reizi, kad skaista meitene izrādās greizsirdīga, bezjūtīga, stulba un uzjūt negatīvu attieksmi pret seksu, tu visu noraksti uz „raksturu atšķirībām”, turpini viņai piezīmēt to, ko neuztver, un izstumj to, ko uztver. Nepatiesīgums un secīgas analīzes trūkums noved pie tā, ka tu nesaņem pieredzi sastopoties ar realitāti – tu iepazīsties ar klāt piezīmētu fantomu un ar viņu pašu šķiries, rezultātā koncepcija nemainās, un viss atkārtojas pa apli.

Ja tu uzskati, ka lielākā daļa fiziķu ir gudri – pārbaudi to. Izmeklē viņus, uzdod jautājumus, analizē atbildes. Ja tu uzskati, ka filozofi ir gudrības pilni, bet rakstnieki noslēpumaini – patiesi tos izmeklē, nebaidoties ieraudzīt realitāti, lai kāda tā arī būtu.

Ne ar vienu cilvēku mēs nekontaktējamies kā ar reālu radību. Katru mēs piezīmējam uz vienu vai otru pusi, pēc kā kontaktējamies jau ar šo izdomāto tēlu. Pirmkārt tas skar tos, ko mēs „pazīstam” visilgāk. Šo fantomu apkārt rodas visdažādākie aptumšojumi, t.s. pieķeršanās, greizsirdība, tiem apkārt formulējas veseli mehāniskā iekšējā dialoga (ID) mākoņi, un var notikt tā, ka pati to nemanot, tu desmitiem gadu garumā savā ID un savās darbībām taisnosies vecāku un paziņu priekšā. Tā iemesla dēļ, ka „sazināšanās” – kā reālajās sarunās, tā arī ID, notiek ar fantomiem, tad, protams, nekāda „skaidrojuma”, nekādas piekrišanas nekad nebūs – fantoms turpinās eksistēt iepriekšējā veidolā un kalpos kā NE avots.

Ļoti efektīvs veids kā atrast un novēst piezīmējumus, ir secīga satuvināšanās ar cilvēku, tās katrā etapā tu sastādi viņa „portretu”, tiec galā ar savām attieksmēm pret viņu – piemēram, iepazīstoties internetā, vispirms tu sastādi priekšstatu pēc cilvēka vēstules, tad pēc otras, tad pēc fotogrāfijas, tad pēc otras, tad pēc padziļinātas sarakstes rezultātiem, tad pēc telefonsarunas rezultātiem, tad pēc tikšanās rezultātiem utt. Savas attieksmes pret cilvēku noteikšanas procesu atvieglo īpašību saraksts – tu tam izej cauri un liec savas atzīmes. Pašā sākumā starprezultāti ļoti stipri atšķirsies, bet iegūstot pieredzi novēst piezīmēšanas un izstumjot tavu pirmo attieksmi pret cilvēku, parādīsies arvien vairāk  līdzību ar galējo.

Jo spilgtākas NE tu izjūti, jo automātiskāka būs tava uzvedība, jo sarežģītāk ir atšķirt uztveres un īstenot to secīgo analīzi.

Jo brīvāka tu esi no koncepcijām, jo biežāk un spilgtāk parādās priecīgās vēlmes, kas rezonē ar AU.

 

02-01-14) Apskatīsim piemēru ar „vientulības” interpretāciju, vai „atrašanas starp cilvēkiem”. Vienu interpretāciju ir viegli nomainīt ar otru, atkarībā no tā, kādu jēgu tu liksi iekšā vārdā „vientulība”. Atrodoties starp cilvēkiem var sevi uzskatīt par vientuļu, izjust vienveidīgu NE, bet no otras puses, atrodoties tukšā istabā, var sevi uzskatīt par kādas cilvēku grupas daļu, un izjust vai nu NE, vai AU, pēc tavas izvēles.

Pēc analoģijas ar cikliskās uztveres praksi, kas tiek izmantota pie NE, mēs varam izmantot šo pašu praksi attiecībā uz interpretācijām. Rezultāts – ir interpretāciju rašanās automātiska mazināšana, iespējamā prāta skaidrības sasniegšana, un skaidrības piedzīvošanas uzmirgojumu rašanās.

 

02-01-15) Vai ir kāda konkrēta uztvere, ko tu vari saukt vārdā „es”? Emocijas, domas, izjūtas, vēlmes tiek piedēvētas kaut kādai „es”, uztverei, kuras nav, kā nav arī vēlmes vai domas uztveres „piederuma” kādam. Precīzs šis situācijas apraksts: starp visu uztveru kopumu ir vēl arī domas, kas sevī ietver vārdu „es”, kas neko konkrētu nenozīmē, t.i. šis domas ir koncepcijas. Paiesim nost no šis nenoteiktības un noteiksim šo vārdu. „Es” – tas ir visu mums zināmu 5 veidu uztveru kopums, kuras viena caur otru nekādi nenosakās un viena pie otras nekad nenoved. Nav iespējams noteikt šīs uztveres veidus, jo „noteikt” – tas ir novest pie kaut kā cita, bet tas, šajā gadījumā, nav iespējams (piemēram, aklajam no dzimšanas nesaprast – kas ir „redzēt”, lai kā tu arī necenstos izskaidrot). Tāpēc tās var tikai noskaitīt. Nekas vairāk par šiem 5 uztveru veidiem nav „es” sastāvā: izjūtas, emocijas, domas, vēlmes, atšķiršana.

Fiziskas izjūtas (tālāk – vienkārši „izjūtas”) – tie ir visi uztveru veidi, ko mēs esam apvienojuši jēdzienā „fiziskais ķermenis” – redzes, dzirdes, garšas, taustes, seksuālās un citas. Redzēt „ķermeni” – tas nozīmē, ka tev ir noteiktas redzes izjūtas. Taustīt „ķermeni” – tas nozīmē, ka tev ir noteiktas taustes izjūtas. Bet tieši tāpat, kā mēs apvienojam sajūtas jēdzienā „fiziskais ķermenis”, visas emocijas mēs varam  apvienot ar jēdzienu „emocionālais ķermenis”, bet domas – ar jēdzienu „mentālais ķermenis”. Ieraduma pēc mēs to nedarām, un no šejienes rodas kļūdaina emociju un domu salīdzināšana, kā rezultātā „ķermenis” tiek uzskatīt par kaut ko reālu, „es” galveno sastāvdaļu, bet emocijas, domas un vēlmes – par kaut ko maz reālu, otršķirīgu „es” sastāvdaļu. Pēc uztveres „velku nost kleitiņu” bieži vien seko uztvere „redzu krūtis” – tas ir pamats tam, lai uzskatītu, ka „krūtis” ir „fiziskā ķermeņa” daļa. Bet reizēm šīs uztveres neseko viena otrai, piemēram, var sekot uztvere „redzu krūšturi”, bet tas neko nemaina, jo saprāts to visu ieliek nepretrunīgā shēmā. Un tieši tāpat pēc uztveres „dzirdu vārdu idiots”, bieži seko uztvere „sašutuma emocija”, bet dažkārt tā nerodas, ja ir domas uztvere par to, ka „es patiesībā arī esmu idiots”. Es gribu parādīt, ka nav nekāda saprātīga pamata tam, lai sajūtu kopumu uzskatīt par „sajūtu ķermeni”, bet emociju kopumu nesaukt par „emociju ķermeni” – tas ir vienkārši ieraduma jautājums.

Atšķiroša apziņa – gandrīz nenotverama uztvere tiem, kas izjūt NE un neizjūt AU, tāpēc praktiskajā darbā atbrīvojoties no NE, koncepcijām, mehāniskām vēlmēm un panākot AU mēs tai nepievērsīsim uzmanību un pagaidām runāsim tikai par četriem uztveru veidiem.

Tagad, par piemēru, apskatīsim koku un citu augu kopumu, no kā sastāv mežs. Ikvienam parastajam cilvēkam ir skaidrs, ka viņš neuztver mežu kā kaut ko savdabīgi eksistējošo, neņemot vērā to, no kā tas sastāv. Mežs – tas ir tikai nosaukums. tāpat arī „es” – tas ir tikai meža nosaukums, kas sastāv no 5 „augu” veidiem. Šis apgalvojums – ir ceļš brīvību. Visu mūžu tu domāji, ka ir kaut kāds dziļš „es”, kaut kādi „es” slēpņi , virsapziņa, zemapziņa un citas sarežģītas lietas, kur tikt gandrīz nav iesējams. Tu domāji, ka tas viss ir ārkārtēji sarežģīti, nesasniedzami, savīti, ka ceļu uz brīvību var atrast tikai ģeniāls, „garīgi” šausmīgi attīstīts cilvēks. Un pēkšņi izradās, ka „es” – tās ir tikai 4 uztveres, un viss! Neviens nevar būt aptumšots, vienkārši ir aptumšojumi. Nevienam nav jātiecas uz AU, vienkārši ir priecīga vēlme izjust AU. Neviens nav truls – vienkārši ir truluma uztvere, kura var tikt novērsta, ja rodas vēlme to novērst. Neviens nevar būt sasiets, nav ko atbrīvot. Tas ir tas pats, kas teikt ieslodzītajam, kas iedomājas bezgalīgas kameru un gaiteņu sienas: ir siena priekšā, pa kreisi un pa labi, no tevis augšā un lejā – bet tas arī viss! Virs grieztiem nav „virsapziņas” sienas, un kad tu izsitīsi cauri grīdu – zem tās nebūs „zemapziņas” sienas – tur ir brīvība, tur ir neredzamā apgaismoto uztveru pasaule. Iedomājieties – cik daudz prieka, pārliecības un izlēmības ieslodzītajā ieviesīs šis jaunums? Tu esi ieslodzītais, un es tev paziņoju šo priecīgo vēsti: es izsitu cauri šo sienu un ieraudzīju tur brīvību, un rakstu šo vienkāršu instrukciju, ko varēs izmantot jebkurš, kas vēlas. Baudi šo ziņu, apdomā to, lolo to un saproti: brīvība – ir pavisam tuvu, un tu to vari paņemt ar plikām rokām, ja ķersies lietai klāt ar neatlaidību, uzmanību, izlēmību un patīkamām gaidām.

Pētot „es” koncepciju, var izmantoto metodes, kas ir aprakstītas augstāk, bet tos papildinot, es piedāvāju vēl vienu metodi – „neesamības apzināšanās” praksi. Šī prakse efektīvi var tikt pielietota koncepciju izkliedēšanai, kurām piemīt tādas pašas īpašības, kā „es” koncepcijai. Iedomājies, ka man ir nenoteikta spēka koncepcija, kuras jēga ir tajā, ka it kā manā mājā dzīvo behemots. Uzmanīgi ieskatoties, ieklausoties, izokšķerējot, es agru vai vēlu nonāku pie secinājuma, ka behemota, laikam, tomēr nav, vismaz man neaizdodas pamanīt nekādas viņa eksistēšanas liecības, tāpēc, kamēr šādas liecības neradīsies, es dzīvošu tā, it kā viņa te nebūtu. Tas ir ļoti vienkārši, bet tajā pašā laikā mēs visi ticam, ka uztveru vidū it tāds zvērs kā „es”.

Vispārībā mana prakse ir ļoti vienkārša. Nav jādara nezin kas dēļ neredzamiem nākotnes „labumiem”, nav jātic, ka tev šobrīd nesaprotami „labumi” atnāks, ja tu atteiksies no tā, ko tu šobrīd vēlies. Atklātības ceļš ir cits: ja tu esi ieraudzījusi, ka kaut kas ir ilūzija, tad atpakaļceļa vairs nav, nav iespējams atgriezties atpakaļ pie tukšas ticības. Pielikto pūļu rezultāti ir redzami nekavējoties, un tu tos baudi tūlīt pat: ja tūlīt pat tu esi novērsusi NE, tad šajā pašā brīdī esi izjutusi AU uzliesmojumu. Uz taisnā ceļa nav sekotāju un nav līderu. Katrs seko savām priecīgām vēlmēm, un kad rodas apgaismotā uztvere, tu jūties kā pirmatklājēja un tāda tu arī esi.

 Lai padarītu par pastāvīgu apzināšanos, ka vārds „es” ir tikai visu uztveru apzīmējums, ir nepieciešamas pastāvīgas pūles – ne mazākas, kā ik sekundes totālās kontroles virs NE novēršanas. Ir nepieciešams pārlauzt kaut kāda savdabīgi eksistējoša zvēra ieradumu. Man visvieglāk to bija izdarīt, pārskaitot uztveres, kas man ir – tas ir, tas arī ir, nekas cits netiek uztverts.

Viens no šķēršļiem neesamības apzināšanas sasniegšanā ir tajā, ka vārds „es” ir ārkārtīgi stingri iegājis mūsu valodā. Dienas laikā mēs to izmantojam simtiem reižu, tādā veidā atbalstot ar to saistītas koncepcijas. Tāpēc ļoti efektīvi ir atteikties no vārdu „es”, „tu”, „viņa” lietošanas, izmantojot tos tikai kontaktējoties ar tiem, kuru paredzamajā reakcijā tu esi ieinteresēta (piemēram, darbā). Man patīk vārda „es” vietā izmantot „šī vieta”, bet „es gribu” vietā var izmantot „ir vēlme”, „es domāju” vietā „ir doma”.

Analoģiska „tu” neesamības apzināšanās prakse, „viņa” – apzinies to, ka uztveres „dibena skats”, „balss skaņa”, krūšu galiņu garša”, „mēles pieskāriens pie vagīnas”, simpātija, maigums u.c. – viss ir, bet uztveres „viņa” nav.

Šādas skaidrības rezultātā rodas neparasta uztvere. Var rasties šis uztveres mehāniskā interpretācija ka tā ir „vientulība”, bet tā nav vientulība, jo „vientulība” – ir tad, kad esmu „es” un ir nesasniedzamais „tu” un tāpēc ir NE. Bet „šī jauna uztvere rezonē ar vārdu „bezgalīgums”, „atklātums”. Tu izjūti caurstrāvošu un līdz asarām priecīgu brīvību no mūžīgām bailēm no vientulības, kas izrādījās vienkāršs burbulis. Tu pamani, ka visa tava dzīve, mērķi un vērtības tika balstīti uz ticības kādam „skatītājam”, „citam”. Cilvēki spēlē bezgalīgo, bezjēdzīgo teātri no dzimšanas līdz nāvei. Tagad šī himera ir pārsprāgusi, un kas tad nu? Tavā priekšā, liekas, ir rotaļīgi tīģerēni, - priecīgas vēlmes, kas ved pie apgaismotām uztverēm, nav „kādam” un nav „tāpēc ka”, bet dēļ nepārvaramas tieksmes. Visu mūžu tu pati ar sevi esi spēlējusi šahu: iedomājies pretinieku, vinnēji, zaudēji, izjuti vilšanos vai apmierinājumu, kaitinājumu vai iztapību. Un tagad pēkšņi pacēli acis.. neviena nav! Ir izvēle – tu vari tikt nospiesta ar aptumšojumiem, vai ceļot pa bezgalīgo, apbrīnojamu apgaismoto uztveru pasauli. Trešā ceļa nav.

Ieradums piedomāt „subjektus” un „objektus” ir ārkārtīgi spēcīgs, tāpēc ir nepieciešama pastāvīga patiesuma pūļu pielikšana (t.i. uztveru fiksācija kādas tās ir, bez klāt piezīmēšanas un izstumšanas, bez cenzūras, bez greiziem spoguļiem), lai radītu un stiprinātu jauno ieradumu – ieradumu izjust skaidrību tajā, ka nav tādu uztveru, kuru nav un ir tikai tādas, kādas ir. Dažādās situācijās tas ir dažādi grūtu. Viena lieta ir to apzināties, sēžot dīvānā, cita lieta – kad sarunājies, kad ir niknu kliedzienu un maigu apskāvienu uztvere. Rodas viltus interpretācijas, piemēram, „ja neviena nav, priekš kam izjust maigumu”? Jautājumam nav nozīmes, jo ar vārdu „priekš kam” tiek domāts par kādu subjektu, kas pieņem lēmumu, un arī tiek domāts, ka nav vēlmes izjust maigumu. Bet viss ir ļoti vienkārši –  ir priecīga vēlme izjust maigumu, ir bauda no maiguma, ir vēlme stiprināt šo uztveri, ir vēlme stiprināt vēlmi izjust maigumu, un šo vēlmju stiprums ir pārāks par vēlmes stiprumu atstāt visu kā ir, atgriezties uz NE tumsu un trulumu.

Nav iespējams izrēķināt, pie kādiem apstākļiem ir vieglāk panākt šis skaidrības stiprināšanu – sēžot alā vienatnē, vai otrādi – riņķojot pūlī. Tas nav atkarīgs no apstākļiem, bet no tā – vai tu seko priecīgām vēlmēm.

Ar ilūziju „es” tu apmāni sevi divos veidos – no vienas puses ticot tam, ka gan tevī gan citā cilvēkā ir „es”, no otras puses, ticot tam, ka akmenī, kokā, augā tā nav, kas, protams, ir maldīgi, jo nav tādas uztveres kā „nav es”, pat nerunājot par to, ka nav noteikts par kā neesamību ir runa. Ja kaut kāds vārds neapzīmē nekādu konkrētu uztveru kopumu, mēs vispār par to neko nevaram pateikt – ne ka „tas” ir, ne ka „tā” nav. Emocija, doma, sajūta – ir, bet uztveres „nav es” – nav. To nav grūti saprast. Tādā veidā vēl viens prakses aspekts kā panākt skaidrību par „es” neesamību” ir tajā, ka tu apzinies, ka neeksistē arī uztvere „nav es”. Dabīga šīs prakse attīstība ir prakse „ne-upe”, „ne-kalni”, kas ir aprakstīta nodaļā par apgaismoto atšķirošo apziņu.

Secīgi pielietojot šo pieeju, var panākt skaidrību abstrakto koncepciju attiecībā, kas ir balstītas uz mehānisko atšķiršanu. Mēs skatāmies uz akmeni, kas guļ jūrā, un izdarām secinājumu, ka akmens – ir viens, bet jūra – cits. Secinājums ir balstīts uz tā, ka ir redzama robeža starp jūru un akmeni, un, ka šī robeža ir arī šodien un rīt un būs pēc gada. Bet ja paraugās uz vāju miglu, tad ir grūtāk pateikt, ka migla – ir viens, bet gaiss – ir cits, jo migla nenotverami izgaist gaisā. Tomēr ir skaidri zināms, ka akmens pēc miljoniem gadu izšķīdīs okeānā, tad sanāk, ka mūsu secinājums ir ļoti nosacīts. Kā par pasauli varētu spriest radība, kura dzīvotu tikai vienu dienu? Tā varētu radīt tādus priekšstatus par pasauli, kuri mums likos pilnīgi absurdi.

Palūkosimies uz šo jautājumu no citas puses: mēs izdarām secinājumu par divu dažādu objektu eksistenci, ka starp tiem ir skaidra robeža. Bet starp aci un plakstiņu arī ir ne mazāk skaidra robežā, kā starp akmeni un ūdeni jūrā – vai tas ir pamats tam, lai cilvēku uzskatītu par kaut ko, kas sastāv no vairākiem objektiem? Formāli to var izdarīt, un priekšmetu darbībā mēs tā arī darām, bet tajā pašā laikā atceramies, ka cilvēks – tas nav vienkārši vairāku objektu kopums, bet sarežģīts organisms, kaut kas vienots. Tad kāpēc tad mēs saucam akmeni un jūru par diviem objektiem? Ieraduma pēc. Šajā piemērā ir skaidri redzams konceptuālās domāšanas dubultstandarts.