Uz sākumu

Ceļš uz gaišu apziņu.

 

Nodaļa 01 – „Brīvība no negatīvajām emocijām”

 

Nodaļas saturs:

01-01)                        Vispārējā informācija par negatīvajām emocijām (NE) un par brīvību no tām.

01-02)                        NE novēršana un apspiešana.

01-03)                        Pirmie soļi NE izpētē un novēršanā.

01-04)                        NE cikliskās uztveres prakse.

01-05)                        NE novēršanas citas prakses.

01-06)                        Uzmanības atgūšanas (UA) prakse.

01-07)                        Tipiskas kļūdas.

01-08)                        Sablīvēšanas prakse.

01-09)                        Apmierinājums, „nekas nenotiek”, gaiši pelēkais stāvoklis.

 

 

01-01) Dienu pēc dienas, minūti pēc minūtes cilvēki izjūt negatīvās emocijas („NE”): greizsirdību, sevis žēlošanu, bailes, dusmas, kaitinājumu, neapmierinātību, apvainojumu, trakumu, neizpratni, ļaunumu, skaudību, bažas, satraukumu, nicinājumu, riebumu, kaunu, atriebību, apātiju, slinkumu, bēdas, skumjas, vilšanos, alkatību un tā tālāk un tā tālāk.

Taisnā ceļa prakse („TCP”), kas ir izklāstīta šajā grāmatā sastāv no konsekventas tev nevēlamo uztveru aizvietošanas ar vēlamām. lai to īstenotu, ir nepieciešams izjust priecīgu vēlēšanos (t.i. vēlēšanos, kurai līdzi nāk gaidu sajūta) šādi izmainīt uztveri, kā arī cītīgi un neatlaidīgi to kultivēt, līdz veidotais no jauna ieradums neaizvietos iepriekšējo, kādreiz mehāniski radīto ieradumu. Es šo ceļu saucu par „taisno” tieši tāpēc, ka, lai to īstenotu ir vajadzīgs viens vienīgs nosacījums – ir priecīgi jāvēlas izmainīt uztveri, kas tev rodas.

Līdz ko cilvēks, kurš nodarbojas ar TCP panāk viņam pamanāmu NE nevainojamu novēršanu (sk. tālāk), viņš konstatē, ka bez stipru un pamanāmu NE viņš patstāvīgi izjūt lielu daudzumu sīko NE. Bez pārspīlējuma var teikt, ka gandrīz katra uztvere tiek pavadīta ar NE uzliesmojumu (visbiežāk tā ir neapmierinātība, negatīva attieksme, satraukums), aiz kura velkas tik tikko pamanāma „aste”, kas vēl vairāk pasliktina bez tam jau ļoti negatīvo fonu. Viss kopā tas rada briesmīgi indīgu atmosfēru. Tā visa sekas ir biedējošas, katastrofiskas.

Pirmkārt, tas noved pie tā, kas saucas „novecošana”, un tā sākas nevis 40, bet gan 22-25 gados, pie tam ļoti strauji. Āda nekļūst vienkārši mazāk gluda, bet gan nepatīkama pēc skata un uz tausti, ķermeņi un sejas paliek uzblīduši, kroplīgi, deformēti, apauguši ar taukiem, vai tieši otrādi neglīti kalsni. Smaržas paliek nepatīkamas, asas. Pašsajūta nepārtraukti pasliktinās, bet, tāpēc, ka tas notiek diezgan lēni, cilvēks pie tā pierod un pat neapzinās, ka notiek ļoti nepatīkamas pārmaiņas – no rīta pamosties vājš, vakarā aizmiedz kā būtu iekritis murgos, sākas čīkstēšana, kūtrums, ir nepieciešamas arvien lielākas stimulatoru devas – kafija, mehāniskais sekss, primitīvi iespaidi. Bet paskaties uz mūsu veciem vīriešiem un vecām sievietēm? Noliec pie malas politkorektumu, paskaties uz viņiem ar visu godīgumu, uz ko esi spējīgs. Bilde taču ir šausminoša. Viņu ķermeņi un sejas ir materiāls NE iemiesojums, ko viņi ir izjutuši visas dzīves garumā un turpina izjust. Tas ir tik ļoti ikdienišķi, ka tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka savādāk nemaz nemēdz būt, ka vecums – ir neizbēgams marasms, kroplība, ciešanas, dumjums, agresija. Bet Indijā, Neapolē, Tibetā, Šrilankā tibetiešu klosteros var ieraudzīt ļoti vecus cilvēkus, un cik pārsteidzoši viņi atšķiras no mūsējiem! Viņu sejas, intonācijas, manieres izsauc spilgtas simpātijas, viņu novecojušie ķermeņi neizskatās biedējoši, viņu acis bieži vien burtiski nobur.

Otrkārt, esmu pilnīgi drošs, ka gandrīz neeksistē vai neeksistē pavisam tādas slimības, ko nebūtu izsaukušas NE. Saskaņā ar mūsdienu reliģiju, cilvēki slimo dēļ vīrusiem un mikrobiem, bet es esmu pārliecināts, ka šie paši vīrusi un mikrobi sāk savu postošo darbu tieši to cilvēku ķermeņos, ko ir īpaši stipri bojājušas NE, pie tam, nav grūti atrast atbilstību starp noteiktām slimībām un dominējošo NE tipiem. Tie, kas nodarbojas ar TCP, un panāk arvien augstākas brīvības pakāpēs no NE, reizēm izjūt NE uzliesmojumus, kā novecojušos ieradumus, un tādos brīžos ar izbrīnu atzīmē, ka ar ķermeni notiek kaut kas neiedomājams – tas sāk iesāpēties, bet vietām pat sāpēt, uzveļas slimošanas smagums, inertums, īpaša fiziska miglainība, kūtrums, un tas viss par nieka stundu vai pusstundu, kamēr tiek izjusts negatīvais fons, tikai pēc vairāku nenovērstu NE uzliesmojuma! Šādos momentos paliek īpaši skaidrs, ka, ja tu nenovērs NE, tad patstāvīgi dzīvo šajā slimīgajā stāvoklī, bet cilvēki nepārtraukti izjūt šīs vai citas NE – spilgtu uzliesmojumu veidā vai arī kā vāju rūpju pārpilnu, satraukumu, neapmierinātības, sevis žēlošanas, skumju vai citu negatīvo fonu („NF”), un viņu ķermeņi atrodas zem pastāvīga šīs indes spiediena.

Treškārt, NE ne tikai noēd ķermeni; tās arī pilnībā iznīcina spēju izjust priecīgas vēlmes, prāta skaidrību, apgaismotas uztveres („AU”) – maigumu, skaistuma sajūtu, ievirzi, bezrūpību, daiļrades prieku, simpātiju, sajūsmu, patīkamas gaidas, apbrīnu... NE pārvērš cilvēku par staigājošo mironi, kas vēl daudzus gadus spēj staigāt pa zemes virsu, pamazām sadaloties, ārēji dzīvais ķermenis, iekš kura jau sen nav nekā dzīva. Vēl tas nozīmē arī to, ka cilvēka priekšā nepielūdzami aiztaisās durvis uz apziņas ceļojumu, uz jauniem atklājumiem, jaunām AU. Pasvītroju – neviena dzīvā prakse, nekādas jogas un meditācijas, nekādas lūgšanas un vērsumi tevi nekur nenovedīs, ja tu vispirms netiecies panākt nevainojamu NE novēršanu un nepārtrauktu AU izjušanu. Kamēr eksistē NE – nekas nav iespējams. NE novēršana un AU pasaules atklāšana sevī - ceļš uz neticamu apziņas ceļojumu neatkarīgi no tā, kādu tieši garīgo praksi tu sev esi izvēlējusies.

Es uzskatu, ka jebkura patiesa tiekšanās pie AU ātrāk vai lēnāk tevi novedīs pie vairāk vai mazāk izteikta rezultāta, esi tu budists, krišnaīts, pareizticīgais vai jebkas cits. Pielūdz tu dievu jebkādā formā, vai tici dievam, kuram nav formas; esi ateists vai darvinists, ezotēriķis, tantrists, senās sektas sekotājs, vai arī no jauna radītas sektas atbalstītājs – ja tu izjūti patiesu tiekšanos pie AU, ja tev ir nesamierināma attieksme pie NE un dogmatismu, ja nodarbojies ar jebkuru praksi, kas ir novirzīta uz to, lai izjustu AU un pārstāt izjust NE, tad parādīsies rezultāti, dzīve pamazām kļūs arvien interesantāka, bagātīgāka. Bet izdabāšana NE, to attaisnošana vai sevis piemānīšana, kas izpaužas tajā, ka tu tikai izliecies, ka neizjūti NE, - tas ir bezizejas strupceļš, tā ir virzība pie sagraušanas, marasma, intensīvām ciešanām.

Lai cik mēs arī nesarežģītu likumus, lai kā nepataisītu sodus bargākus, lai kādus arī neizdomātu līdzekļus un mehānismus, pasaulē nekad nedzīvos sabiedrība, kurā nav nesamierināmas attieksmes pret NE un dogmatismu. Savienība, kas praktizē TCP – „purni” – ir unikāls jaunā tipa savienības piemērs – tā ir absolūti izturīga, jo tajā vienkārši nav graujošo spēku, jo jebkāds agresijas, apvainojuma, sevis žēlošanas, alkatības, augstprātības vai dekadentisma un tml. impulss – tajā pat brīdī tiek novērsts, vai arī vismaz to mēģina nekavējoties novērst, līdz ar to nevaldāmi rodas simpātijas, vēlēšanās izjust AU sevī un citos, kā arī uzticību, maigumu, vēlēšanās līdzdarboties utt. Pat arī to cilvēku sabiedrība, kas savā priekšā nenoliek uzdevumu novērst NE un dogmatismu, bet izjūt simpātiju attiecība uz TCP, izpauž atbalstu „purnu” tieksmēm, atšķiras ar īpašu miermīlīgumu (nedrīkst jaukt ar neaizsargātību infantilismu) un noturīgumu.

Pasaule, kurā tu dzīvo, pirmkārt ir NE pasaule – to var teikt bez pārspīlēšanas. NE parādās visdažādākajās gaismās, tās ir tik cieši iepītas dzīvē, ka dažkārt liekas, ka nekas cits vairs neeksistē, un ka viss, ko tu vari izdarīt ir precizēt tās, padarīt par sarežģītākām, daudzveidot, sapīt, savienojot vienu ar otru, padarot par intensīvākām un daudzkārtainākām.

 

Es pat nerunāju par tik acīmredzamām lietām, kā varmācības kults televīzijas ziņās un filmās, bet atliek atvērt jebkādu „daiļliteratūras” grāmatu, kas tiek uzskatīta par dziļu un labu, un tur tu atradīsi „izsmalcinātas” NE, stipras NE, sarežģītas NE, un, ja lasītājam radīsies NE komplekss, kas mīsies ar pozitīvām emocijām („PE”), tad tas ir arī ir iegansts tam, lai grāmatu uzskatītu par „labu”. Un kur lai rodas grāmatas, kas aprakstītu dzīvi AU? Taču, lai rakstītu par tām, pašam ir jābūt pieredzējušam un no visa spēka jācenšas šo pieredzi stiprināt. To nav iespējams izdomāt, tāpēc šādu grāmatu ir ārkārtīgi maz, piemēram, pie tādām var attiecināt visas grāmatas, ko uzrakstīja Kastanēda, Taiši Abeļars, Florinda Donnera, Kristofera Išurvuda grāmatu„Ramakrišnaīds un viņa skolnieki”, Satprema „Šri Aurobindo vai apziņas ceļojums”, Taši Tapko Namgjala un Daila Lamas „Mahamudra”, Čže Conkapas „Lamrims”, Krišnamurtija „Pierakstu grāmatas”, Patandžalija „Joga-Sutra”, Tulku Urgjena Rinpočija „Varavīksnes uzzīmētie”, Tendzina Vangjala „Dabīgā prāta brīnumi”, Evansa-Venca „Varenais Tibetas Milarepas jogs”.

Vieni no lielākām maldiem ir tas, ka cilvēki uzskata, ka ne viņi paši izvēlas izjust vai neizjust NE, bet, ka viņus to spiež darīt citi cilvēki vai apstākļi. Šī koncepcija ir kļūdaina par visiem 100%, un ticot tam, par bezspēcīgiem paliek pa tie cilvēki, kas vēlētos pārstāt izjust visas NE vai vismaz dažas no tām. Pamatojoties uz savu un citu cilvēku pieredzi, kas nodarbojas ar TCP es apgalvoju, ka tas, vai tu izjūti NE vai neizjūti ir pilnībā atkarīgs no tevis, no tā, cik daudz spēka tu pieliec, lai pārvarētu šo drausmīgo ieradumu.

Priecīga vēlme mainīt apstākļus, ir pilnībā savienojama ar NE novēršanas praksi šodienas apstākļos, apzinoties, ka nevis apstākļi izsauc NE, bet šajā vietā ir tāds ieradums – izjust NE dotajos apstākļos. Tāpēc ir nepieciešams nevainojami novērst radušās NE, dotajā situācijā izjust apgaismotas uztveres, un vienlaicīgi izjust priecīgu vēlēšanos pielikt pūliņus un izmainīt šo situāciju.

Nav tādu apstākļu, kas traucētu praksei. Jo nevēlamāka tev ir situācija, jo ātrāk tajā uzradīsies NE, un tu spēsi intensīvāk trenēt novēršanu un panākt spilgtāku rezultātu. Rezultātā par visnevēlamākās situācijas praktizējošais sagaida ar līksmām, izlēmību un patīkamām gaidām (smalkāk sk. nodaļu „stalkings). Atrodoties agresīvā vidē, var uztrenēt perfektu NE novēršanas mehānismu. Atrodoties komfortablā vidē, var uztrenēt piepūli, lai novērstu pārticības un pelēcības sajūtas. Kamēr tu esi dzīva – tev ir ideāli apstākļi praksei jebkuros apstākļos. Paralēli rodas neierasta attieksme pret apstākļiem – nevis kā pret haotisku notikumu burzmu, bet gan kā pret kaut ko dzīvu, atsaucīgu.

Vai ir iespējama brīvība no NE. Cilvēki ir tik bezcerīgi tajās iestinguši, ka pati ideja par atbrīvošanos no NE kaitina tos. Viņi sevi iedomājas bez NE un nesaprot, kā tad lai dzīvo – vai ir jāpārvēršas par bezjūtīgu baļķi? Viņi ir tik ļoti atkarīgi no NE, ka pat nevar pat neko iedomāties ārpus tām, lai gan patiesībā daudziem no viņiem ir bijuši vāji apgaismoto uztveru uzliesmojumi, īpaši agrajā bērnībā.

Pajautā jebkuram cilvēkam, vai viņš izjūt NE? Viņš atbildēs – „protams”, dažreiz izjūtu. Vārds „protams” norāda uz pārliecinātību, ka citādāk nemēdz būt. Bet vārds „dažreiz” ir sevis mānīšana, jo cilvēki izjūt NE vai NF nevis „dažreiz”, bet nepārtraukti. Jo spēcīgāks ir ieradums izjust NE, jo mazāk cilvēku apzinās to klātbūtni, un drīzumā tikai mežonīgajā uzliesmojumā, ko pavadīs sirdslēkme, viņš atpazīs NE, bet pārējā laikā viņš uzskatīs, ka viņam nav NE. Pakāpe, kurā cilvēki ir iegrimuši NE ir mežonīga, neaprakstāma. 99,99% no visa laika cilvēks izjūt vairāk vai mazāk spēcīgas NE vai NF, kas tikai retu reizi tiek pārtrauktas ar PO – nekas dzīvs šajā indīgajā vidē neizdzīvo. Pat PO ir vājš mierinājums, jo tās ir NE otra puse, kas noindē tik pat lielā mērā – pie PO tiek attiecināts prieks turēt kaut ko savās rokās (uzmanību, vai mantu vai varu un tml.), ļauns prieks, pašapmierinātība, apmierinātība, pašmīlība, sava nozīmīguma apziņa („SNA”), nicinājums, lepnums u. c. Nepietiek ar to, ka PE nav savienojamas ar AU, tās vēl arī provocē vēl spēcīgākas NE, taču jo cilvēkā spēcīgāka ir, piemēram SNA, jo vieglāk ir to aizkārt, jo arvien vairāk draudus savam viedoklim viņš saredz apkārtējā pasaulē, jo biežāk un vieglāk viņš izjūt neapmierinātību, niknumu, apvainojumu, agresiju. Dažiem cilvēkiem reizēm pie PE piejaucas klāt AU, bet dažreiz PE nolīdzsvaro NE darbību (piemēram pietiekamība kompensē nepietiekamību), un tādā gadījumā īsā brīdī relatīvās brīvības no NE, arī PE var izsisties AU atskaņas, bet tās ir pārāk vājas un ar laiku var pazust pavisam.

NE – tā ir inde, narkoloģisks dullums. No tām mirsti, bet it kā arī saņem kaut kādu „baudu”, bet ja mēģini nokāpt no adatas, uzreiz sākas laušana, brīvības bailes. Cilvēki gūst „iespaidus” no NE un galvanizē, pieņemot tās par dzīvi. „Iespaidi” – tās arī ir PE. Niknums pret ienaidnieku tiek pavadīts ar ļaunā vēlējumiem kopā ar domām par atriebību. Zaudējuma skumjas – prieks par to, ka tevi žēlos un tev veltīs uzmanību, tāpēc negatīvajās emocijās cilvēki saskata vērtību, līdzekli kā saņemt PE, bet pati NE novēršanas ideja izsauc bailes par to, ka var pazaudēt PE, parādās sevis žēlošana, skepse un pat agresija. Cik nedzīvam jābūt, lai ķerties klāt pie NE, kā pie līdzekļa, lai justos „dzīvs”. „Bauda” no NE – tā ir bauda no indes uzņemšanas, sākumā ir ļoti slikti, bet pēc tam atnāk atvieglojuma sajūta, un jo stiprāka ir inde, jo spēcīgāks ir kontrasts ar sekojošo atvieglojumu, tāpēc cilvēku ar nodomu kultivē NE, jo pārdzīvot AU viņi neprot un pat nesapņo pat tām, samierinoties ar to, ka dzīve ir diezgan pelēcīga un viendabīga lieta. Jau 25-30 gados cilvēki sāk gaidīt nāvi kā līdzekli, ar kuru var tikt vaļā no pelēcības, NE un slimībām, tādējādi paātrinot, programmējot savu novecošanu un sadalīšanos.

Un tomēr brīvība ir iespējama. Es piedāvāju praksi, kas noved pie brīvības. NE pārvarēšana – ir pats pirmais solis, aiz kura paveras neiedomājamākās izjūtu izplatījuma pasaules. Ir sastopami cilvēki, kuri uzskata, ka var samazināt NE spēku, bet viņi netic, ka to ir iespējams izdarīt ar saviem spēkiem, bet mēģina atrast „lielo sarkano pogu” („LSP”) – piespied un ciešanas izbeidzas. Un šīs pogas meklējumos viņi nodarbojas ar jogu, elpo savdabīgā veidā, sēž dažādās pozās, lasa mantras, staigā ierindā, dzied himnas un tml., cilvēki dara visneiedomājamākās lietas, izņemot tikai vienkāršu piepūli, lai izbeigt izjust NE un „ielēkt” AU. Dažas NE patiešām uz īsu brīdi kļūst vājākas, bet tas ir īslaicīgs un vājš efekts, agrāk vai vēlāk uzmanība aizslīd un atgriežas pie tām pašām NE, un pat nav iespējams 24 stundas nepārtraukti sēdēt un dziedāt mantras, tev nāksies piecelties, aiziet pakaļ ēdienam, uz darbu, nāksies komunicēt ar cilvēkiem, gulēt, un tad NE atkal metīsies tev virsū. Tibetas mūki tic, ka ļoti tālā nākotnē, pēc simtiem reižu iemiesošanos jaunajā ķermenī viņi pārstās izjust NE, bet viņi ne par ko nenoticēs, ka to ir iespējams izdarīt nevis pēc 500 mantru lasīšanas gadiem, bet tūlīt pat, pēc dažu gadu nepārtraukta darba.

Ar mērķi novērst iespējamos neprecīzos skaidrojumus, nosaku, ka „piepūle” – tā ir koncentrēšanās, ļoti intensīva un priecīga vēlēšanās. „Koncentrēšanās” nozīmē ka uzmanība netiek izkliedēta uz haotiskiem traucēkļiem. „Priecīga” – nozīmē tiek pavadīta ar patīkamām gaidām, svaigumu, apbrīnu. „Pielikt pūles pie NE novēršanas” – nenozīmē, ka ir jāsasprindzina muskuļi, jāsakož zobi vai kaut kā īpaši jāelpo – tas nozīmē ļoti spēcīgi vēlēties pārstāt izjust NE un ļoti stipri vēlēties izjust AU. Koncentrēta, intensīva un priecīga vēlēšanās noved pie uztveru mainīšanos saskaņā ar vēlmēm. Un, jo neatlaidīgāk un izlēmīgāk tu trenējies, jo lielāku mākslu tu sasniedz, jo iedarbīgākas kļūst tavas piepūles. Kā tas notiek, - ka piepūles noved pie izmaiņām, - tas ir noslēpums, bet tieši tāpēc, ka tas notiek, es to izmantoju un sasniedzu kāroto. Cilvēki neko nezin par šīs piepūles spēku, jo viņu vēlmes ir vai nu pārāk vājas, vai nu pārāk izkliedētas, vai arī nav motivētas ar tiekšanos pie AU, nav priecīgas, bet gan motivētas ar bailēm, un pārējām NE, ar vēlmi aizsargāties vai uzbrukt.

Pastāv vēl divi vārdi, kas diezgan precīzi apraksta piepūli – „atcerēties” un „ielekt”. „Piepūlēties NE novēršanā” ir identiski „atcerēties sevi tādā stāvoklī, kad nepastāv NE” vai arī ielekt stāvoklī ārpus NE”. „Veikt piepūli AU veicināšanā” ir identiski „atcerēties sevi tādā stāvoklī, kad tu izjuti AU”, „ielekt AU”. Pasvītroju – ir ne tikai jādomā par to, ka tu kādreiz izjuti AU, bet gan jāatceras pats stāvoklis. Tāpēc, ka visas uztveres eksistē tikai te un tagad, ka „atcerēties sevi AU” arī nozīmē „tūlīt pat izjust AU”.

Lielākā piepūle notiek tad, kad tu dari to, ko uzskati par neiespējamu, turpinot audzēt pūļu varenību, neskatoties uz skeptiskām domām, neskatoties ne uz ko.

Šodien mūsdienu pasaule nav iedomājam bez zinātnes. Zinātnieki izpēta materiālu īpašības, meklē likumsakarības, un veidus kā iegūt materiālu vēlamās īpašības, pēc tam izmantojot iegūtās zināšanas, lai mainītu uztveres. Aukstuma izjūtu nomaina siltuma izjūta, kad caurumotā ādas gabala un koka kurpju vietā tu velc mugurā mūsdienīgu jaku no polarteka un trekinga sporta apavus. Zobu sāpju izjūtas tiek novērstas ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību. Taču kādreiz neeksistēja zinātne, vēl jo vairāk – tie, kuri izmeklēja materiālu īpašības, pētīja apkārt sastopamu radījumu uzbūvi, tika vajāti, apsūdzēti necieņā pret Dieviem un tml. Apzinies, ka šodien cilvēce atrodas civilizācijas attīstības nākamajā pakāpē. Mūsdienu cilvēki ir pārliecināti, ka nav iespējams paņemt un aizvietot kaitinājuma uztveres ar simpātijas uztverēm, vai arī skumju sajūtu ar uzticību vai skaistuma sajūtu utt. Neviens nepēta uztveru īpašības, netrenējas to nomainīšanā, vadoties pēc priecīgām vēlmēm, patīkamām gaidām un veselu saprātu. Vēl jo vairāk – tos, kas ar to nodarbojas, biedē ar šausminošām Dieva dusmām, saka, ka šādi cilvēki „traucē cilvēka dabas dabīgajam līdzsvaram”, jo, it kā ja pastāv NE, tad „tām ir kaut kāda loma”. Tādā gadījumā nav skaidrs, kāpēc šādi kritiķi turpina ārstēt zobus, lietot siltas drēbes, prezervatīvus, jo, taču, ja pastāv zobu sāpes, aukstums un AIDS, tas nozīmē, saskaņā ar viņu pašu dogmām, „tam ir kaut kāda loma”. Tiem, kas atrodas dogmas varā, kas saka, ka cilvēks „ir radīts” tāds, ka viņš izjūt NE, tad iejaukšanās „lietu dabiskajā secībā” novedīs pie „disbalanses”, es atgādināšu, ka pat ja cilvēks ir radīts ar noteiktu uztveru komplektu, tad starp šīm uztverēm ir atrodama arī priecīga vēlme mainīties, vēlēšanās pielikt pūles pie tā, lai pārstāt izjust apbēdinājumu, bet sākt izjust AU.

Pastāv vēl vien moments, kuram es gribu veltīt īpašu uzmanību. Ja cilvēks, atrodoties viltus koncepcijas varā, bailēs no soda vai cieņā pret autoritātēm un tml. nedaudz izmaina savu dzīvi, tad vēlāk viņš, iespējams, var nožēlot par izdarīto un vēlēties atgriezties iepriekšējā stāvoklī un sākt meklēt kaut ko citu, jo tā dzīve, ko viņš sev ir radījis, viņu neapmierina. Viņam bija rožaini priekšstati, bet realitāte izrādījās pavisam savādāka. Cilvēks, kuram ir zināmi panākumi vismaz vienā NE novēršanas aktā, kurš tieši tagad ir izjutis AU uzliesmojumu, tajā pašā brīdī pat nevar iedomāties bez šausminājuma, ka varētu atgriezties iepriekšējā stāvoklī, kad nav AU un eksistē NE. Tas tiek asociēts ar nāvi, pat ar kaut ko vēl briesmīgāku par nāvi. Un, jo biežāk praktizējošais izjūt AU, jo pārliecinošāk viņš tiecas stiprināt šo stāvokli, ar jebkuru cenu pārstāt iepriekšējo ieradumu izjust NE. Jaunā realitāte izrādās bezgala pievilcīgāka par iepriekšējo.

Cilvēces dzīvē sākas jauna ēra – cilvēki sāk izmeklēt uztveres, no kurām viņi paši sastāv, izmeklēt to īpašības un likumsakarības, atklāt priecīgas vēlmes, kas ir tēmētas uz uztveru sastāva izmaiņām, radot šo izmaiņu optimālās tehnoloģijas. Jau zināmu vielu izmeklējumu procesā pagātnes zinātnieki atklāja jaunas vielas, kurām bija neizdibināmas, unikālas īpašības. Tieši tāpat ir arī te – laikā, kad tiek īstenota NE aizstāšanas prakse ar AU, rodas pavisam jaunas AU, tik ļoti apbrīnojamas, ka neviena pat visvētrainākā fantāzija nespēja neko tādu iedomāties. Sākas uztveru inženierijas ēra, kas sastāda konglomerātu, ko sauc par „cilvēku”. Sākas jauns, unikāls cilvēka ceļojums, pie tam šī ceļojuma raksturīga īpašība ir tajā, ka tas nav bēdīgi slavens „apziņas ceļojums”, ar kuru parasti saprot kaut kādu emocionālu vai prāta procesu, kas ir atrauts no realitātes, no sajūtām, t.i. no fiziskā ķermeņa, no pašas ikdienas dzīves. Cilvēks dodas šajā ceļojumā viss pilnībā. Viņš nepaliek par vienkāršu fantazētāju, kas noskaita filozofiskos terminus, un pie tam izjūt lielu daudzumu NE, neizjūt priecīgas vēlmes, slimo, jūtās arvien sliktāk un sliktāk. Viņa fiziskais ķermenis – arī ir uztveru komplekts, ko mēs saucas par „izjūtām”, un šīs izjūtas ir aizvietojamas ar tiešu piepūli (piemēram apātiju ar enerģiskumu, „sliktu pašsajūtu” ar „brīnišķīgu pašsajūtu”), un vēl bez tā, fiziskais ķermenis sāk transformēties, pārbūvēties, līdz ar to, kad no uztveru kopuma sāk pazust NE, un to vietā nāk AU.

Uz doto brīdi (2005. gads) šādu ceļotāju ir ļoti maz – tikai nedaudz vairāk par 20 cilvēkiem (es domāju „purnus”), bet 2000. gadā, kad es tikai ķeros klāt pie šādas darbības, nebija neviena purna, tāpēc es esmu pārliecināts, ka to kļūs arvien vairāk, daudz vairāk, jo, lai īstenotu šādu ceļojumu nav nepieciešama nauda, mašīnas, izglītība, sakari, mantošana u.c. Pietiekoši ir tikai uzzināt par to, ka šāds ceļojums ir iespējams (šo uzdevumu risina šī grāmata), bet arī pietiek ar faktu, ka esi dzīva un tev ir tiekšanās kļūt laimīgai, izjust apgaismotās uztveres, pārvarēt bēdīgumu. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka purnu skaits pieaugs gadu no gada un pienāks laiks, kad mēs viņus mērīsim simtiem un tūkstošiem. Tāpēc es izjūtu patīkamas gaidas, kad es realizēju savas priecīgas vēlmes īstenojot „purnu-projektus” – būvēju purnu-kultūras infrastruktūru, tulkoju grāmatas citās valodās, palīdzu „purnu” praksei, lai ar laiku tie kļūtu par ekspertiem praksē, AU nesējiem, un varētu patstāvīgi palīdzēt iesācējiem. Tam es tērēju visu savu laiku un visus savus līdzekļus un man tas patīk.

Minimālais uzdevums „purniem” ir tajā, lai vispirms iemācītos apzināto sapņu mākslu un iegūt ārpus ķermeņa pieredzi, un pēc tam iemācīties saglabāt apziņu cilvēcīgā ķermeņa miršanas procesā (kad un ja tas nomirs), periodā starp fiziskā ķermeņa nāvi un jaunā dzimšanu un pēc dzimšanas, lai „jaunajā dzīvē” atcerēties savu praksi un turpināt to, sākot ar to, kur tā beidzās „iepriekšējā dzīvē”. Es apgalvoju, ka tam, lai pārliecinoši piekopt šādu pieredzi, noteikti vajag novērts bēdīgumu un panākt nepārtrauktas AU, vēlams ekstātiskas kvalitātes. Cilvēcei jau ir līdzīga pieredze (atcerēsimies Daila Lamu 14.-to, Karmapu 17.-to un simtiem mazāk pazīstamus Tibetas mūkus, kas kļuva par „tulku” – cilvēkiem, kas pārnesa savu apziņu jaunajā ķermenī ar lielāku vai mazāku apziņas pārrāvumu, iespējā atcerēties iepriekšējās dzīves un savu iepriekšējo pieredzi.

NE ir savas īpašas pazīmes:

1)                      to parādīšanos procesā un pēc tā pienāk trulums (t.i. pēkšņs vājums spējās un vēlēšanās atšķirt uztveres);

2)                      pēc tām parādās slikta fiziska pašsajūta;

3)                      pēc tām cilvēks zaudē intereses, patīkamu gaidu sajūtu, entuziasmu, citas AU, priecīgas vēlmes;

4)                      to noritēšana nav savienojama ar skaidru domāšanu;

5)                      to noritēšana nav savienojama ar AU;

6)                      izjūtot NE, tu esi līdzīga noprogrammētam robotam – reakcijas un rīcības ir viegli iepriekš nosakāmas, tavas darbības ir galēji neefektīvas;

7)                      no NE straumes gandrīz nav iespējams izrauties bez neatlaidīga un apņēmīga treniņa – pat ja kādā situācijā tu vēlēsies pārstāt tās izjust, tās neizbeigsies – šāds ir tūkstoš reižu nostiprinātā ieraduma spēks.

 

PE raksturīgas pazīmes:

1)                      tās ir pilnīgs pretstats NE: skaudība – ļauns prieks, neapmierinātība – apmierinātība, sava pagrimuma sajūta („SPS”) – SNA, satraukums – kūtrs miers un pelēcība, zaudējuma rūgtums – uzvaras „prieks”, vientulības skumjas – slimīgs draudzīgums, glaimošana utt.;

2)                      pēc tām rodas nogurums, vienaldzība;

3)                      pēc tām rodas saindēšanās, slikta fiziska pašsajūta, lai gan ne tik izteikti, kā pēc NE;

4)                      to ritēšanas laikā pastāv bailes, ka ātrāk vai vēlāk tās izbeigsies un atgriezīsies NE;

5)                      to noritēšana uz gandrīz 100 % nav savienojama ar AU, izņēmums ir tās situācijas, kad PE nolīdzsvaro NE, un brīvā vietā var īslaicīgi parādīties neliels AU stariņš;

6)                      to parādīšanos procesā un pēc tā pienāk trulums;

7)                      to noritēšana nav savienojama ar skaidru domāšanu, lai ne tik izteikti kā pie NE;

8)                      tas pats robotam līdzīgums, reakcijas un rīcības ir viegli iepriekš nosakāmas tiem cilvēkiem, kas izjūt PE, tā pati darbību neefektivitāte;

9)                      vēlēšanās izjust PO ir visvairāk līdzīga narkoloģiskai atkarībai – „laušana” no neiegūtām PE var būt ārkārtēji „sāpīga”, t.i. var tik pavadīta ar spēcīgām NE.

Cilvēkam, kurš ir iegrimis NE, ir ļoti grūti novilkt skaidru robežu starp PO un AU, tieši tāpēc, ka AU viņš izjūt ļoti reti, tāpēc galvenais akcents TCP tiek likts tieši uz NE novēršanu, kas ir acīmredzami indējošas, mokošas, nevēlamas. Līdz ar to kad stiprināsies brīvības pakāpe no NE, starp PE sākas noslāņošanās – dažas kļūs acīmredzami nevēlami NE dubultnieki-pavadoņi, citas gribēsies turpināt izjust, attīrot tās no indīga apmetuma, un šādas attīrīšanas laikā no tām tiks izkausēts AU grauds. Bet dažas PE izzūd pašas no sevis bez piepūles, kad viņu spoguļattēls NE ir novēstas, piemēram, kad tiek novēsta skaudība, izzūd arī ļauns prieks.

AU nekad neizzūd, kad tiek novēstas NE, bet tieši otrādi – stiprinās visas to īpašības: a) parādīšanās biežums, b) intensitāte, c) dziļums (t.i. nokrāsu skaits), d) asums (atšķirības pakāpe no līdzīgām uztverēm, „tīrība”), un e) rezonanse (īpašība, kas tiek raksturīga ar to, ka vienas AU parādīšanās noved uzreiz pie veselas citu AU buķetes).

Vēl viena raksturīga AU un PE atšķirība ir tajā, ka PE – lai cik tās nebūtu intensīvas, - vienmēr ir orientētas uz objektu. Pat stiprs ļauns prieks – tas ir ļauns prieks attiecībā uz kādu noteiktu situāciju, noteiktu cilvēku. Pat stipra žēlošana – tā ir kāda konkrēta cilvēka žēlošana, konkrētajā situācijā. AU ir unikāla īpašība, tām pazūd noteikts objekts, kad pieaug to intensitāte, īpaši kad tās paliek ekstatiski.

Lūsis: „Kad rodas PE, nav vēlēšanos atšķirt uztveres, uzdot sev jautājumu „ko es šobrīd izjūtu”. Ir tikai vēlme realizēt radušās vēlmes bez jebkādiem mēģinājumiem atšķirt – vai tā ir mehāniska vai priecīga vēlme, vai tā tiek pavadīta ar pieaugošu nogurumu un noindēšanos vai otrādi. Rezultātā neizbēgami rodas situācija, kurā parādās NE, jo, ja nav uztveru nošķiršanas, tad nav arī skaidrības tajā, kādas ir vēlmes, kāpēc tās ir tieši šādas, nepastāv iespēja, ka radīsies vēlēšanās novērst mehāniskas vēlmes un sākt meklēt un realizēt priecīgās.

Kad parādās AU, vēlēšanas nošķirt uztveres pastiprinās un katra nošķiršanas piepūle sāk īpaši spēcīgi rezonēt ar AU.

PE bloķē saprāta darbību, t.i. tās nospiež spriešanas spējas, interpretāciju salīdzinājumu, vēlēšanos sasniegt skaidrību attiecībā uz interpretācijām. PE laikā cilvēks izvēlas vienīgo no daudzām iespējamām interpretācijām nevis tāpēc, ka tā ir vairāk pamatota par pārējām, bet gan tāpēc, ka tā ir vairāk piemērota, lai turpinātu izjust PE. Šajā laikā var notikt pat šķietami neiedomājamas izstumšanas un pielāgošanas. Tas dažkārt var novest pie bīstamas situācijas radīšanas, kuras, iespējams, ja cilvēks atrastos ārpus PE varētu viegli izsekot un izvairīties.

Pastāv termins „psihiskā slimība”. Ar to apzīmē visu, kas nav ierasts. Staigā kaila – slima. Peldies āliņģī – slima. Novērs NE – slima. Negribi apprecēties – slima. Nemīli vecākus – absolūti slima! Es piedāvāju citu apzīmējumu – psihiski slims ir tas, kas negrib izjust dažas domas, emocijas, vēlmes, bet izjūt tās. Ja tu negribi izjust NE, bet izjūti tās, tātad tu esi psihiski slima, un skaidrību tajā stiprina vēlme meklēt ceļu pie atveseļošanas, t.i. pie NE izbeigšanas.

Viena no pamat grūtībām pie tiešās NE novēršanas – to viltus interpretācija kā „sevis neatņemamo daļu”, kā savu īpašumu, un jo vairāk cilvēks ir nosliets pie slāpēm, kad kaut kas piemīt, jo grūtāk viņam ir sākt gribēt tikt vaļā pat no tāda īpašuma, kā stipras ciešanas, vēl jo vairāk, viņš gaida pēc NE lēkmes PE lēkmi. Tomēr, ja tu sāc novērst NE, tad bailes un nožēla pamazām izzūd, to absurdums paliek acīmredzams, jo NE novēršanas rezultātā, pastiprinās AU stariņi, un katrs tāds stariņš skaidri izgaismo dilemmu; vai nu vienu, vai otru. Vienā svaru kausā - NE, otrā – līksmas par AU pieskārieniem.

NE nav personības neatņemama sastāvdaļa, tas ir tikai audzējs. Bieži tiek runāts par tā saucamajām „personīgajām īpašībām”, pie tam, zem tām tiek domāts, ka šīs īpašības ir mums kaut kas piemītošs, neatkarīgi ne no kā, kaut kas, kas ir dots no dzimšanas vai arī kas ir dzelžaini iesakņojies audzināšanas gaitā, pat ja to ir iespējams labot, tad ļoti aprobežotos apjomos. Sakot „esmu tik viegli aizkaitināma”, tādējādi norādām, ka tā ir tieši „personīga īpašība”, „rakstura īpašība”. Tādējādi tiek pieņemts, ka kaitinājums neizbēgami rodas pie noteiktiem apstākļiem, t.i. tiek piedomāta kaut kāda stipra un noturīga „saikne” starp apstākļiem un NE. Bez tam tiek piedomāta kaut kāda sevišķa šīs „īpašības” „daba”, kas atšķiras no vienkārša audzēja, ko ir iespējams vai nu kultivēt vai novērst. Visas līdzīgas īpašības – ir dziļi iesakņojušies ieradumi izjust NE. Nav tādu „saikņu” – tas ir tikai ieradums, ko var mainīt.

Ja tu fiksē, ka visas NE tiek novērstas, vai ka NE šobrīd nav, un tajā pat laikā tieši šobrīd nav spilgtu AU, tad tas nozīmē, ka tieši šobrīd tu izjūti negatīvo fonu (NF). NF ir tās pašas NE, tikai ar ļoti vāju intensitāti, viņi ir it kā „izsmērēti”, kā NE slānis, kas atrodas pie paša NE dibena. Tām nav izteiktu uzliesmojumu, bet kad šāds uzliesmojums rodas, tad tā arī ir parasta NE, un bieži vien tu pat vari nenojaust, ka NE nerodas uz tukšas vietas, bet tām ir barošanas slānis NF veidā, ko tu tieši tagad izjūti. Negatīvais fons ir ļoti iztiepts laika ziņā, viņš var vilkties stundām, dienām, mēnešiem ilgi, visu mūžu. Nav vienkārši ieraudzīt tik ļoti ieradumā iesakņojušos NF. Tamdēļ ir saprātīgi izmantot prakses partnera padomu, jo cilvēks, kuram ir pieredze NE, negatīvā enerģētiskā stāvokļa un NF novēršanā, var ieraudzīt tevī izpausmes, kas liecinātu pat to NF, ar kuru tu esi dziļi identificējies. Ja tādas iespējas nav, tad ir nepieciešams palielināt uzmanību, pielietot NF atklāšanas dažādas prakses. Efektīva prakse ir emocionāla pulēšana (sk. tālāk). Vai arī var šķirot domas un novērot – ar kuru no tām rodas skaidrākā NF rezonanse, un galu galā tas palīdzēs atklāt NF. Tas var izrādīties satraukums par nākotni, bailes par bērnu, bailes vecāku priekšā, bailes no apkārtējo atzīmēm, kautrīgums, ieradums izjust pelēko stāvokli – katram ir kaut kas savs.

Apgaismotais fons („AF”) tiek noteikt analoģiski kā NF.

Ieviesīsim terminu „negatīvā dominante”. Cilvēki bieži saka, ka viņi ir pietiekami brīvi no NE, bet daži pat apgalvo, ka neizjūt ne NE ne NF stundām un pat dienām ilgi. Pie tam ir acīmredzami, ka šis cilvēks ir tik ļoti pārpildīts ar NE un NF, ka visa seja ir sašķobījusies, ķermenis ir saspringts, atliek tikai brīnīties – kā viņš pats to nemana? Negatīvā dominante – tā ir tāda NE vai NF, ar ko tik ļoti esi samierinājusies, ka ne tikai nevari iedomāties savu dzīvi ārpus tā, bet arī nemani to, ka tās patstāvīgi izjūti. Atkārtoju – ja dotajā brīdī tu būtu brīva no visām NE, tad tajā pašā momentā tu izjustu spilgtas, noturīgas AU, bet ja to nav – tātad tieši šobrīd tu izjūti NE vai NF vai arī negatīvo enerģētisko stāvokli, tieši – negatīvo dominanti.

Neapstājies pie sarunām par praksi, sāc reālu cīņu par atbrīvošanos tūlīt pat. Cīnies! Cik ilgi var ar to dzīvot? Jā, novēst NE nav viegli, bet vai ar tām dzīvot ir vienkārši? Sākt novēst NE – ir pats pirmais solis. Ja tu to neesi izdarījusi, tad tu neesi izdarījusi neko un visi ceļi tavā priekšā ir slēgti. Cik laika var iztērēt pirmajam solim? Priekšā ir AU grandiozie plašumi, bet tu delikāti izturies pret šo indi... Iedomājies sevi kā alpīnisti, kas dodas triecienuzbrukumā kalna virsotnei. Tā nav vienkārša virsotne. Ir daudz cilvēku, kas sevi sauc par skolotājiem, apgaismotajiem, meistariem, bet vai tu esi redzējusi kaut vienu cilvēku, brīvu no NE. Tikai nedaudzi sasniedz šo virsotni, bet ne jau tāpēc, ka tas ir tik sarežģīti, bet tāpēc, ka neviens savā priekšā nenostāda šādu uzdevumu. Neviens nenovērš NE ar tiešu piepūli, visi meklē aplinku ceļus, LSP – pozas, mantras. Savāc kopā visu savu izlēmību, neatlaidību, mīlestību pret dzīvi – ja šis uzdevums netiks atrisināts, tad tevi gaida visu to cilvēku liktenis, kas tev ir apkārt. Paskaties uz vecām sievietēm, kas kļuvušas par NE fizisku iemiesojumu – vai tevi apmierina šāda dzīve? Apskaties uz jaunatni ar tukšām acīm, spazmatiski skraidot no NE un truluma uz PE un pie vēl lielākām NE un pie vēl lielāka truluma. Paskaties uz 30-40 gadus veciem cilvēkiem, ar nepārtrauktu NE masku sejā, kas jau sen ir zaudējuši jebkādu cerību. Vai tu gribi būt tāda pati? Ja nē – tad cīnies. Iedomājies sevi ā amazoni, terminatoru, alpīnisti, raganu – tev būs nepieciešams augstākais spēku saspringums un ne jau dēļ spocīgas „gaišās nākotnes”, bet dēļ AU pārdzīvojuma, ko tu izjutīsi tūlīt pat, novēršot kārtējo NE. Aiz katra soļa – jauna brīvības pakāpe, katra diena – jauni AU, apziņu uzliesmojumi, dzīve pārvēršas nepārtrauktā daiļradē un šīs daiļrades baudīšanā.

Pie tavas mājas korpusa stāv divi soliņi. Uz tiem sēž vecas sievietes un vīrieši. Blakus – pusaudži, bērni. Un lūk šie mīlīši pārvērtīsies pat ŠO, pat kura apzīmēšanai ir grūti piemeklēt vārdus. Ielūkojies vecu cilvēku acīs. Vai tu gribi kļūt par ŠO?

Līdz ko tiek novērstas NE, tajā pašā mirklī parādās AU stariņi. Pat ja pavisam nedaudz attīrīties no NE , kļūst skaidrs, ka ceļš pie brīvības ir ļoti vienkāršs! Ir tikai jānovērš vairāki skumju veidi, un tas ir viss! un sākas apbrīnojams ceļojums, caurstrāvojušajos, dziļajos pārdzīvojumos, kas paver tevī pašā jaunu pasauli. Tu nelūkojies no attāluma uz kaut ko pievilcīgu, bet pati kļūsti par baudu, atklājumu, ceļojumu.

Aiz NE plēves nav iespējams izjust AU, tās nav iespējams radīt vai izdomāt – tās ir vai nu ir parādījušās, vai nav, bet es varu gribēt tās izjust. Vēlēšanās izjust AU ir jo stiprāka, jo brīvāka esi no „skumjām” (sk. tālāk), bet tās noslēpumainā veidā pietuvina AU parādīšanos, bet ja vēlēšanās ir ļoti spēcīga, tad tā maina savu kvalitāti, un es to saucu par „piepūli”, un tad AU rodas spontāni. Sākumā tie ir īsi uzliesmojumi, kas, liekas, rodas bez jebkāda sakara ar praksi. Pēc tam AU dziļuma un spēka atkarība no intensitātes un pūļu patiesīguma izpaužas arvien skaidrāk. Kad pazūd dūmu mākoņi, aiz tiem parādās saules stariņi. AU – nav statistiskie stāvokļi. Izjūtot tās, tu pati kļūsti par ceļu uz apbrīnojamām pasaulēm.

ļoti svarīgs šķērslis NE novēršanā un neatlaidīga treniņa sākšanā – sabiedrības reakcija. Negatīva reakcija. Agresīvi-negatīva. Apkārtējie cilvēki – tavi radinieki, paziņas, „ezotēriķi” konferencēs internetā – liela iespējamība ka visi kā viens izpaudīs agresiju pret pašu NE novēršanas ideju, daiļrunīgi runās, ka tas nav iespējams, „nav dabīgi”, novedīs pie šausmīgām psihiskām slimībām un tml. Krievijā eksistē šo noteikumu izņēmumi, bet ļoti reti. Sākumā radinieki un paziņas var visam piekrist aiz draudzības vai aiz bailēm zaudēt jūsu uzmanību, bet jo secīgāka būs tava NE un dogmatisko koncepciju novēršanas prakse, jo skaidrāk kļūs to cilvēku īstā attieksme pret to. Šāda vienbalsīga agresīvi-negatīva attieksme pret NE novēršanu, kas bieži vien tiek pavadīta ar fiziskās vardarbības draudiem, var nopietni sašūpot tavu neatlaidību. Sajūtot sevi vākumā, daudzi praktizējošie iesācēji padodas un ieplūst to rindās, kas visu mūžu nonīkst NE. Tā ir tava izvēle – tev jāizlemj.

Kad parādās ierastas uztveres, pat ja NE daļa tajās ir augsta, pat ja ir vēlme tās neizjust, tu izjūti „komforta sajūtu”. Kad tu sāc nodarboties ar taisnā ceļa praksi un mainīt vienas uztveres uz citām, tad neskatoties uz to, ka AU daļa pamazām pieaug, radīsies „diskomforta sajūta”. Sākot ar noteiktu AU piesātinājuma līmeni, diskomforts nomainās ar līksmām gaidām, tiekšanos, sajūsmu un c. AU. Stunda ārpus prakses nāk atmiņā kā vairāk vai mazāk gluda izjūtu ķēde. Piepūlēšanās stunda – kā ciršanās džungļu vidū, kas ir pārpildīta ar sadursmēm ar šķēršļiem, to pārvarēšanu, atklājumiem. Tādā veidā, praktizējošais, prakses agrajā stadijās, kad AU izpaužas reti, var izmantot komforta sajūtas, kā pamatu pieņemt, ka viņš guļ ierastajās skumjās un ierastajā tumsā. Kādam šāda dzīve liksies briesmīga – tieši tāpat, ka ceļotāja dzīve tavai kaimiņienei-vecai sievietei liekas briesmīgas muļķības un mazohisms.

NE ir līdzīgas vēža audzējam. Piemēram, cilvēks, kas ir pieradis izjust sevis žēlošanu (SŽ), mērķtiecīgi izposta savu dzīvi pats savām rokām, jo, lai viņu žēlotu, pievērstu viņam uzmanību, mierinātu (tieši to viņš visvairāk vēlās), ir nepieciešams, lai būtu iegansts, vajag izcelties ar īpašu „nelaimīgumu”. lai ar baudu izjust savu nelaimīgumu, ir nepieciešamas izsmeļošas detaļas, un tā labi daudz – tad viņš ar lietas pārzināšanu un pat ar pārākuma izjūtu stāstīs citiem par savu „ciešanu” „noslēpumainību”. Tas, kurš pārspēj šajā čempionu braucienā, piekar sev kaklā mocekļa oreolu, ko ir „atzīmējis liktenis”, tādējādi stiprinot sava nozīmīguma sajūtu.

Cilvēkā, kurš ir nosliets uz SŽ (SŽc), rodas vēlmju kopums, līdzīgs vēža audzējam: viņam kļūst tas iznākums vēlamākais, kurš noved pie „nepatikšanām”, tāpēc, ka, jo vairāk ciešanu un NE viņš izjūt, jo vairāk viņš atbalstīs SŽ un SNA, jo augstāku pakāpienu viņš ieņems nelaimīgo cilvēku tabulā un rangā, kas pieprasa (un arī saņem) gan žēlošanu no citiem cilvēkiem, gan rīcības, kas izriet no žēlastības. „Nelaimes” (reālas un izdomātas) kļūst pat viņa īpašumu, preci, kas tiek apmainīta pret uzmanību un pakalpojumiem. Rezultātā SŽc ar savām rokām sāk izpostīt savu dzīvi, vadoties ar vāji-novirzītu [uz mērķi] rīcību („vnr”) un stipri novirzītu [uz mērķi] rīcību („snr”). VNR – ir rīcība, kas tiek pavadīta ar domām „es to daru”, „tas notiek”, bet ja cilvēkam uzjautāt, vai arī, ja viņš pats sev pajautās „vai es to daru”, „vai tas notiek”, tad viņš atbildēs „nē”, tas ir izspiež saprāta skaidrību. SNR apstākļos cilvēks piekrīt tam, ka dara to.

 

01-02) Ir vieglāk uzstādīt savā priekšā uzdevumu novērst NE, nekā šo uzdevumu sākt risināt. Ir nepieciešams pielikt patiešām milzīgus spēkus, un praksi padarīt par savas dzīves sastāvdaļu, lai sapņi īstenotos. Nedrīkst tikai „atbrīvēt praksei laiku”, bet gan nodarboties ar to pašā savas dzīves viducī. Ir ārkārtīgi reti sastopami tie, kas no vārdiem pāries uz darbiem un neskatoties ne uz uzvarām, ne uz zaudējumiem turpinās neatlaidīgi virzīties uz mērķa sasniegšanu.

NE tiek novērstas ar piepūles palīdzību – tu gluži kā izrauj tās no sevis, kā no purva, „atceries” sevi brīvības apstākļos no NE, ielec iekšā AU. Šī piepūle tiek apstrādāta ar daudziem vingrinājumiem. Daudzu domu un tēlu variantu apraksts, kas rezonē ar piepūli sk. tālāk. NE novēršana – pēc definīcijas ir tāda novēršana, kuras rezultātā a) no NE nepaliek pat niecīgu pēdu, b) rodas kaut vai vājas, bet skaidras AU. Protams, uzreiz neizdosies tik tīri „izlekt” no NE, lai katru reizi izjustu AU, bet sākumā biežāk radīsies stāvoklis, ko var apzīmēt kā „nekas nenotiek”, bet var vismaz atcerēties par tiekšanos pie AU pēc katra NE novēršanas mēģinājuma. .

„Nevainojama novēršana” – ir tāda, pie kuras NE tiek novērstas ne ilgāk kā par pussekundi. Par šo laiku NE nepaspēj ne tik ļoti saindēt un radīt nākamo NE asti, ne radīt NF.

Cilvēki bieži apslāpē sevī NE, lai saglabātu sociālu adekvātumu, bet tas nenoved pie atbrīvošanas no tām, bet gluži pretēji – NE pārvēršanas par smagu NF, kas ar blīvu indīgu segu pārsedz visas pārējās uztveres. Kā atšķirt NE novēršanu no apslāpēšanas? Kritērijs ir tieši AU pārdzīvošanā – kaut vai uz īsiem brīžiem, kamēr NE ieraduma pēc neuzrodas atkal. Vēl var orientēties uz to, kādā veidā vēlies neizjust NE – ja šī vēlēšanās tiek pavadīta ar patīkamām gaidām, tad ir augsta iespējamība, ka NE tiek novērstas, nevis apslāpētas. Ja vēlēšanās ir motivēta ar bailēm, kaunu, SNA un citām NE, novēršana nenotiks.

Ja pēc NE novēršanas mēģinājuma rodas smagums, nogurums, neapmierinātība, nav AU uzliesmojuma, tad tas arī nozīmē, ka ir notikusi apslāpēšana, nevis novēršana. Kad notiek apslāpēšana, tu izvēlies neatteikties no NE, bet gan tikai slēpt to ārējās izpausmes, jo baidies no sekām, vai arī aiz bailēm vai kauna un citām NE, bet tajā pat laikā tu visa vāries un mēģini izskatīties ārēji mierīga. Tādā brīdī NE ne tikai nekļūst vājākas, bet pat pastiprinās, to daudzie perēkļi tupina rasties, veicinot smirdīgu vārīšanos, kas agri vai vēlu noteikti izlīdīs uz āru. Vienu NE var izstumt ar citu (piemēram, kaitinājums var tik izspiests ar kaunu vai ar bailēm un sevis žēlošanu), bet indēšanās turpinās.

Uzskaitīšu to, kas nav NE novēršana, kas tevi neizved no nebeidzama virpuļa:

1)                      NE aizstāšana ar PE. Ja esi aizkaitināta uz vīra, zvani draudzenei un viņa tevi izklaidē.

2)                      Izstumšana – viena NE izstumj otru. Kauna vietā sāc izjust agresiju.

3)                      Pašapmāns – NE joprojām tiek izjustas, bet tu domā, ka neviens to neredz, un pati sevi pārliecini, ka NE nav, tādējādi nobeidzot savu atklātumu, liedzot sev pēdējo iespēju mainīties.

4)                      Bēgšana uz trulumu – NE vēl joprojām eksistē, bet tu sev aizliedz pat par to domāt, vienkārši nospied šādas domas.

5)                      Ielipināšana – ir doma „šobrīd es izjūtu NE”, ir vāja vēlēšanās pārstāt tās izjust, bet vēlēšanās spēks nav pietiekams, lai pārsvērtu ieraduma spēku izjust NE un mehāniskās vēlēšanās izjust NE spēku.

6)                      Apspiešana – NE transformācija par NF.

Šis uzskaitījums, protams, nav pilnīgs, papildini to pati, ja tev būs tādā vēlēšanās.

Viens no galvenajiem šķēršļiem, kad tu novērs NE – pašapmāns, kad cilvēks tikai domā, ka vēlas novērst NE, bet patiesībā to nevēlas. Tieši tas padara novēršanas procesu par ļoti sarežģītu – vēlēšanas izjust NE, to tu vari pat neapzināties. Vienmēr, kad pastāv NE, pastāv arī vēlēšanas tās izjust, un jo stiprākas ir NE, jo stiprāka ir vēlēšanās. Kad rodas skaidrība tajā, ka NE ir tik stipra, tāpēc tu to vēlies izjust, nevis tāpēc, ka tās novēršana ir ļoti sarežģīta – rodas izlēmība, patīkamas gaidas, sajūsma. Tāpat šī skaidrība var novest pie tā, ka rodas jauns vēlēšanu pāris – vēlēšanās spēcināt vēlēšanos izjust AU un vēlēšanās vājināt vēlēšanos izjust NE. Vēlēšanās izjust NE tiek pavadītas ar domām – attaisnošanos kā „viņš mani ir provocējis”, „šī NE ir taisnīga” u.c.

NE novēršana notiek pateicoties pūlēm, kas rodas no a) vēlēšanās izbeigt šīs ciešanas, b) apziņas par to, ka nav iespējams šādi dzīvot, c) tiekšanās uz skaidrību, uz AU, ko rašanās nav savienojama ar NE. Novēršanas gadījumā nenotiek vienas NE aizstāšana ar citu, jo tevi nepamierinās šāds kosmētisks efekts, jo uzdevums nav tajā, lai kāds padomātu, ka tev nav NE, bet gan tajā, lai tās neizjustu, bet izjustu AU. Novēršanas rezultātā vienmēr rodas kaut viegla, bet skaidra atbrīvošanās sajūta, kluss prieks, samierināšana, intensīvs miers, patīkamas gaidas un interese pret dzīvi. Apspiešanas gadījumā nekas tāds nenotiek.

Ja NE novēršanas procesu apskatīt detalizētāk, tad tas ir:

1.                       Īsa, acumirkļa domu fiksācija „ir NE”.

2.                       Vēlēšanās izbeigt izjust NE

3.                       Piepūle (t.i. straujš, koncentrēts vēlēšanos uzliesmojums) NE novēršanā.

4.                       Vēlēšanās izjust AU

5.                       Piepūle AU radīšanā.

6.                       AU parādīšanās.

 

Tikai pēc tam, kad ir izpildīts sestais punkts, novēršanu var uzskatīt par notikušu. Veiksmīga NE novēršana nenozīmē, ka tās neradīsies atkal pēc piecām minūtēm, tas taču ir ļoti spēcīgs ieradums, bet ja reizi no reizes tu neatlaidīgi novērsīsi NE, šis ieradums sāks vājināties, līdz izbeigsies pavisam.

Pilnveidojoties, šīs ķēdes posmi kļūst arvien ierastāki, notiek paši no sevis – tik pat automātiski, kā agrāk parādījās NE, tādējādi, ieradums izjust sev nevēlamās uztveres tiek nomainīta uz ieradumu izjust vēlamo, un beigu beigās ir iespējams iemācīties nevainojami novērst NE. Pēc tam, kad ilgāku laiku tu nevainojami novērs NE, tas tā pavisam pārstāj parādīties, un tādējādi tiek panākta pilnīga šīs NE novēršana. Kad tu mācies braukt ar divriteni, ir ļoti grūti noturēt līdzsvaru, bet kad esi iemācījies, tad par to pat nedomā. Tāpat ir arī te.

NE novēršanas treniņu agrajās stadijās, ir vēlams meklēt palīdzību pie vizuāliem tēliem vai domām, kas tev rezonē procesā, kad tu atbrīvojies no NE. Katrs praktizējošais piemeklē sev šādu tēlu, atkarībā no tā, kam tas dod priekšroku. Tas var būt gaismas stara tēls, kas sadedzina visas NE, vai arī spēcīgas strāvas tēls, kas noskalo visas NE no sava ceļa, vai arī sprādziena tēls, kas sagrauj gabalos NE - jebkas. Uzskaitīšu tēlu piemērus, kas rezonē ar NE novēršanas piepūli, ko ir savākusi Skvo:

1.                      Piepūļu intensitātes vairošana – kā liela un smaga akmens celšana no ezera dibena, - sākumā attīri to no dūņām, pēc tam nepārtraukti stiepj uz augšu.

2.                      Katra spēcīga NE – kā viesulis, un, lai izdzīvotu, ir nepieciešams nepārtraukti, sīvi iespraust izturīgu stabu, ko neloka vējš. Ar katru reizi šis stabs kļūst arvien izturīgāks.

3.                      Varas apstiprināšana nemira valstī. Viltvāržu pūļi vēlas iegūt varu šajā valstī. Atliek kaut uz sekundi atslābināties un vara tiks zaudēta. Kad ir panākta varas nostiprināšana, es pasludinu jaunos likumus – miera likumu, mērķtiecības likumu, prieka likumu.

4.                      Maiga un nepielūdzama uzmanības atgriešana no NE uz atmiņām par AU, tā it kā es neprastu vērīgi lūkoties uz kādu priekšmetu, saistībā ar haotisku skatiena klaiņošanu, un nāktos nepārtraukti sapurināties, sist pliķi sev pa vaigiem, fiksēt galvu, aizsegt pārējos priekšmetus ar lupatu. Bet lūk, es iemācījos vienvirzienā skatīties, maigi atgriežot aizslīdošo skatienu.

5.                      Lāzers – šaurs, bet spēcīgs gaismas stars, kas ātri un neatgriezeniski attīra telpu.

6.                      Tīģera rāviens - uz katras izelpas savācu visus spēkus un metos uz AU, lecu iekšā un pat ja pēc dažu sekunžu AU izjušanas mani ierauj atpakaļ, es tupinu mesties iekšā, un drīz vien izejošais stāvoklis mainās, izdodas ielekt AU jau uz vairākām sekundēm.

 

01-03) Viens no veidiem kā iedragāt nesatricināmu ieradumu izjust NE noteiktā situācijā – interpretāciju cikliskās maiņas prakse. Ja šobrīd tu izjūti skumjas, vientulību, tad mēģini koncentrēties uz domām: „cik jauki, beidzot tu vari pabūt viena, netēlot neko no sevis, neko nevienam nepierādīt, nelīdzināties kāda gaidām, noteikumiem, pieklājības normām, var mierīgi padomāt, atslābināties, atdoties jūtām, fantāzijām. Apkārt nepārtraukti ir tik daudz cilvēku, bet tagad es varu izmantot momentu un izbaudīt vientulību”. Rezultātā tu ievērosi, ka vientulības NE ir kļuvusi vājāka. Tagad nomaini interpretāciju un padomā „ja šeit būtu simpātisks vīrietis, es varētu pievērst viņa uzmanību, mums būtu interesanti, es varētu viņam pieskarties un izjust erotisku jūtu sajūsmu. Tagad divatā kādam ir tik labi, bet es esmu viena, un nav ar ko parunāt, nav pret ko izjust iemīlēšanos”. Rezultātā slimīgas vientulības saasināšanās, citu NE pastiprināšanās. „Paklejojot” starp diviem interpretāciju tipiem, tu iegūsi interesantu pieredzi, ka NE nav atkarīgas no situācijas, bet no situācijas interpretācijas. Interpretāciju maiņa nav ceļš pie atbrīvošanās no NE, bet tikai pirmais solis, jo, pirmkārt, ieraduma spēks izjust NE, kas tika simtiem tūkstošu reižu atkārtots, ir stiprāks par jebkādu interpretāciju, otrkārt, visu to laiku, kad tu maini interpretācijas, NE dzīvo, attīstās, indē, veicina jaunas NE. Interpretāciju cikliskā nomaiņa dod tikai minimālu NE vājināšanas pieredzi, bet tomēr stiprina sapratni, ka NE var ietekmēt neatkarīgi no situācijas. Viltus koncepcija, ka emocijas nosaka apstākļi, padara tevi par bezspēcīgu, jo tu tikai retu reizi vari mainīt apstākļus; rezultātā rodas bezizeja. Vienā gadījumā rodas pesimiste, kas līdz ausīm ir iegrimusi NE, otrā – revolucioniste, kas cenšas izmainīt apstākļus tādā veidā, lai nerastos NE, kas, protams, ir neiespējami, vienkārši vienas NE tiek nomainītas uz citām.

Ja abas interpretācijas ir vienlīdz iespējamas, tad kāpēc lai neizvēlēties vienu un nestiprināt to, kura vājina NE un ļauj atrasties patīkamākajā stāvoklī? Nevēlamo interpretāciju nomaiņa un vēlamajām – ir minimālais uzdevums, kas ļaus nedaudz iešūpot ieradumu nekavējoties iegrimt intensīvajās NE.

Ļoti svarīgi ir tas, ka laikā kad tu nodarbojies ar praksi, notiek AU izjušanas pieredzes uzkrāšana – mirkļi, ko esi nodzīvojis AU, tiek uzkrāti nevis kaut kādā pārnestā nozīmē, bet visreālākajā un agri (vai, diemžēl, vēlu) notiek izlaušanās un tu izjūti spontānu atvieglojumu par atbrīvošanos no NE, tev zināmas AU sāk parādīties arvien spilgtāk un noturīgāk, parādās jaunas AU.

Ja pastāv tādas NE, no kurām tev ir grūti šķirties (parasti tās ir skumjas, sevis žēlošana, citu žēlošana, greizsirdība, vai arī agresija, negatīva attieksme), tad tu vari atbrīvoties no tām, kuras uzskati par acīmredzami kaitīgākām, nevēlamākām. Ieradums izjust NE ir stiprināts ar simtiem tūkstošu atkārtojumu, tāpēc jau pēc dažām sekundēm, kad tās ir novērstas, tās var parādīties atkal. Stiprini nesadragājamu izlēmību, mērķtiecību ar visiem spēkiem panākt vēlamo, pārlauzt ieradumu, kas tevi nogalina. NE pilnai novēršanai būs nepieciešamas daudzas piepūles, bet rezultātu AU stariņu veidā tu saņem nekavējoties pēc katra veiksmīga mēģinājuma, un šo pārdzīvojumu pieredze tiek uzkrāta un palielinās prakses efektivitāte un dzīves pilnīgums.

Atsevišķas NE triecienuzbrukums – ir efektīvs vingrinājums. Tu izvēlies biežu NE, piemēram, neapmierinātību, un pieņem lēmumu – tuvākajās trīs diennaktīs (trīs stundas, stundā) tu neļausi tai uzrādīties ilgāk par vienu vai divām sekundēm. Sajaukumā ar citām NE, neapmierinātība parādās ik uz soļa, un NE atšķirt reizēm nav viegli, pat nerunājot par to, ka tas jāizdara par sekundi, tāpēc to ir nepieciešams darīt katru sekundi (!) uzmanīt sevi, un konkrētas NE novēršana pārvēršas par daudzu citu NE triecienuzbrukumu. Pat šādas prakses viena stunda – tas ir ļoti grūts uzdevums, liekas ka tu skrien maratonu, bet ja šāds efekts nerodas, tas nozīmē ka tu nodarbojies ar pašapmānu, vēlamo pieņem par esamo, un neapmierinātības totāla novēršana patiesībā nenotiek (seko arī NE sekmīgas novēršanas obligātam atribūtam – AU uzliesmojumam). Šādu triecienuzbrukumu laikā sāks veidoties un stiprināties NE acumirkļa novēršanas ieradums, notiks manāms progress novēršanas ātrumā un biežumā. Nākamās NE novēršana notiks ātrāk un vieglāk, salīdzinājumā ar pirmo pieredzi.

Rūpīgs uztveru monitorings, ar mērķi ieraudzīt un novērst visas NE, kas ir notiesātas novēršanai, noved pie vēl viena svarīga rezultāta. Šāds monitorings ir iespējams tikai gadījumā, kad es apzinos visu, kas ar mani notiek, tādā veidā veidojas ieradums būt uzmanīgam uz uztverēm, rodas prieks no uzmanības. Vienkārši dzīvot un kaut ko darīt, vai dzīvot un apzināties uztveres – tās ir divas atšķirīgas lietas. Rūpīgs monitorings noved pie vētraina procesa sākuma, kad noslāņojas uztveres, rodas daiļrades stāvoklis – parādās aizraujošas idejas, atklājumi, negaidīti AU aspekti, rodas sajūta par dzīves īpašu dziļumu – liekas, ka paveras aizsegs un ieplūst pilnvērtības sajūta. Arī rakstiskā fiksēšana kļūst patīkamāka.

NE vienmēr ir ārējā izpausme (izteikta vai arī gandrīz nemanāma nepavedinātam cilvēkam) – vāja ieelpa, viegla grimase, tikko pamanāms žests, specifika intonācijas nomaiņa – sauksim to par NE ķermeniskām pazīmēm („NEķp”). Gandrīz 100% no visām mīmiskām sejas izteiksmēm, žestiem, intonācijām ir saaugušas kopā ar NEķp. Savu NEķp kontrole ļauj kvalitatīvāk uztvert paslīdējušās garām NE, no jauna pārdzīvot situāciju, novēršot NE, attīrīties no blakus NE. Kontrolēt mīmiku, balsi, žestus ir daudz vieglāk, nekā NE, tāpēc NEķp atrašana un novēršana veicina praksi. Ja tu esi palaidusi garām NE un „pamodies” tad, kad jau noaugi gan ar šo, gan citām NE, tad, pirmkārt, nekavējoties ir jāapstādina NEķp, tad pašas NE. „Aizsargā teritoriju”, neapstājies pusceļā, novēršot mazākos NE uzliesmojumus, kamēr, vismaz netiec līdz stāvoklim „nekas nenotiek”, bet ideālajā gadījumā līdz AU.

Brīvība no NE noved pie skaidrības, atbrīvošanās no [viltus] koncepcijām. ja tevi izvaroja, tad tas var būt sāpīgi un nepatīkami (bet tas nav gluži obligāti, jo, ja tu iedosi izvarotājam prezervatīvu un atcerēsies, ka nav nemaz tik viegli atrast kvalitatīvi stāvošo, kustīgo dzimumlocekli, lai tas vienkārši tevi izdrāž bez „attiecībām”, tad var gūt baudu, kādu vien pati vēlies), bet tajā NAV nekā „psihiski traumējoša”, jo ir tikai no tevis atkarīgs, vai tu izjūti NE vai nē. Kad tu salauz roku, tad sāpes ir daudz spēcīgākas, nekā nepatīkamas sajūtas izvarošanas brīdī. Bet kāpēc tad salauztas rokas dēļ cilvēki nedara pašnāvību? Kāpēc nerodas psiholoģiskās palīdzības klubi tiem, kas ir lauzuši rokas? Tāpēc, ka izjust NE lūzumu laikā ir nepatīkami, bet tas neliekas nekas „šausmīgs”, „apkaunojošs”, bet izvarošanas gadījumā ir patīkami izjust NE. Loceklis ir piespiedu kārtā ievietots makstī – tas arī viss, kas notika, bet tam tiek iedalīta ļoti svarīga nozīme – tā ir elementāra svētulība un muļķība. Pēc rokas lūzuma tev divus mēnešus nāksies staigāt ģipsī, pēc tam atjaunot locītavu darbību, taisīt krampju injekcijas utt., bet pēc pat ļoti rupjas izvarošanas, ir nepieciešams tikai rūpīgi sasmērēties ar miramistīnu, vai koloidālu sudrabu dezinfekcijai, pieņemt mērus pret grūtniecību, bet zilumi drīz aizdzīs – 10 reižu ātrāk, nekā aizaugs salauztais pirksts. Vēl bez paralizējošām NE var pavisam izvairīties no izvarošanas, vai arī novest pie minimuma tās nevēlamo efektu. (sk. „jautājumus un atbildes” – 0059).

Kad apzinies, ka NE tevi noēd ar iekšām šo vārdu vistiešākajā nozīmē, var izmantot praksi „atcerēšanās, ka NE ir inde”: momentā, kad rodas NE, tu skaļi vai klusu izrunā – „Inde!”, „Es to nevēlos izjust!”. Tas ļauj sapurināties un mobilizēties, atcerēties par savu attieksmi pret NE, vājināt mehānisko vēlmi izjust NE. Tas vienlaikus piebremzē parazitējošo iekšējo dialogu, kas kalpo NE un ir to daudzu uzliesmojumu avots.

NE novēršanā nav sīkumu! Pat „visniecīgākā” NE – ir spēcīga inde, un kad izjūti AU, tu to skaidri saproti, bet kad nav AU, tad nav arī skaidrības. Pat vāja NE ēna nekavējoties un ātri vājina AU. Bez tam, vāja NE – piemēram mirkļa negatīvā attieksme („NA”) vai negatīvais enerģētiskais stāvoklis („NES”) (citiem vārdiem sakot – „slikts fiziskais stāvoklis”, vājums, apātija, „nekas nenotiek”) – var būt milzīga NF aisberga virspuse. Novēršot to, zemūdens daļa paceļas, kļūst viegli pieejama izpētīšanai un novēršanai.

 „Negatīvā attieksme” ir vājas NE, reizēm pat ļoti vājas, ilgst īsu brīdi un aiz tām ne vienmēr seko izteiktas NE. Piemēram, ir pietiekami ar īsu skatienu uz nepatīkamu seju, bet reizēm arī uz jebkādu seju, un acumirklī uz sekundi vai uz sekundes simtdaļu uzliesmo antipātijas ēna, nosodīšana, nepatika. Uzmanības trenēšanas gaitā tu saproti, ka katra tava diena ir caurstrāvota ar tūkstošiem NA. Visefektīvākais veids novērst šo ņirbējušo baru – emocionāla pulēšana, koncentrēšanās uz AU.

Visu šo kompāniju – NE, NES, NF un NA nākotnē reizēm apzīmēšu kā „četri N” vai „4N”, bet tas viss ir nekas cits kā NE veidi, tāpēc biežāk es tās saukšu par NE.

Cilvēkiem parasti pat neienāk prātā, ka NES ir iespējams novērst. Šī ideja tiek uztverta kā revolucionāra. Tiek uzskatīts, ka šī pelēcība, vājums – ir „manis” neatņemama sastāvdaļa, ka tai ir „objektīvi iemesli” un viss, ko mēs spējam, ir pārtraukt to ar izklaidēm, orgasmiem, ēdienu, miegu. Bet NES var novērst tieši tāpat, kā citu nevēlamo stāvokli. Pirmais solis – ir izdalīt NES kā atsevišķu uztveri, nofiksēt: „ir vājums”, vai „ir nekas nenotiek”. Un tad arī paliek iespējams to izmeklēt un izjust precīzi novirzītu vēlmi „neizjust šo stāvokli”, un, pielikt visus spēkus, lai to novērstu.

Ieviesīsim terminu „aptumšojums” – apzīmēsim ar to jebkuru NE, NF, NES, NA, viltus koncepciju un mehānisko vēlmju kopumu (sk. attiecīgajās nodaļās).

Objektīvā tiesneša pozīcija: iedomājies, ka tu tiesā divu cilvēku konfliktu (viens no cilvēkiem esi tu pati) un saki: „nekavējoties apklust, uztaisīt neitrālas sejas izteiksmes, bet pēc tam tiksim galā, kas un kā”. Aizvāc pārliecību NE „taisnīgumā”, pārstāj uzpūsties, jo ļoti bieži savas NE tu vērtē kā „taisnīgas”, bet NE novēršanu tu vērtē kā samierināšanos ar „netaisnību”. Tāpēc pasaki sev – „es izpratīšu situāciju un pieņemšu lēmumu, bet domāšu un izlemšu pie skaidra saprāta, nevis kad mans prāts ir pārpildīts ar NE, kas bloķē spēju spriest”. Atceries, ka jebkuras NE, neatkarīgi ne no kā ir inde, kas noindē ķermeni, liedzot iespēju efektīvi reaģēt, loģiski domāt, just sīkumus, uzjust priecīgas vēlmes, tāpēc vispirms tām ir jābūt nekavējoties un bez iebildumiem novērstām.

Lai spēcinātu vēlmi atbrīvoties no NE, ir prātīgi pārskaitīt visas nevēlamās sekas, kad tu tās izjūti, t.i. tādas sekas, kuras negribi, lai tev būtu. Tāpat ir prātīgi pārskaitīt darbības, kas noved pie tā, ka vājinās vēlme novērst NE. Pie tām tiek attiecinātas:

*) priecīgo vēlmju apspiešana,

*) sekošana mehāniskajām koncepcijām – tādām kā „vajag”, „vajadzētu”, „svarīgi”...,

*) pārēšanās,

*) pārlieku gulēšana un hroniska neizgulēšanās,

*) biežie orgasmi (vidēji tas ir biežāk par vienu orgasmu sēriju 2-3 nedēļās),

*) pārticība un pašapmierinātība.

Neatlaidīgo un izlēmīgo NE novēršanas piepūļu periodi mijas ar apātijas un impotences periodiem, bet kad tu atkal atgriezies pie prakses, tad pamani, ka kaut kas izdodas vieglāk – tas ir agrāk pielikto pūļu rezultāts. Ko darīt „novēršanās”, lejupslīdes periodu laikā? („Lejupslīde” ir tāds stāvoklis, kad vēlēšanās izjust aptumšojumus ir spēcīgāka par vēlmi izjust AU).

1)                      Minimālais, ko tu vari izdarīt – ir izmeklēt savu novēršanos: novērot, rakstiski fiksēt, analizēt, likt eksperimentus, meklēt likumsakarības. Izmeklēšana iespiežas novēršanās procesā un nomaina tās nokrāsu, tu vairs neesi vienkārši tā, par ko esi pataisījusies, bet tā, kuru izmeklē un novēro. Atšķirība ir tajā, kā tas tiek pārdzīvots, ir ļoti nozīmīga.

2)                      Var izmainīt citus ieradumus. Es to saucu par „konservatīvajām praksēm”. Ieradums smēķēt, dzert alkoholu, izmantot vārdus-parazītus, šūpot kāju, palikt drūmai, griezt maizi, turot to kreisajā rokā.. ieradumu ir neskaitāmi daudz, gan tādu, kas tev ir nevēlami, gan tādu, kas tev ir vienaldzīgi. To veiksmīga mainīšana, kaut arī neprasa augstu koncentrēšanās pakāpi, bezierunu izlēmību, kā tas ir pie NE novēršanās, bet tomēr palielina NE novēršanas piepūļu efektivitāti.

 

Citējums no Skvo pierakstiem par smēķēšanas izbeigšanu: „smēķēšanas izbeigšanas nozīme ir tajā, lai sāktu veselīgu dzīves veidu, - par šo „bonusu” es pagaidām nedomāju. Smēķēšanā ir tikai stiprs mehānisks ieradums. Nerealizēta vēlme smēķēt izraisa lielu daudzumu NE, un šī aptumšojuma pakāpe ir tik spēcīga, ka ļauj ar maksimālu efektivitāti trenēt pašu NE novēršanas piepūli. Ir prātīgi prakses apstākļus padarīt par saudzējošiem, pretējā gadījumā rezultāts būs apšaubāms un neizdosies apstrādāt pūļu pielikšanu „kaujas” apstākļos. Protams, es varu aiziet uz mežu, tur skriet, lasīt, nodarboties ar seksu un „atmest” smēķēšanu, bet tiklīdz es ieraudzīšu tabakas kiosku, vai draudzeni, kas ar baudu smēķē aromātiskas cigaretes, es atkal salūzīšu, kas arī nozīmēs, ka ieraduma novēršanas pūles nav izstrādātas. Mans uzdevums ir tajā, lai neskrietu uz apstākļiem, kur mans ieradums „guļ”, bet gan bezbailīgi satikt to aci pret aci un novērst ik reizi, kad tas uzrodas. Šajā cīņā es varu „izkausēt” savu piepūli, „noslīpēt” to līdz tā ir nevainojama, lai izmantotu to cīņā ar NE.

Lai novērstu NE, ir nepieciešams pielikt spēcīgas pūles. Izkopt tās, izjust – tas nav viegls, bet ļoti interesants uzdevums, jo es novēršu to, ko negribu izjust, un radu to, ko gribu! Tas mani izmana vistiešākajā nozīmē”.

 

01-04) Sevišķi efektīva ir „cikliskās uztveres” („CU”) prakse - daudzkārtējā

NE pārdzīvošana un novēršana. Tu vari reizi no reizes (piemēram, ar domas palīdzību, kas spēlē pistoles gaiļa lomu) radīt (vai atcerēties) situāciju, kurā ir ierasts izjust NE, un tiklīdz NE atgriežas, tu nekavējoties to novērs, pēc kā atkal radi NE, atkal to novērs, un tik ilgi, kamēr pietiek spēka, bet kad spēks beidzas – mācies radīt papildus piepūli un tajā brīdī izjust entuziasmu, ievirzi, patīkamas gaidas. Ja, piemēram, pēc 50 cikliem vairs nerodas nekādas NE, tas nozīmē, ka šo situāciju esi izmantojusi par 100%. Nākošreiz NE uzrašanās mehānisms būs vājāks, un to novērst paliks vieglāk. Ieradums izjust NE paātrināti izdeg, ja tiek pielietota šāda prakse, un stiprinās skaidrība tajā, ka izjust tās vai nē – tas ir tikai tavas vēlēšanās, tavas neatlaidības jautājums.

NE cikliskā uztvere, kas rodas pie attiecīgām atmiņām – lielisks veids kā novērst ciešu un blīvu NF, jo daudzas NF sastāvdaļas sākas tālās vai tuvās pagātnes notikumos. Piemēram, tevi izvaroja vai mēģināja izvarot; vai sita un lamāja „mīlošie un gādīgie” vecāki, kā tas bieži notiek; vai arī tu esi izjutusi spēcīgu vainas apziņu, kaunu un tml. Toreiz apspiestās NE noformulēja ciešu NF, kas pastāv līdz šim brīdim. Lai novērstu NF pastāv emocionālās pulēšanas prakse (sk. tālāk), bet arī cikliskā toreizējo atmiņu uztvere var daudz ko izmainīt un izlabot. Šādas atmiņas var būt fragmentāras, neskaidras, jo tu esi centusies tās aizmirst, tāpēc no sākuma ir jāatjauno visas detaļas. Pieraksti katru sīkumu, ko tik vari atcerēties. Ja brīdī, kad tu to pārdzīvosi no jauna radīsies jaunas detaļas – pieliec tās klāt aprakstam. No sākuma līdz beigām atceries savā atmiņā visus notikumus, centies maksimāli spēcīgi pārdzīvot visu to, ko esi toreiz pārdzīvojusi, lai kas tas arī būtu: bailes, šausmas, kauns, negods – kas bija, to arī pārdzīvo. Visus šos gadus tu esi apspiedusi atmiņas par šo notikumu, cenšoties norobežoties no NE, bet šobrīd ir pretējs uzdevums – maksimāli pilnīgi tās izjust, pēc kā tās nevainojami jānovērš. Iedomājies, ka tu, kas šobrīd esi, to izjūti, ka pati esi izvēlējusies gūt šo pieredzi, lai panāktu NE novēršanas augstāko pakāpi. Kad tu panāc to, ka šīs situācijas atmiņas vairs neizsauc NE, vai arī tev tās izdodas nevainojami novērst, tad tu gūsti pieredzi tajā, ka situācija, pati par sevi, nav NE „iemesls”, bet par iemeslu kļūst ieradums, bet reizēm arī vēlme tās izjust. Izjust NE vai nē – tā ir tava izvēle.

Ja tieši šobrīd tevī ir vēlme patrenēties novērt NE, bet situācija ir tāda, ka spēcīgu NE tev šobrīd nav, tad var izmantot iztēli, jo ne tikai reāla, bet arī iztēlota (vai atcerēta) situācija vienlīdz labi spēj palaist NE parādīšanās mehānismu. Piemēram, darbā ar greizsirdību, iedomājies savu draugu citas sievietes apskāvienos, atbalstot šo fantāziju ar domu: „nav zināms ar ko un kur viņš šobrīd ir. Es, protams, domāju, ka viņš ir darbā, bet ja viņš sagribēs nodarboties ar seksu ar citu, tad var izdarīt tā, lai es domātu, ka viņš ir darbā”. Nav nekādas atšķirības starp NE, kas radās reālās vai izdomātās situācijas rezultātā, kas arī ļauj izmantot iztēli cikliskās uztveres trenēšanā.

 

01-05) Ierobežotas totālas kontroles („ITK”) prakse: 5 vai 10 minūtes ik sekundi (!) seko tam, lai neparādās par NE ēna, kas nebūtu tajā pašā brīdī novērsta. ITK pieredze dod:

1) piepūļu pielikšanu pie visu NE totālas novēršanas, bez izdalīšanas;

2) pat visvājāko NE atklāšanu un novēršanu;

3) atrašanās stāvoklī, kas ir daudz brīvāks no NE, nekā parasti;

4) laika sablīvēšanu, iztiepšanu, interesantāku un intensīvāku dzīvi; ITK – tā ir visu spēku koncentrēšana, pāruzbudinājums, pilnīga mobilizācija. Sāc ar mazumu – ar vienu minūti. Ja es saplānošu veselu stundu nodzīvot bez NE, tad reizi no reizes tās izjutīšu, acumirklī tas nenovēršot, tad es cietīšu zaudējumu, vājināsies pievēršanās, pastiprināsies skepse. Ja es ķeros klāt tikai vienai minūtei, un tajā gūstu panākumu – tad tā ir uzvara, rodas daudz augstāka pieredze, nekā parasti, brīvības no NE pieredze, vēlēšanās turpināt praksi.

ITK laikā novērs NE, it kā tā būtu tava pēdējā kauja, kuru tu nedrīksti zaudēt. Ja vēlies – vari kliegt kaut ko pie sevis, ja vēlis – sasprindzini visus muskuļus, ja vēlies – pārkod pirkstu – dari ko vien vēlies, bet nepadodies, nepārstāj novērst NE. Izgriezies uz otru pusi, tiklīdz jūti, ka tuvojas NE. Ieradumam ir jābūt pārlauztam, un tas ir viss, ar jebkādu cenu, un pēc tam tu iemācīsies novērst NE bez papildus žestiem, kliedzieniem u.c.

Situācijas kontroles („SK”) prakse sastāv no tā, ka tu sašķel savu dienu uz situāciju tipiem, kuros radās šai situācijai raksturīgas NE un NF. Ieejot korpusā, tu izjūti riebumu pret žurku smaku, bet pošoties uz darbu – norūpēšanās par vadības viedokli un tml. Panāc kaut vai vienu, bet konkrētu, noteiktu panākumu, aizņem kaut vai vienu placdarmu, ko vairs neatdosi, izrauj to no NE varas. Būs pacelšanās un kritumi, vilšanās un atklājumi, bet tālāko situāciju attīrīšana no NE padodas jau vieglāk. Pagātnes-tu vairs neeksistē, esi tagadnes-tu, jo „tu” – tas nav nekas cits kā uztveru kopums šajā vietā. Tu vairs nedzīvo iepriekšējā dzīvē, jo esi nomainījusi uztveres, un ja vien vēlēsies, vari mainīties arī tālāk. Šī maiņa – priecīgās vēlmes, neatlaidības un izlēmības rezultāts un realizācija.

Tavās rokās ir vienkārša un iedarbīga metode kā panākt tev vēlamās uztveres un novērst nevēlamās, un pēc žurkām ostošs korpuss pārvērtīsies par „apgaismotais faktoru”(„AF”), t.i. korpusa uztvere rezonēs ar AU. Un, jo lielāka būs AU daļa starp pārējām uztverēm, jo lielāka daļa no visa pārvērtīsies par AF.

AF – ir uztvere-pārslēdzis, trigeris, kas noved pie AU (īpaši kad pastāv vēlme izjust AU). Tas var būt jebkas – vētrainas jūras skats, augti kalni, dzīvnieki, augi; frāzes, cilvēki, melodijas un tml. Piemēram, tu raugies uz okeānu, uzjūti AU. Apkārt lidinās liela vabole, sitās pret tavu roku, vēderu, un pēkšņi, tā nav vienkārši AU, bet, liekas, pārraujas truluma plēve, notiek dambja pārrāvums, rodas caurstrāvojoša divu uztveru rezonanse, un tu izjūti spilgtu maigumu pret vaboli, neskatoties uz to, ka vienmēr esi bijusi vai nu vienaldzīga pret vabolēm, vai arī izjuti nepatiku pret tām. No šī momenta lidojošās vaboles skats tev kļūst par AF.

Eksistē AF pārneses mehānisms – vienas AU AF kļūst par AF citai AU.

Es rekomendēju sastādīt visu AF sarakstu – šāda fiksācija stiprina tā spēku.

AF aprakstā liela nozīme ir detaļām, kas stiprina tā rezonējošo īpašību, un tāpēc, ka laicīgi atdalīt to no pārējo atmiņu masas ne vienmēr ir vienkārši, es iesaku aprakstīt visu kopā, bet pēc tam atdalīt to, kas ir svarīgs. Piemēram, ir AF – atmiņas par to, ka tu sēdēji uz dīvāna ar purniem un izjuti spilgtu AU. Aprakstot šo situāciju, tu pēkšņi secini, ka ļoti svarīga ir viena detaļa: zīmējums ar brūniem zilonīšiem uz dīvāna pārsega. Racionāli izskaidrot tu to nevari, tāpēc sākumā pat gribēji šo elementu izņemt ārā no apraksta, kā nesvarīgu.

AF var būt jebkas – truls, agresīvs cilvēks, dubļi uz ielas, pārpildīts elektrovilciens, reklāmas plakāts, izsmēķis – jebkas. Jo perfektāk tiek novērsti aptumšojumi, jo vairāk ir AU, jo lielāks uztveru daudzums tev kļūst par AF. Agrāk elektrovilcienā tu mocījies no garlaicības, bet tagad veic ik minūtes fiksāciju, emocionālo pulēšanu, vēlmju izteiksmi, izmeklē koncepcijas, novērs NE un tml., un pēc mēneša pēkšņi pamani, ka neērta un pārpildīta elektrovilciena uztveres ir tik ļoti savijušas ar piepūli, ar AU, ka pārvērtās par AF. Ja agrāk, lūkojoties uz trulām un drūmām sejām, tu izjuti NA, tad pēc tā, kad tu sāki to nevainojami novērst, trulie cilvēki tev kļuva par AF.

Tu nepārtraukti „zini” to, kas notiek aiz mājas vai biroja sienas – tur sēž drūmie kolēģi vai kaimiņi nodarbojas ar drūmām lietām. Tajā pat laikā tu zini, ka kaut kur tālu aiz sienas ir Ežatīna, Bodhijs, Fjords, citi praktizējošie, un okeāns ar gludu kažoku, un kalnu mirdzošas virsotnes. Bet ieraduma dēļ tu noturi iztēlē nevis to, kas ir AF, bet gan to, ko pieradi iztēloties. Šo ieradumu ir iespējams mainīt.

Es rekomendēju veikt detalizētas izpētes – atskaites par tevis paveikto darbu uztveru mainīšanā, smalku dienasgrāmatu ar tava darba aprakstu. Ir nepieciešams vienkārši saaugt kopā ar blociņu un pildspalvu. Ko tu esi darījusi, kas ir sanācis, kas nav sanācis, kādi bija atklājumi, interesanti novērojumi, kāda bija NE un AU intensitāte pūļu pielikšanas procesā utt. sīkāk sk. nodaļā „Apraksts un fiksēšana”. Piemēram, tu vari ar dažādām zīmēm apzīmēt NE, kas ir nekavējoties novērstas, novērstas 2-5 sekunžu laikā un nenovērstās (ja NE ilga vairāk par 5 sekundēm). Pieredzes rakstiska fiksēšana kļūs par pretsvaru skeptiskām domām, kalpos kā neapstrīdama liecība tam, ka šādu uzdevumu risināšana ir tavos spēkos. Jo šādā dienasgrāmatā tu ierakstīsi to, ko nav vēlams zināt apkārtējiem (jo viņi var sākt izjust agresiju pret tevi), un, lai panāktu maksimālu patiesīgumu, turi savus pierakstus failos ar paroli, piemēram programmā Word. Pie tam, parolei jāatbilst sekojošiem nosacījumiem – ne mazāk par 10 simboliem, tā nedrīkst sastāvēt no vienkāršiem vārdiem, tajā jābūt izmantotiem lieliem burtiem, cipariem un speciāliem simboliem, kā @#$%^&*.

Konkrētu NE izmeklēšana, to klasifikācija veicina to efektīvāku atklāšanu un novēršanu.

Par piemēru apskatīsim kaitinājumu. Kaitinājums un neapmierinātība ir ļoti ērts poligons pūļu izstrādāšanai, jo tie uzrodas bieži, ir izteikti, tiem nav spēcīga konceptuāla balsta, kā piemēram, greizsirdībai vai žēlumam. (Negatīva attieksme, neapmierinātība, kaitinājums, agresija, naids – vienas un tās pašas NE dažādās intensitātes pakāpes, tieši tāpēc tas, kas izjūt „tikai” negatīvu attieksmi, ir cilvēks, kas tajā pašā brīdī var izrādīt naidu).

Katrs konkrēts kaitinājums var tikt attiecināts pie noteiktas kategorijas, pēc kā tas ir jānovērš. Protams, tad nebūs iespējams panākt nevainojamu novēršanu (t.i. par pus sekundi-sekundi), tāpēc lietderīgi ir nodarboties ar NE klasifikāciju tikai sākuma etapā, kad nav pilnas skaidrības tās izpausmes raksturā. Kad konkrētas NE novēršanas ātrums palielinās, un no parādīšanās brīža līdz novēršanai paies tikai divas-trīs sekundes, emocijas un kategorijas attiecība pārstās būt efektīva, un šo posmu varēs izmest bez jebkādām sekām, bet sākumā dalīšanai kategorijās ir tāda priekšrocība, ka tam, lai noteiktu šo kategoriju un tās rakstura atšķirības, tev ir diezgan cītīgi jāraugās uz viesiem NE parādīšanas aspektiem, un tādā veidā tu mācies to labi pamanīt ikdienas dzīvē, bez kā novēršana nav iespējama.

Piemēram, var nošķirt visus kaitējuma aktus pēc situācijas tipa, kurā tie parādās:

a)                      nevēlama citu cilvēku rīcība

b)                     nevēlama sevis pašas rīcība

c)                      nevēlama apstākļu sakritība

d)                     nevēlama „priekšmetu” rīcība

e)                      kopējais kaitinājums „uz visu pasauli”.

Nav tik būtiski precīzi aprakstīt visu situāciju, kurā ieraduma pēc rodas kaitinājums, jo tā novēršana vienā situācijā noved pie spējas pieauguma pamanīt un novērst to visās citās situācijās.

NE novēršanas aktu prātīgi ir pabeigt ar domu, ka NE novēršanas lieta ir jānoved līdz pilnai uzvarai, veicinot pārliecību tajā, ka agri vai vēlu AU atnāks un piepildīs visu.

Vēl viens paņēmiens kā sadalīt emocijas divās klasēs balstās uz atšķirību tajā, kā mainās to parādīšanās raksturs vērošanas, fiksēšanas un izmeklēšanas rezultātā. Viena sāk vājināties un izgaist, cita – pastiprināties, noslāņoties, padziļināties. Saskaņā ar pirmo vai otro uzvedības tipu mēs tās varam nosacīti nosaukt par „negatīvajām” un „pozitīvajām”. Interesanti ir tas, ka emocijas, kuras es agrāk saucu par „negatīvajām”, saskaņā ar šo dalījumu arī izrādās negatīvas. PE ir divpusējs raksturs. Dažas no tām arī izgaist, īpaši pilnīgi pretējas NE (piemēram, „zaudējuma rūgtums-ieguvuma prieks”). Citas sāk noslāņoties, t.i. tur, kur tu agrāk atšķīri vienu PE, tu sāc atšķirt vairākas. Kādas no tām izgaist vai rodas vēlme tās novērst, bet citās, otrādi, pastiprinās, rodas vēlme tās biežāk izjust, un pamazām, šādas tīrīšanas rezultātā, sāk parādīties AU. Gribu vērst uzmanību, ka šo emociju īpašību nav iespējams izmantot, lai novērstu NE, jo tajā laikā, kad tu novērosi NE, tā paspēs attīstīt lielu daudzumu citu NE, pastiprinās NF, un rezultātā nenovērsīsies, bet nomainīsies uz citu uztveri, bet uztveru pastāvīga nomaiņa notiek jebkurā gadījumā, un, kā mēs redzam, tas nenoved pie NE izbeigšanas. Parasti pie šādas „prakses” vēršas tie, kas nodarbojas ar pašapmānu, un patiesībā nevēlas atbrīvoties no NE.

Ir ļoti efektīvi savienot prakses dažādus virzienus – nevis pēc izdomāta grafika, bet attiecībā uz to, pret ko šobrīd ir interese, priecīga vēlme. Ir kļūdaini domāt: „lūk, sākumā novērsīšu NE, pēc tam ķeršos klāt koncepcijai un vēlmēm”. Aptumšojumi ir cieši savīti savā starpā, un nekad laicīgi nezini – kur notiks pārrāvums, bet kad tas notiek, tad it kā diegs aiz galiņa tiek vilts ārā no auduma – matērija kļūst retināta ne tikai tajā vietā, kur tu pieķēries diegam, bet visā savā platumā. Brīvības sasniegšana kādā vienā jomā atsaucas visā uztveru spektrā, un bieži gadās tā, progress NE novēršanā noved pie tā, koncepciju rinda pēkšņi kļūst acīmredzami maldīga, un otrādi. Grāmata ir uzrakstīta secīgi – rindkopa aiz rindkopas, nekā savādāk, bet praksē vienmēr vadies pēc priecīgām vēlmēm.

Saskaņā ar savu pieredzi, izpētot praktizējošos, cilvēkiem, kas ir noslieti uz agresiju, ir manāmi mazāk izredžu nekā tiem, kas ir pieraduši pie sevis žēlošanas (SŽ). Bezkaunīgs, uzpūtīgs, agresīvs cilvēks ir daudz mazāk spējīgs izmeklēt savas uztveres, nekā tas, kas izjūt SŽ. Īsta cīņa ar agresiju sākas tikai tad, kad tu novērs pat visvājākās tās formas – vieglu neapmierinātību, vieglu sakaitinājumu. Totāla kontrole un visvājākās neapmierinājuma vai negatīvās attieksmes ēnas novēršana, ik minūtes sava stāvokļa fiksēšana (ik minūtes neapmierinātības intensitātes vērtējums skalā no 1 līdz 10) – tikai šādā veidā tu iegūsti iespēju atbrīvoties no agresijas. Agresija jebkurā formā – ir briesmīga sērga, smagākā saslimšanas forma ar negatīvajām emocijām, un tev būs nepieciešama izmisuma cīņa par katru tavas dzīves minūti, ja tu gribi uzveikt šo sērgu. Nekāds ceļš, nekāda prakse, nekāds garīgais meklējums – vispār nekas nav iespējams līdz brīdim, kamēr nav novērsta agresija.

Pietiek sasniegt nevainojamu NE novēršanu ar „dīvānu prakses” palīdzību, t.i. salīdzinoši siltumnīcas apstākļos, kad nav stipru kaitinājumu, kad blakus ir tev simpatizējoši cilvēki, vai arī, ja tu dzīvo dabā un gandrīz nemijiedarbojies ar drūmiem cilvēkiem un tml. Bet visbiežāk iedarbīgas dīvānu prakses laikā sākas krīze – vairāk iespējams tas ir prakses sākumā, kad ieradums izjust AU ir vēl ļoti neliels. Ar terminu „krīze” es saucu tādu stāvokli, kad it kā nav manāmu aptumšojumu, bet tajā pat laikā nav arī spilgtu AU. Nav skaidrs, pie kā lai ķeras, kur lai virzās. Pastiprinās „nekas nenotiek”, entuziasms, patīkamas gaidas samazinās līdz kritiski zemam līmenim. Šādā situācijā ir nepieciešams ķerties klāt „aktīvai meklēšanai” – tas ļauj atklāt NE un NF pamatīgi biezos slāņus, kuri neuzrodas tikai tāpēc, ka nav bijis attiecīgo kairinājumu. Tas ļauj trenēt NE nevainojamu novēršanu sarežģītās un ļoti sarežģītās situācijās, kad ir īpaši grūti novērst automātiski negatīvo reakciju.

Lai īstenotu aktīvo meklēšanu, visprātīgāk ir ķerties pie „sociāliem eksperimentiem” („SE”), kas sastāv no tā, ka tu sevi liec zem negatīvās attieksmes trieciena no citu cilvēku puses. Pie tam ir prātīgāk rūpīgi pārdomāt atkāpšanās ceļus, pašaizsardzības variantus, manipulēšanas iespējas ar mehānismiem, kas tev ir apkārt (tajā skaitā arī ar cilvēku uzvedības mehānismiem), lai negatīvā attieksme no cilvēku puses nenovestu pie nevēlamām sekām. Tāpēc, lielākoties, ir vēlams ievērot likumus, lai ir iespēja iedarbināt tiesībsargājošus mehānismus sarežģītos gadījumos.

Vienkāršu SE piemēri:

*) atnākt uz veikalu un samaksāt par preci ar vissīkāko naudaszīmi. Pēc likuma pārdevējam ir jāpieņem jebkāda nauda, jo tā ir likumīga naudas zīme. NE, kas rodas praktizējošam – bailes no agresijas no pārdevēja puses vai citu pircēju puses.

*) nedot vietu sabiedriskajā transportā. NE, kas rodas praktizējošam ir kauns, bailes no agresijas

*) noiet no viena gala līdz otram sabiedriskajā transportā netīrās drēbēs un lūgt žēlastību. NE – kauns.

*) nezināmu cilvēku kompānijā tēlot muļķi. NE – pagrimuma sajūta, apvainojums, sašutums.

Daudzi manas grāmatas lasītāji negatīvi reaģē uz SE rīkošanu, uzskatot, ka tādā veidā praktizējošie ne tikai trenējas novērst savas NE, bet papildus arī „izsauc” apkārtējiem jaunas NE. Bet es izeju no sekojošā:

a)                      nav iespējams kādā „izsaukt” NE – cilvēks pats izvēlas izjust NE, un nemaz nevēlas no tām atbrīvoties. Tajā ir ļoti viegli pārliecināties, un es iesaku to izdarīt: izstāsti jebkuram cilvēkam (pirmajam, kas trāpās vai arī tavam labam paziņam) par to, ka eksistē veids neizjust NE, un pajautā – vai viņš to vēlas panākt? 90% gadījumos tu dzirdēsi atteikšanos un sentenci par to, ka it kā „bez NE cilvēks kļūs truls”. Pārējie 10% daļēji piekritīs tam, ka viņi gribētu neizjust NE. Izstāsti viņiem pat TCP tehnoloģiju, un pēc dažām dienām pajautā – ko viņi ir darījuši, kas viņiem ir sanācis, kas nav sanācis, kādi bija atklājumi, novērojumi, kādas, sakarā ar to, radās priecīgās vēlmes un tml. Atbildes vietā būs pilnīgs klusums – neviens neko nedarīs. Tas arī pierāda to, ka tikai retais vēlas atbrīvoties no NE.

(Pamēģini „purnam” „izsaukt” NE – t.i. tajā skaitā cilvēkā, kas vēlas nevainojamo novērst NE, un cītīgi un neatlaidīgi tajā trenējas – tu ieraudzīsi, ka tev nekas neiznāks, pat ja tu viņu apvainosi, lamāsi, draudēsi viņam vai sitīsi un tml.)

b)                     cilvēki VIENMĒR pastāvīgi izjūt NE vai NF, jo, ja viņi to neizjustu kādu brīdi, tad tajā pat brīdī viņi izjustu AU. Tad kāda ir atšķirība – vai pārdevējs būs nikns uz vienu vai otru pircēju? Vai viņš izjutīs nāvīgu garlaicību vai kaitinājumu? Vēl jo vairāk, daudzi cilvēki drīzāk izvēlēsies izjust kaitinājumu un agresiju, nekā garlaicību.

c) praktizējošais, kas rīko SE, neizjūt vēlmi, lai citiem cilvēkiem rastos NE. Viņš izmanto zināšanas par mehānismiem, ko cilvēki sevī kultivē, un zina, ka noteiktas uzvedības rezultātā būs zināma negatīva reakcija, un to izmanto. Bet ja pēkšņi ierasta aizkaitinājuma vietā kāds cilvēks pasmaidīs vai būs draudzīgs, tad praktizējošais, neapšaubāmi, izjutīs simpātiju pret šo cilvēku un interesi pret viņu (neskatoties uz to, ka doto SE neizdosies realizēt).

 „Emocionālās pulēšanas” („EP”) prakse ir ārkārtēji efektīva NF vai sīku NE novēršanā. Šīs prakses unikāla īpašība ir tajā, ka tā ļauj aizsargāt pat to NF, ko tu dotajā brīdī neatšķir, un tikai brīdī, kad neizjūti AU, tu vari spriest par šo NF. EP ir tajā, ka tu pieliec pūles, lai novērstu NE, lai gan nefiksē nekādas NE. Tāpēc, ka tev jau ir pieredze pūļu pielikšanā, lai novērstu NE, tev nav grūti radīt šīs pašas pūles, pat ja nepastāv manāmu NE. Veikt EP pūles var kaut pēc saraksta (piemēram, izdalot 10 minūtes nepārtrauktai EP), kaut vai piesaistos to pie konkrētiem notikumiem (piemēram, pie jebkura skatiena uz garām ejošu cilvēku – jo augsta iespējamība, ka parādīsies kaut sīka NA), utt.

Es iesaku attiekties pret NP kā pret zobu tīrīšanu, kā pret obligāto profilaksi. EP prakse būs efektīva līdz brīdim, kad izjūti nepārtraukto apgaismoto fonu, un šīs prakses nekad nebūs par daudz.

Lai pēc iespējas ciešāk koncentrēties iz EP, var izmantot redzes tēlus, un veikt pastiprināto emocionālās pulēšanas („PEP”) praksi:

1) Ar katru ieelpu rodas gaismas plūsmas tēls, kas paceļas no vēdera apakšas un krūšu centru. Lai šis tēls ir „taustāms”, „valkans”, bet tā gaišums – spilgts, ciešs.

2) Ar katru izelpu rodas piepūle novērst visas uztveres, nešķirojot. Tas tiek pavadīts ar spēcīga gaismas sprādziena tēlu, kas no krūšu centra lido uz visām pusēm un noslauka visu no sava ceļa.

3) Lai fiksāciju padarītu vieglāku ir prātīgi PEP dalīt uz aktiem, sērijām, cikliem. Akts – tas ir viens PEP akts uz vienu ieelpu-izelpu. Sērija – vairāki akti pēc kārtas bez pārtraukuma (iesaku ne mazāk par 50). Cikls – vairākas sērijas ar pārtraukumu starp tiem (iesaku ne mazāk par 10 sērijām dienā). Noteikta garuma rožu kroņa izmantošana nenovirza izmanību uz skaitīšanu

4) Katru ciklu es iesaku nobeigt ar iegūto novērojumu rakstisku fiksāciju, izmantojot pierakstus, kas tika izdarīti PEP laikā.

5) Dienas laikā var veikt jebkuru daudzumu ciklu.

NE novēršana miegā ir pilnībā iespējama, tas nesastāda nekādas grūtības, un tam nav nepieciešams sevi apzināties miegā, pietiek vien ļoti neatlaidīgi un patiesi nodarboties ar praksi nomodā, ka ieradums novērst NE automātiski parādīsies arī sapņos. Jo spēcīgāk prakse nonāk automātiskajos sapņos, jo augstāks paliek to apzināšanās līmenis, jo lielāka iespējamība, ka parādīsies apzināto sapņu (AS) pieredze, ka tas nebūs vienīgais un būs ļoti interesants, jo a) tev parādīsies iespēja izmeklēt pasauli, kas ir pat divreiz plašāka un daudzveidīgāka, nekā tā uztveru pasaule, kas ir nomoda stāvoklī, b) AS stāvoklī ir daudz vienkāršāk izjust spilgtas un daudzveidīgas AU. Sīkāk sk. attiecīgajā nodaļā.

Starp NE novēršanas prakses blakus rezultātiem – ir pieaugoša spēja atšķirt NE citos cilvēkos. Tu manīsi izpausmes apkārtējos cilvēkos ar neparastu skaidrību un vieglumu, tā, it kā viņi par to kliegtu pilnā balsī. Tu sāc redzēt cilvēkus kā atvērtu grāmatu, kur viss ir sarakstīts par viņu emocijām. Neviens no tevis nespēs slēpt to faktu, ka viņš izjūt NE, jo tas parādās pat vismazākos ieradumos, žestos, intonācijās, grimasēs, vārdos. Vēl jo vairāk šķitīs pārsteidzoši, ka viņi gandrīz vienmēr kategoriski noliegs, ka izjūt NE, un skatoties uz viņiem, tu varēsi ar visu skaidrību apzināties, cik šausmīgā NE, neīstuma, truluma putrā dzīvo ļaudis.

Ir prātīgi novērst bailes „nelabvēlīgo apstākļu” priekšā, jo par „nelabvēlīgo” sauc to situāciju, kurā tev vēl nav izstrādāts ieradums novērst radušās NE un izjust AU. Ja tu būsi gatava novērst NE un cīnīties par AU jebkurās situācijās, tad spazmatisko baiļu un konvulsīvas bēgšanas vietā sāks parādīties priecīgas vēlmes nomainīt apstākļus, kas, kā parāda pieredze, noved pie interesantas situācijas attīstības.

Izkrišana uz aptumšotiem stāvokļiem kā „nekas nenotiek”, jau tiek savādāk pārdzīvota, nekā agrāk, ja ir parādījušās neatlaidība un izlēmība mērķa sasniegšanā. Nosaukšu šādu stāvokli par „prieku par nulles rezultātu”. Tas ir prieks no tā, ka ir pielikta neatlaidība un ir skaidrs, ka tu neatkāpsies, pat neskatoties uz AU īslaicīgu neesamību.

Uztveru novēršanas procesā ir trīs mezgla momenti: 1) izdalīt to un noteikt kā nevēlamo, jo pastāv [starp visām uztverēm] vēlme pārstāt to izjust; 2) pārstāt to apzīmēt kā „es”, „mans”, un sākt apskatīt kā atsevišķu, nevēlamo uztveri; 3) pielikt pūles, novērst nevēlamo uztveri.

Pirmais posms ir elementārs. Trešais tikai pirmajā acumirklī liekas visgrūtākais, bet patiesībā tev jau ir pieredze kā pielikt pūles vēlmju konflikta apstākļos, un šīs piepūles tad ir priecīgas, tās tiek pavadītas ar patīkamām gaidām, kad ir pārliecība, ka „tu” to vēlies, kas tas ir „tavās” interesēs, un tad šķēršļa vēlmes iziet no konceptuālas apzīmēšanas „mans” un ir viegli pārvaramas. Tāpat ir ari praksē – uztvere, kura tiek novērsta, pamazām tiek izvesta no koncepcijas „es”, un tās novēršanas pūles paliek efektīvākas. Skaidrības panākšana šajā jautājumā ļauj parādīties vēlmēm izmeklēt šo procesu, meklēt nevēlamo uztveru izvešanas no „es” apzīmēšanas efektīvākās metodes.

 

01-06) Vēl viens rezonējošais NE novēršanas pūļu apraksts – „uzmanības atgriešana” („UA”), un attiecīgā prakse saucas „uzmanības atgriešanas prakse”. Es uzskatu par prātīgu sākumā izmantots frāzi „uzmanības atgriešana”, lai aprakstītu NE novēršanas pūles, jo vārds „uzmanība” ir ļoti stabili iegājis mūsu valodā – tāpat, kā tas notika ar jēdzienu „pagātne”, lai gan pietiek ar virspusēju analīzi, lai kļūtu skaidrs, ka jebkāda uztvere, lai kāda tā arī būtu, vienmēr pastāv tikai tagad, un „pagātne” - ir tikai vārds, kas apzīmē domu kopumu, kura sastāvā ietilpst vārds „bija”. Tas pats ir ar „uzmanību”. Kad es saku „es pievēsu uzmanību govij”, tas nozīmē, ka govs uztvere šajā vietā sāka parādīties īpaši intensīvi un noturīgi.

Šeit pat nosaku vārdu „koncentrēšanās”, kas bieži tiek lietots kopā ar vārdu „uzmanība”. Ja par laika vienību šajā vietā ir 10 dažādas uztveres (vairāku priekšmetu redzes uztvere, domas, emocijas), bet citā tādā pašā laika vienībā – ir tikai 5, tad es saku, ka „esmu spēcinājis koncentrēšanos izvēlētājā objektā”, vai īsi – „koncentrējos uz tā”. Tādā veidā vārdam „koncentrēšanās” var noteikt nozīmi, ko izmantot ir prātīgi, jo bieži rodas vēlme uztvert tikai noteiktu uztveru daudzumu dotajā brīdī, piemēram, uztvert tikai AU, vai arī tikai spriedumus par kaut kādu tēmu. Ja, neskatoties uz vēlmi koncentrēties uz kādas uztveres, tiek izjusta ari cita uztvere (piemēram mehāniska ieraduma dēļ), mēs sakām, ka „uzmanība ir satverta”, bet ja koncentrēšanās vietā, parādās nevis vēlamā uztvere, bet dažādu uztveru karuselis, tad mēs sakām, ka uzmanība ir izkliedēta.

UA prakses būtība ir tajā, ka uzmanība, ko sagūsta kāda haotiska novēršanās (NE, vai mehāniska vēlme, vai mehāniskais iekšējais dialogs, vai haotiska redzes uztvere un tml.) „atgriežas atpakaļ”, „atraujoties no objekta”, pēc kā vai nu „metas” brīvajā stāvoklī, vai virzās uz vēlamo uztveri. Runājot uztveru valodā, UA prakses būtība ir vienas uztveres nomaiņā uz citu, bet „sagūstu” un „atgriešanos” pretēja valoda var izrādīties efektīva tam, lai apstrādātu uztveru nomaiņas ieradumu.

Mehāniskas domas nolaupa uzmanību ar īsu, asu sitienu, kā kaijas ķer zivi, tāpēc šeit ir prātīgi salīdzināt strauju un koncentrētu uztveri. NE spēcīgi, rupji nolaupa uzmanību, kā haizivs saplosa gaļas gabalu, tāpēc prātīgi ir salīdzināt spēcīgu, nevaldāmu piepūli. Mehāniskā vēlme nolaupa uzmanību ar klusu cērti, ne vienmēr ātri, bet vienmēr ar pilnu pārliecību savā uzvarā – kā romiešu pulki iet uz Karfagēnas aplenkumu, tāpēc prātīgi ir salīdzināt izturības piepūli, kā ziloni.

Minēšu „stenogrammas” piemēru – uztveru fiksācija UA stāvoklī.

*) izbeidzu jebkādu darbību, sēžu, neko nedaru, novēršu iekšējo dialogu („ID”) un NE

*) rodas skaidrības stāvoklis

*) skaidrības stāvoklis kļūst arvien neizteiktāks, izkliedējas

*) sākas pelēkuma stāvoklis

*) sazarojums – vai nu novērst pelēkumu un atgriezties pie skaidrības, vai padoties pelēkumam.

Pieņemsim, ka pelēkuma mehāniskā vēlme ir pārāka par AU vēlmi

*) rodas spazmatiska vēlme pēc iespaidiem, lai „apspiestu” pelēkumu

*) sākas objekta meklējums, uz ko koncentrēt uzmanību

*) atrodas kāds objekts, un uz tā koncentrējas uzmanība

*) pelēkums atkāpjas, sākas apmierinājums, interese un tml.

*) pēc kāda laika sākas pārsātinājums, nogurums, neapmierinātība, intereses zaudēšana.

Pelēkais stāvoklis atgriežas

*) atkal pelēkuma mehāniskā vēlme ir pārāka par AU vēlmi

*) rodas jauno iespaidu mehāniskā vēlme, lai atkal apspiestu pelēkumu

*) atkal atrodas uzmanības koncentrācijas objekts

*) vēlēšanās novērst noslēgtu apli „pelēkums – iespaidu meklēšana – apmierinājums – pārsātinājums – nogurums” ir pārāka par vēlmi turpināt to atbalstīt, tiek veikta piepūle, lai atgrieztu uzmanību – uzmanība atraujas no objekta, atgriežas un, vai nu „metas” brīvajā stāvoklī, vai nu virzās uz apgaismoto faktoru (uztvere – trigeris, kas asociēti ir saistīts ar AU)

*) rodas nožēla par iespaidu zaudēšanu

*) tiek novērsta nožēla

*) atkal, ieraduma pēc, mēģina parādīties un nostiprināties pelēkums

*) pelēkums tiek novērsts – pieņemsim, ka tas tiek darīts ar mainīgu panākumu

*) iespaidu spazmatiskas slāpes rodas atkal un atkal

*) atkal un atkal pacietīgi turpinu atgriezt uzmanību, neskatoties uz to, ka katrreiz rodas nozaudēto iespaidu nožēla, ko es arī novēršu

*) pēc šādu ciklu rindas izpildes uznāk stiprs sagurums, bet tas tiek pārdzīvots kā ļoti patīkams, veselīgs sagurums

*) rodas un stiprinās apgaismotais fons

*) rodas pārpildījuma sajūta, izplešanās krūtīs

*) pelēkuma un skaidrības stāvokļu kaleidoskopiska maiņa – pelēkums var acumirklī nomainīties uz apbrīnojama dziļuma un svaiguma pārdzīvojumu un otrādi

*) intensīvas izjūtas, kas „plēš pušu” noved pie atpūtas nepieciešamības

*) apzinos to, ka „vēlme atpūsties” – tā ir mehāniska vēlme atgriezties ierastā pelēkuma stāvoklī, kad uzmanība ir izkliedēta

*) rodas neatlaidība, kas ir virzīta uz vēlmes „atpūsties” pārvarēšanu utt.

Iespaidu mehāniskās vēlmes novēršana (IMVN) ir jo sarežģītāka, jo šī vēlme ir stiprāka, bet tā ir jo stiprāka, jo intensīvāks un ierastāks ir pelēkuma, garlaicības fons, kas kā negatīvā dominante, bieži vien pat netiek fiksēts. Uzmanības atgriešana uz IMVN – ir ārkārtas sarežģīts uzdevums. Tas izsūc visus spēkus, un reizēm tu izjūti izmisuma „konvulsijas”, un tas lieku reizi parāda to, cik pamatīgi tu sēdi uz iespaidu adatas, ar kuriem mēģini apklusināt NF. UA prakses pašā sākumā pat vienu vai divas stundas neko nedarot (vienkārši sēžot vai guļot uz dīvāna) – ir mokas, visīstākā spīdzināšana, jo tu pieri pret pieri sastopies ar spēcīgu NF. Es iesaku ik pa laikam UA pavadīt ar stenogrammas sastādīšanu, līdzīgi tam, kā tas tika aprakstīts augstāk, t.i. fiksēt visu, kas notika UA laikā. Tas ļauj panākt skaidrību notiekošā, izsekot rezultātus. Salīdzinot savus pierakstus un izjūtas, tu ieraudzīsi, ka ar katru dienu, UA prakse kļūst arvien mazāk mokoša un arvien biežāk tiek pavadīta ar AU uzliesmojumiem, patīkamām gaidām, ar interesi pret šo pieredzi – narkomānija lēni, bet tomēr tiek pārvarēta.

UA laikā var uznākt asas vientulības lēkmes, kas nomāc ar savu bezgalību, skumjām, izmisumu, bez iemesla agresiju u.c. Tas nozīmē, ka visas šīs NE ir tava dominējošā NF sastāvdaļa, un visu šo laiku, līdz šim, tās tevi ir nemanāmi indējušas, bet tagad, tās vairs nav neredzamas un tās ir iespējams novērst. Atsakoties no IMVN, tu liedz sev tādas narkotiskas vielas devu kā „iespaidi”, un sākas „laušana”, gribās kaut nedaudz iespaidu, un, ja tu tam pakļausies, tad izjutīsi mazu nāvi – liekas, ka paliek „vieglāk”, bet šeit pat, ar dubulto spēku uzveļas pelēkums un NE. Atdzīšanās par narkomāni, ļauj ar visu nopietnību un izlēmību ķerties klāt atkarības novēršanai, kas kalpo par šķērsli AU izjušanai.

UA prakses laikā, laiks tiek neticami iztiepts. Viena pipūļu stunda ietver sevī tik daudz atklājumu, novērojumu, hipotēžu, ideju, cik parasti notiek vairāku dienu laikā. Negaidīti tu saņem savās rokās neizsmeļamo resursu - dzīves laiku.

 

01-07) Starp kļūdām, kas vēl netika apskatītas, izdalīšu sekojošas:

1)                      Daudzi uzskata, ka nav iespējams novērst NE, jo tās ir nepareizo interpretāciju un citu parādību sekas. Viņi domā, ka cīnīties ar sekām – tas ir tas pats, ja izdzert pretsāpju līdzekli un domāt, ka tu ārstē slimību, laikā, kad ir jāārstē pati slimība, nevis sāpes, un dzert nevis analgīnu, bet antibiotikas. Vēl reizēm saka, ka pietiek vienkārši izmainīt viedokli, un NE vairs nerādīsies. It kā apzinies, ka viss ir Atman (augstākais „es”), un viss mainīsies. Bet patiesībā:

a)                      NE novēršanas minimālā pieredze rāda, ka darbs ar koncepcijām nevar aizvietot tiešu NE novēršanas piepūli, jo radies ieradums izjust NE iedarbojas neatkarīgi no tā, cik spēcīga ir to uzturošā koncepcija.

b)                     Kamēr tu spried par iemesliem, visu šo laiku NE dzīvo un vairojas, parādās jaunas NE, piesātinās NF, un rezultātā tu ciet pilnīgu neveiksmi, laikā, kad NE nevainojama novēršana noved pie tās nekavējoties izbeigšanas.

c)                      NE minimālā novēršanas pieredze parāda arī to, ka tas ir pilnīgi iespējams un nemaz nav grūti, un pamazām iepriekšējā pieredze izjust NE atmirst, un tās vietā rodas jauns – ieradums novērst NE un izjust AU.

d)                     NE – ir fiziskas sāpes, un augstāk minēta analoģija ir kļūdaina, jo ir neapdomīgi pārnest likumsakarības no vienas jomas uz pavisam citu.

Kā mēs dalām parādības uz „sekām” un „iemesliem”? Ja sāp zobs, tad es dzeru pretsāpju līdzekli, bet pēc stundas sāpes rodas no jauna un pastiprinās. Šādā gadījumā es saucu sāpes par „sekām”, kariesu – par „iemeslu”, un ārstēju kariesu, domājot, ka ārstēju „iemeslu”, un rezultātā sāpes patiešām izbeidzas. Bet pēc trim mēnešiem kariess rodas no jauna, tad es pašu kariesu saucu par „sekām”, bet „iemeslu” saskatu tajā, ka netīru zobus. Dietologs atklāj vēl dziļāku „iemeslu” nesabalansētā uzturā. Psihoterapeits var nosaukt nesabalansētu uzturu par bērnības nepilnvērtības kompleksu vai traumu „sekām”, bet psihoanalītiķis arī šo nosauks par „sekām”, apgalvojot, ka iemesls – dzimts trauma. Budists arī pašu dzimts traumu nosauks par pagātnes kļūdainas uzvedības „sekām”.

Tāpēc atkarībā no radušās sāpes biežuma un spēka, kā arī no intereses pret šo jautājumu, es iespaidoju sāpes visos līmeņos – pirmkārt, es dzeru pretsāpju līdzekli, tad eju pie zobārsta, tad pērku zobu pastu un sāku tīrīt zobus, ievēroju diētu, eju pie psihoanalītiķa, sāku lasīt mantras.

Apskatīsim citu variantu: kad es sagriezu roku, es dezinficēju iegriezuma vietu (jo zinu vai nu no savas, vai citu pieredzes, ka ja to neizdara, tad var rasties strutas), nosmērēju ar dziedējošo līdzekli, un ja iegriezums sāk sadzīt, tad pie tā es vairs neatgriežos. Iedomājies cilvēku, kuram sadzīst iegriezums, bet viņš spriež šādi: „nē, iegriezums ir tikai sekas, bet tur var būt arī iemesls”, un sāk meklēt „iemeslu”, izdomāt to un pat atsakās no dziedējošo līdzekļu izmantošanas, jo vēlas ārstēt tieši „iemeslu”, nevis „sekas”! Šādu uzvedību mēs uzskatīsim par muļķīgu, jo brūce veiksmīgi sadzīst izmantojot ārstnieciskos līdzekļus, tad kam vajadzīgas šīs pārdomas par „iemeslu” un atteikšanās no ārstēšanas, kā rezultātā brūce sāk strutot?

Ar NE novēršanu ir tieši tāpat. Kad tu apspied NE (t.i. turpini to izjust, bet apspied tikai tās izpausmi), NE un NF pastiprinās, kas noved pie skaidrības tajā, ka NE apspiešana nenoved pie atbrīvošanas no tām. Kad tu sāc novēst NE (t.i. „pārslēdzies” no NE uz AU, pilnīgi pārstāj izjust NE dotajā brīdī), tad iegūsti pieredzi tajā, ka NF kļūst vājāks, vājinās ieradums arī izjust NE, pie tam nerodas nekādas blakus nevēlamas sekas, bet tieši otrādi – rodas pat ļoti vēlamas sekas kā AU pastiprināšanās un paātrināšanās, tad kāpēc lai tagad spriedelētu par „iemesliem” un „sekām”? Iegūsti savu personīgo pieredzi, ka, ja nenovērst NE, un tā vietā spriest par „iemesliem”, tad „brūce sāk pūst” – NE pastiprinās, spēcinās viltus koncepcijas, priecīgo vēlmju kļūst mazāk, ķermenis sāk sāpēt, dzīve pārvēršas par murgu. Netici nekam uz vārda – IEGŪSTI SAVU PIEREDZI.

e) Kas šajā savstarpēji atkarīgajā aptumšojumu virpulī ir „iemesls”, bet kas – „sekas”, nav iespējams pateikt – viens aptumšojums velk aiz sevis citu.

f) Rezultātu salīdzināšana kad ir pieliktas pūles NE novēršanai ar rezultātiem, kad ir spriedelēts par pirmcēloņiem saka pati par sevi.

2)     Tiek meklēts kaut kāds gudrs paņēmiens, kas ļaus atrisināt NE novēršanas uzdevumu bez pūļu pielikšanas – kaut kas līdzīgs Lielajai Sarkanai Pogai (LSP) – nospied, un nav problēmu. Šis pogas vietā mēģina izmantot jebko – apsēsties kādā specifiskā pozā, nolasīt burvības vārdus, badoties, nodarboties ar sportu, seksu, meditāciju, spriest par to, ka „viss ir vienots” un tml. – jebkas, tikai nenovēst NE ar tiešās piepūles palīdzību.

Tas nozīmē, ka šādam cilvēkam vai nu vispār nav vēlēšanās novēst NE (viņš tikai domā, ka tāda viņam ir), vai arī tā ir ļoti vāja – daudz vājāka par vēlmi izjust NE. LSP meklējumi nekad nenovedīs pie rezultāta, var pat necerēt.

3)     Pēc veiksmīga NE novēršanas akta, var rasties bailes, ka atkal, ieraduma dēļ, radīsies NE, un atkal tās būs jānovērš, bet no tā rodas spazmatiskā vēlme ieķerties aiz panāktā stāvokļa, kurā tu esi relatīvi brīva no NE. Un, protams, šīs bailes noved pie tā, ka NE atgriežas vēl ātrāk, nekā tas varētu notikt bez tām, bet no šejienes ari jaunas NE.

Es iesaku neizjust bailes, bet satikt NE aci pret aci, ar izlēmību, patīkamām gaidām un neatlaidību, un nebaidīties no tā, ka tās radīsies atkal un atkal – protams, ka tās radīsies, jo ieradumi ir ļoti spēcīgi, bet tev būs iespēja izstrādāt nevainojamas novēršanas piepūles. Nestājies upura pozīcijā, kļūsti par NE mednieku, izseko tās un izjūti patīkamas gaidas no tā, ka tev priekšā ir jauna pieredze, jaunas uzvaras un zaudējumi, kas galu galā neizbēgami novedīs pie vēlamā rezultāta.

4)     Var rasties nepareizs uzskats, ka, ja dažādu aptumšojumu ir tik daudz, un, pat vienkāršas NE novēršanas novešana līdz nevainojumam prasa tik ilgu laiku, tad rezultātā nepietiks pat veselas dzīves, un kamēr es mēģināšu tikt galā ar vienu aptumšojumu, citi tikai stiprināsies.

Šis uzskats ir nepareizs visās tā daļās. Pat nenozīmīgas pieredzes praksē ir pietiekami, lai ieraudzītu, ka NE novēršana ir sarežģīta tikai pašā sākumā, un pamazām veidojas pūļu pielikšanas iemaņas, pastiprinās arī pašas vēlmes novēst NE un izjust AU, un katra sekojoša aptumšojuma novēršana padodas arvien vieglāk un ātrāk. Progresa panākšana viena aptumšojuma novēršanā ir līdzīga diega izvilkšanai no auduma – pavilki aiz vienas vietas, rezultātā audums nedaudz pastiepās visās pārējās vietās, t.i. pateicoties progresam viena aptumšojuma novēršanā, tu pamani atvieglojumu cīņā ar pārējiem. Vēl jo vairāk – jo tālāk tu virzies savā praksē, jo biežāk rodas AU, jo interesantāk kļūst dzīvot, jo vairāk paliek entuziasma, patīkamu gaidu, neatlaidības un izlēmības, un arī pati dzīve izstiepjas desmitkārt – vienas dienas laikā tu pārdzīvo tik daudz, cik agrāk nepiedzīvoji mēneša laikā.

Es uzskatu, ka divu intensīvas un patiesu prakses gadu laikā vai panākt nevainojamu NE novēršanu un nepārtrauktu apgaismotais fonu.

5)     Ja tev ir vēlme izslēgt vai apiet kādu prakses daļu (piemēram, neizkliedēt koncepcijas, vai neattīstīt seksualitāti, vai nenovērst NE un tml.), tad tas nozīmē, ka tieši šajā jomā tavi aptumšojumi ir tik spēcīgi, ka tu jau laikus padodies. Ja tu vēlies panākt progresu TCP, tev, protams, ir nepieciešams izvēlēties tekošās darbības virzienus tikai saskaņā ar priecīgām vēlmēm, bet nevis koncepcijas dēļ, kā, piemēram, „ir jāattīsta viss”, bet ja tu novēro stipru atteikšanos no kāda prakses sektora, izjūti bailes, domājot par šo sektoru, tad tas nozīmē, ka šajā jomā tev ir ļoti spēcīgi aptumšojumi. Apzinies to, novērs bailes un negatīvu attieksmi, ķer katru patīkamu gaidu uzliesmojumu no domas, ka var tik galā arī ar šo grūtību, ka tas ir tikai tava patiesīguma spēka jautājums, tiekšanos uz AU.

6)     Pastāv šāds uzskats: ”ja taigā tu sastopies ar lāci, tad izbīlis atnāk ātrāk, nekā domas un emocijas, šajā momentā mainās ķermeņa ķīmija – izmetas adrenalīns, un, tāpēc, ka tā ir dabiska ķermeņa reakcija, kas nav aptumšota ar saprātu, vai ir iespējams ievairīties no šādas reakcijas un, vai tas ir nepieciešams?”

Kad tu redzi lāci zoodārzā, izbīlis nerodas, bet rodas sajūsma, skaistuma sajūta, simpātija, un tas arī pierāda, ka bailes rodas nevis no lāča uztveres, bet no tā, ka panesās domu ķēde, ko tu nepaspēji nofiksēt: „savvaļas lācis – brīvībā – bīstami”, un tāpēc arī radās NE un ar tām saistītas nepatīkamas ķermeņa izjūtas. Šis pats piemērs pierāda, ka nevis ķermeņa ķīmiskās izmaiņas nenovēršami noved pie NE, bet tieši otrādi – NE neizbēgami noved pie ķermeņa ķīmiskām izmaiņām, par ko es jau teicu, kad apgalvoju, ka jebkura slimība, vārgums, slikta pašsajūta – ir NE sekas. Un, protams, ir iespējams novērst arī ieradumu baidīties no lāča savvaļā, kas pie reizes arī ļauj daudz ātrāk un efektīvāk reaģēt uz briesmām, ja tādas pastāv.

7)     NE novēršanas pamat grūtība nav pašā ieraduma novēršanā, kā tas var likties, bet tajā, ka praktizējošais nav pietiekami patiess, un nemana vai arī nevēlas manīt, ka patiesībā viņš nevēlas pārstāt izjust NE, un viņš meklē taisnās NE novēršanas vietā kaut kādu apiešana ceļu, lai izbaudītu gan AU, gan nenovērst NE. Šāds praktizējošais atgādina gulbi, vēzi un līdaku, tāpēc piepūles izrādās neefektīvs. Parasti nepatiess praktizējošais vēlas spriest par NE, nevis tās novērst. viņš var stundām ilgi stāstīt par savām problēmām, dienu no dienas uzdot jautājumus „kā lai es novēršu NE”, „kāpēc tā radās”, taisnojoties ar to, ka viņš nespēj atšķirt – kādu tieši NE viņš šobrīd izjūt, lai gan NE atšķiršana nav obligāts priekšnosacījums to novēršanai – var novērst kopumā „šo draņķīgo stāvokli”. Kad pastāv NE – nav par ko domāt, jo tas nenovēdīs pie NE novēršanas, un domāšana nevar būt skaidra, jo NE dēļ rodas trulums, nespēja secīgi un radoši domāt. Sākumā jānovērš NE, tad var domāt, ja būs vēlēšanās, - tā ir efektīva pozīcija.

8)     Plaši izplatīti maldi, saskaņā ar kuriem, lai izbeigtu izjust NE, ir pietiekami visu pieņemt „kā tas ir” – it kā vienkārši paskaties uz savām NE, pieņem tās kādas tās ir, pajautā sev „kas tās izjūt?”, atslābinies, pārstāj dalīt uz vēlamo un nevēlamo, un tās izgaisīs.

          Šāda pozīcija ir attaisnojums vēlmei izjust NE, līdzeklis kā apmānīt sevi un citus. Šī pozīcija ir sevišķi izplatīta „ezotēriķu” vidū, t.i. to cilvēku vidū, kas vēlas uz cilvēkiem atstāt iespaidu ar dziļdomīgām runām un augstprātīgu izskatu, vēlas, lai viņus atdzīst par „skolotājiem”, bet pilnīgi nevēlas izbeigt izjust NE. Taču noslēpt NE ir gandrīz neiespējami – tās ir vienmēr redzamas kaut cik vērīgam cilvēkam pēc tavas mīmikas, intonācijas, manierēm, tāpēc „ezotēriķis” saka: „es nevis vienkārši neizjūtu NE, es tās patiesībā vēroju, es neidentificējos ar tam, tās nevalda pār mani”. Patiesībā tā ir vienkārši elementāra vārdu spēle – ja šobrīd pastāv NE, nav nekāda paņēmiena ar to „neidentificēties”, jo cilvēks arī ir uztveru kopums, un ja šajā kopumā ir NE, tad viņš arī ir šobrīd cilvēks, kas izjūt NE, un nekādas vārdu spēles te neko neizmainīs. Ja cilvēks nesāk šajā pašā brīdī novēst NE, kad tā uzradās, tas nozīmē, ka viņš vēlas turpināt to izjust, un viņa stāvoklis paliek pilnīgi bez perspektīvām, ja viņš nav patiess, neapzinās to, ka vēlme izjust NE ir daudz spēcīgāka. Kā šāds cilvēks var kādu „mācīt”, ja viņš nav patiess, ja vēlas izjust NE, apmāna sevi un citus ar gudrām runām.

          Kamēr tu visu „pieņemsi kā tas ir”, „novērosi un neidentificēsies”, ieradums izjust NE tikai stiprināsies.

9)     Secīgas civilizācijas attīstības rezultātā, nelokāmi pieaug cilvēku skaits, kuri tiecas vairāk uz radīšanu un uzkrāšanu, nekā uz sagraušanu un kūtru nīkšanu (šī noteikuma izņēmumi ir visiem zināmi no ziņu lentēm). Bet izvēles jautājumā – ko tieši uzkrāt/radīt/pilnveidot, līdz šim valda pilnīgs haoss, un kad cilvēks izvēlās, viņš nevadās pēc patīkamām gaidām, bet pēc stereotipiem, viltus koncepcijām.

a)     Naudas uzkrāšana. Cik cilvēkam ir nepieciešams tam, lai iegādātos visu, no kā viņš var saņemt baudu? Vai tad pietiks ar vienu miljonu dolāru? Ņemot vērā to, ka naudu ir iespējams ieguldīt konservatīvajā bankā un dzīvot uz renti – būtu pilnīgi pietiekami arī ar divreiz mazāku summu. ASV šodien vairāk nekā miljonam cilvēku ir mantībā 1 miljons ASV dolāru. Vai tad viņi visi ir pārstājuši nodarboties ar biznesu, atbrīvoja vietu citiem un bauda dzīvi? Nekā tamlīdzīga. Viņi joprojām tērē 10 stundas diennaktī, lai nopelnītu vēl vienu miljonu, un tad vēl un vēl. Tā ir narkomānija, nevis uzkrāšana. Paradoksāli, bet viņiem nav laika baudīšanai – viņi tā arī nodzīvo savas dienas kā vāvere ritenī. Un cik cilvēku tērē visu savu dzīvi un tā arī neko īpašu nenopelna?

b)    Mantu uzkrāšana. Mantas lūzt, tās var būt sabojātas vai nozagtas un ļoti ātri iziet no modes, un tas viss pārvērš mantas uzkrājēju dzīves par neciešamām. Liktos, ja tev ir automašīna, kas ir nobraukusi 5 gadus, un nobrauks vēl 10, kāpēc tev ir jāpērk jauna? Tikai tādēļ, lai atstātu iespaidu uz apkārtējiem? Lai saņemt komforta nelielu pieaugumu, it kā tas ir tik ļoti nepieciešams, it kā tas tevi padarīs par kaut nedaudz laimīgāku? Ja iespringt un vairāk nopelnīt, tad var nopirkt smukāku automašīnu (vai vasarnīcu, mēbeles – kas kuram liekas svarīgāks). Un tad, ja vēl nedaudz nopelnīt, var nopirkt vēl jaunāku modeli. Vēl var daudz ko uzreiz nopirkt kredītā – un tad 30 gadus to atstrādāt... Vai tad tā nav narkoloģiskā atkarība? Vai tad pirkumi ir kādu padarījuši par laimīgāku? Paskatieties uz dārgo auto īpašniekiem, un viss kļūs skaidrs – viņu sejas ir sagrozītas ciešanu dēļ, NE dēļ, tāpat kā pārējiem cilvēkiem, varbūt pat vairāk. Cilvēki ir aizmirsuši, ka mantas tiem var kalpot, un paši ir kļuvuši par mantu vergiem.

c)     Izglītības saņemšana. Vairākus gadus cilvēks var ziedot tam, lai saņemtu kārtējo diplomu, kas, bieži vien, viņam nedod nekādas priekšrocības, ne kontaktēšanā ar cilvēkiem, ne pat darbā, un pat ne baudas gūšanā. Sava nozīmīguma sajūta, protams, pieaugs, bet tas tevi tikai padara par bezpalīdzīgāku, noslietu uz apvainojumiem, sevis žēlošanu, tu kļūsti nespējīgs izjust atklātumu, simpātiju, sekot priecīgām vēlmēm. Tu aizsit savu galvu ar neskaitāmu daudzumu mēslu, pēc kā ar lepnumu saņem diplomu, kas liecina par to, ka tavā galvā parādījās vēl viena izgāztuve, tavas rokas un kājas iemācījās darīt veselu rindu jaunu lietu, ko tu diez vai kādreiz pielietosi. Informācija tiek aizmirsta, iemaņu uzturēšana prasa regulāru praksi, un, rezultātā, par baudu no dzīves var aizmirst uz visiem laikiem. Augstākās izglītības diplomi, izpletņa lecēja/zemūdens līdēja/planierista sertifikāti, kas karājas pie sienas, atgādina tev par to, ka ar katru dienu tavas iemaņas kļūst vājākas, iztērētais laiks un nauda pārvēršas par pīšļiem, bet tieši šobrīd tevi nomāc skumjas, pelēcība, citas NE, un nav pilnīgi nekādu priecīgo vēlmju.

d)    Bērni un mazbērni. Tā ir patiešām bez dibens muca, kurā miljoniem cilvēku izlej savas dzīves. „Es dzīvoju bērnu dēļ” – vai esi to dzirdējusi? Uz katra soļa. Sieviete dzemdē, pēc kā viņai vairs nav nepieciešamības meklēt priecīgas vēlmes – viņai nav līdz tam, viņai tagad ir miljons „vajag”, „ir jēga” u.c. Tūkstošiem rūpju, nekam citam nav laika, tajā skaitā arī tam, lai saprastu, ka visa šī dzīve „bērnu dēļ” – ir tikai narkotiska viela, ar ko tu duries līdz dullumam. Vai ir vērts runāt, ka bērni vispār nevēlas, lai vecāki „to dēļ” dzīvotu, tādā veidā viņus pārvēršot par bezvārdu radību, kam nav brīva laika un brīvības nodarbu izvēlē, par vergu – viņi vēlas brīvību no nepārtrauktām rūpēm, kurām bieži vien piemīt primitīvas un rupjas fiziskas un garīgas vardarbības raksturs. Un jo vairāk cilvēks dzīvo „bērniem”, jo vairāk ir viņa atkarība no šīs narkotiskās „audzināšanas”. Un ja audzināšana ir notikusi „veiksmīgi”, tad izaug mehānisms, kas ir paklausīgs un miris, un tagad viņi vai nu garlaikojas un lamājas, visa ģimene kopā, vai arī pārnes savu narkoloģisko atkarību uz mazbērniem, bet, ja audzināšana ir notikusi „neveiksmīgi”, tad bērni pasūta vecākus tālāk un NE uzbrūk ar jaunu spēku.

          Var minēt vēl daudzus līdzīgus piemērus, tos visus vieno viens – cilvēks kļūdaini izvēlas uzkrāšanas objektu, un kā uzkrāšanās procesā, tā arī rezultātā viņš izjūt pastiprinātas NE, un pieaugošu narkoloģisko atkarību no iespaidiem, pieaugošo nepārliecinātību uzkrāto rezultātu glabāšanā un izmantošanā, izjūtot nodzīvotās dzīves bezjēdzību. Viņš paliek pie sasistas siles, un, vai nu galīgi un strauji sabrūk, vai nu ir spiests pats sevi apdullināt ar sevis pārliecināšanu, ka dzīve nav bijusi bezjēdzīga, un meklēt arvien jaunus un jaunus uzkrāšanas objektus, no visa spēka aiztaisot acis uz to kliedzošo nespēju padarīt dzīvi laimīgāku. .

Atšķirībā no tā visa, TCP dod cilvēkam rokās unikālu uzkrāšanas objektu – viņu pašu sastādošas apgaismotas uztveres – t.i. nevis to, kas „viņam ir”, bet to, kas viņš ir. Lai ceļotu AU pasaulē, nav vajadzīgs itin nekas, izņemot to, ka jābūt dzīvam. Uzkrāto „īpašumu” nav iespējams atņemt, tas nekļūst vecs, nepūst un tam nav nepieciešama putekļu slaucīšana. Tā ir vienreizēji lieliska iespēja cilvēkam iziet ārā no strupceļa, kurā viņš dzīvo daudzas tūkstošgades.

 

01-08) Stirpo NE novēršanas procesā, parādās vesels bars „sīko” NE, kuras, izrādās, tu nepārtraukti izjuti, bet nemanīji uz lielāko NE fona. Šis atklājums parādās tad, kad uzrodas vēlme stiprināt AU, vai arī kad tiek meklēti iemesli tam, ka neskatoties uz to, ka tu, liekas, nevainojami novērs visas NE, AU joprojām ir retas un vājas. Tādā gadījumā var veikt „sablīvēšana” – to, ko tu agrāk atzīmēji ar intensitāti „3” vai „4”, tagad tu atzīmēsi kā „10”, tādā veidā sīkās NE, ko agrāk pat neesi fiksējusi, saņems pietiekami augstu intensitātes atzīmi, tās tiks atklātas novērstas. NE, kas pēc vecās skalas tika atzīmētas no 3 līdz 10, tagad tām pat nav apzīmējuma.

Rīko „skrējienus”, izpildot totālu kontroli un mēģini fiksēt vissmalkākos NE uzliesmojumus, pat tādus, kad neesi līdz galam pārliecināta – bija NE vai nebija. Rezultātā atklāsies, ka par pusstundu tu izjūti nevis piecas, sešas, kā tev likās agrāk, bet 50, 100! Tās šķiet ļoti sīkas, bet kad tu sāc tās nevainojami novērst, rodas straujš AU biežuma un intensitātes uzliesmojums. Tad kļūst skaidrs, ka „sīkas” NE – nav ne pavisam sīkas, ja to ietekme uz AU ir tik paralizējoša, bet to novēršana noved pie AU straujas pastiprināšanas.

Kvalitatīvi izpildīta sablīvēšana vienmēr noved pie tā, ka tur, kur tu agrāk fiksēji vairākas NE, uzrodas desmitkārt vairāk.

Sablīvēšanas prakses laikā es piedāvāju sadalīt dienu uz piecu minūšu lauciņiem un fiksēt NE daudzumu (un, protams, tās novēst). Jo blīvāk tu piepildīsi dienu ar piecu minūšu robežām, jo kvalitatīvāk notiks noblīvēšana. Ja ar to nodarboties vairākas stundas diennaktī, tad vairāku dienu laikā tiks noformulēts vēlamais ieradums pamanīt un novēst „sīkas” NE.

Novērst mikroskopiskas NE ir tehniski ļoti vienkārši, bet ir nepieciešama uzmanības augtā pakāpe – tās ir tik niecīgas, tikko redzamas, ir tik grūti noskaņoties uz to veiksmīgu novēršanu. Atstāt tās bez uzmanības – ir ļoti bīstami un izšķērdējoši. Bīstami tādēļ, jo tās rodas viena aiz otras, piesātinot NF un bloķējot AU. Izšķērdējoši, jo nevainojama mikroskopisko NE novēršana noved pie negaidīti pēkšņa AU strauja pieauguma, intensitātes un ilguma.

Tiklīdz NE apjoms samazinās, bet AU apjoms palielinās, rodas un patstāvīgi palielinās „garās dienas efekts”. Dienas laikā tu pārdzīvo tik pat daudz, cik pārdzīvoji nedēļas, mēneša laikā. Īpaši skaidri tas ir redzams salīdzinot pierakstus dienasgrāmatās – salīdzinot atklājumu daudzumu un nozīmīgumu. Īpaši spilgti tas tiek izjusts, kad tiek pielietota sablīvēšanas prakse. Rezultātā tikai dēļ tā reāls dzīves ilgums pieaug desmitkārt.

 

01-09) Bieži notiek tā, ka cilvēks nefiksē ne AU, ne NE – „nekas nenotiek”. Tas nozīmē, ka šobrīd pastāv NF, jo šajā pašā brīdī, kad nav NF un NE, ir AU. Šis NF tā arī saucas „nekas nenotiek” („NN”). Ja NN ir vāja intensitāte, tad bieži parādās PE uzliesmojumi, tad šāds NF saucas „gaiši-pelēkais stāvoklis” („GPS”). Uztveru trijnieku: apmierinātība, NN un GPS apzīmēšu kā „ANG”.

Tad, kad biežu un spēcīgu NE novēršana nonāk gala stadijā, pilnā augumā parādās ANG problēma, jo tās ir absolūti nesavienojamas ar AU. Cilvēkam, kas daudzus gadus cieš no NE kundzības, kas visu mūžu ANG uzskata par atbrīvošanu no ciešanām, ir ārkārtīgi grūti no tām atteikties. Reizēm cilvēks „ienirst” ar galvu šajos stāvokļos, kamēr viņam nekļūst nelabi, kamēr viņā nerodas spilgta tiekšanās uz AU, bet arī pēc ieraduma izjust ANG pārvarēšanas, tas nav vienkāršs uzdevums.

Uz ANG fona parādās stipra vēlme pēc PE, ko bieži sauc par „iespaidu vēlmi” („iv”). Jēdzienā „iv” iekļausim arī visu to darbību vēlmi, ar kuru palīdzību cilvēks rēķina izjust PE – lasīt grāmatu, skatīties kino, runāt, bet reizēm arī „nodarboties ar finiera praksi”, t.i. imitēt praksi, kopējot tās ārējās formas (visbiežākā imitācijas forma – tukšas runas par praksi).

Lai pārvarētu ANG un iv, es iesaku maksimāli aktīvi izmantot formālās prakses – vēlmju skaļu izpausmi [izjust AU], AU veicināšanu, emocionālu pulēšanu utt. Formālās prakses būs efektīvas, ja tās veikt ne mazāk pa 1000 aktiem dienā, optimāli sērijās pa 20-50-100 aktiem, nobeidzot katru sēriju ar brīvu AU meklējumu, „ieklausīšanos” AU.