Bodhi - Ceļš uz gaišu apziņu. Priekšvārds.

Ceļš uz gaišu apziņu.

Priekšvārds

Ja viņu piemeklēs neveiksme,

tad vismaz tā to sasniegs, kad viņš uzņemsies drosmi

pabeigt dižus darbus, tas nozīmē, ka

viņam nekad nebūs sagatavota vieta

aukstu un kautru dvēseļu starpā,

kuras nepazīst ne uzvaras ne zaudējumus.

Teodors Rūzvelts

Mans vārds ir Bodhijs.

Šī grāmata ir praktiska rokasgrāmata. Šajā grāmatā ir aprakstītas metodes, kuras patiesi un mērķtiecīgi ievērojot, jebkurš cilvēks maksimāli īsā un gaišā ceļā nonāks pie brīvības no ciešanām (negatīvām emocijām, nepareizām koncepcijām, mehāniskajām vēlmēm, nepatīkamām izjūtām), pie pavisam citas dzīves sākuma, kas ir pārpildīta ar atklājumiem, spilgtām uztverēm.

Grāmata ir adaptēta mūsdienu pasaulei un ir pietiekami detalizēta, jo es negribu izsaukt lasītājos vienkāršu emociju uzliesmojumu, pēc kura sekos lejupslīde un atgriešanās pie iepriekšējās nespodrās dzīves, bet gan vēlos precīzi norādīt taisno ceļu pie gaišām uztverēm.

Minimālais uzdevums – panākt tādu stāvokli, atrodoties kurā nāves brīdī tiks pilnībā saglabāta skaidra apziņa, kas atļaus turpināt savu praksi arī stāvoklī starp dzimšanām un tālākajās dzimšanās bez pārtraukuma, nenoveļoties tumsā, atrodoties nepārtrauktos gaišo uztveru izpausmēs, stāvoklī, kas ir pilnīgi brīvs no ciešanām. Ir grūti izteikt to milzīgo bezdibeni kas ir starp to cilvēku kas to ir panācis un starp to, kas nav.

Kad 2000. gadā es sāku rakstīt šo grāmatu, es cerēju, ka tas nav par velti, ka kādreiz kādā tā izsauks rezonansi, kaut kā tāda „izzināšanu”, ar ko spēcīgi gribas dzīvot. Es nezināju kad un kā tas notiks. Līdz 2005. gadam grāmatu daļēji vai pilnīgi bija izlasījuši tūkstošiem cilvēku, apmēram divi simti no viņiem mēģināja pielietot manis minētās metodes, bet daži desmiti tik ļoti aizrāvās ar to, kā var izmainīt viņu pašu dzīvi, ka tagad pat nededz atpakaļceļu uz ciešanu kultivēšanu. Es apzinos, ka mana grāmata var palikt ļoti pieprasīta tikai pēc tūkstoša vai diviem tūkstošiem gadu, bet līdz tam vien atsevišķi cilvēki vēlēsies kļūt par brīvām būtnēm, un tieši viņiem arī ir domāta šī grāmata – tiem, kas vēlas kļūt par ceļotāju gaišo uztveru pasaulē vai nu pēc 20 vai 2000 gadiem.

Manas grāmatas eksistence daudzu mūsdienu cilvēku starpā izsauc negatīvu attieksmi – sākot ar mērenu skepsi, līdz pat spēcīgam naidam. Šie cilvēki ir tie, kas grib turpināt izjust negatīvas emocijas (jo es sniedzu tiešu metodi kā tās novērst), un tie, kas ir iegrimuši neskaitāmās dogmās (jo es sniedzu tiešu metodi visu dogmu izkliedēšanai, visam tam, kas netiek balstīts uz personīgo pieredzi; brīvas, skaidras domāšanas attīstības metodi), un tie, kas sevi uzskata par kādas reliģijas piekritēju (jo es sniedzu metodi, ar kuru palīdzību jebkurš cilvēks nonāk pie gaišām uztverēm, neatkarīgi no viņa reliģiskiem institūtiem, dieviem, un cietiem starpniekiem), kā arī tie, kas sevi uzskata par ezoteriķiem, (jo visas ”ezoteriskās” zinātnes diktē, ka ceļš pie apgaismības ir neaprakstāmi garš un sarežģīts, bet es dodu elementāru un saprotamu metodiku, kas var pat pašu sadrūmušu cilvēku novest pie atbrīvošanu no ciešanām un pie turpmākā ceļa sākuma, kļūstot par brīvu būtni, tikai pēc dažu gadu cītīga darba!), un tā tālāk un tā joprojām. Ezoteriķus īpaši kaitina tas, ka es pats esmu izlecējs, man nav diplomu, es neesmu absolvējis slepenas skolas, ne pie kā neesmu mācījies, nebalstos uz autoritātēm, neatsaucos uz svētiem rakstiem – un tomēr piedāvāju taisnu ceļu pie Gaišās apziņas, ko es pats esmu atradis – cītīgi strādājot un strādājot ar patiesu tiekšanos pie apskaidrības un brīvības no ciešanām. Man nav akreditētu rakstu, kas apliecinātu manas pilnvaras piedāvāt šo ceļu un es rīkojos tikai pamatojoties uz savu un citu praktikantu priecīgo vēlmi un pieredzi.

Lai cik daudz arī nebūtu sarakstīts gudru grāmatu.. bet izlasot jebkuru no viņām rodas vismaz trīs jautājumi:

1. Kas konkrēti ir jādara? Kā tas ir jādara? Kā pārvarēt sīkus šķēršļus, kas bieži vien kļūst par nepārvaramiem klupšanas akmeņiem.

2. Ja grāmatā tiek dots kāds padoms – kas un kā ir jādara, tad rodas otrs jautājums: kāpēc? Kāpēc tieši tādā veidā? Kā es varu būt pārliecināta, ka iztērējot tik daudz laika tā vai citādi rīkojoties, es rezultātā iegūšu kaut ko man lietderīgu?

3. Kā saprast, kā lai rīkojas tālāk? Vai jābūt piesietai pie instrukciju avota?

Manā grāmatā ir atrodama atbilde uz pirmo jautājumu, bet otrs jautājums atkrīt, jo, pirmkārt, kad tiek likta piepūle, tu vadies ne pēc pamācības, ne ticības, bet tikai pēc priecīgas vēlmes, ko pavada patīkamas gaidas, un tādā veidā tu iegūsti baudu no rīcības tieši tagad, neatkarīgi no rezultāta. Otrkārt, tavas piepūles rezultāts ir redzams uzreiz un tu to baudi jau tagad – ja uzreiz esi likvidējusi negatīvu emociju, tad tu uzreiz izjūti gaišo uztveru uzliesmojumu.

Kas attiecas uz trešo, tad, nodarbojoties ar manu praksi, tu pati kļūsti par savu kompasu, iegūsti pilnīgu skaidrību metodēs, izjūti priecīgas vēlmes un citas gaišas uztveres, kas tevi tieši noved pie tev patīkama stāvokļa. Mans ceļš sastāv no tiešās ciešanu novēršanas un tiekšanās pie gaišo uztveru kultivēšanas. VAR PĀRTAUKT IZJUST NEGATĪVAS EMOCIJAS – nevis apspiest, attaisnot vai „pieņemt kā ir”, bet gan tieši neizjust.

Tā vietā lai fantazētu, ka Himalaju kalnos, atrodoties kāda gudra skolotāja vadībā tu varētu virzīties pie skaidras apziņas, tieši šeit un tagad tu vari virzīties bezgalīgā, priecīgā, aizraujošā apziņas ceļojumā.

Tu vari būt ļoti drūms radījums – ienīst, būt greizsirdīgs, apskaust, vēlēties kāda nāvi, būt nepacietīgs, būt alkatīgs – jebkāds! Tomēr ir izeja, ja ir vēlēšanās izjust tev patīkamas uztveres un vēlme spert praktiskus soļus. Ja jau esi nonākusi pie tāda stāvokļa, tavai attieksmei pret to ir jābūt konstruktīvai. Nav nozīmes, kāpēc tā ir sanācis. Ir nepieciešams saprast, ko tagad darīt un sākt to darīt.

Rietumu cilvēks jau ir askēts: automašīnas, dzīvokļa un dēļ mērķa „būt kā visi pieklājīgi cilvēki”, viņš ir gatavs ieķīlāt visu dzīvi, apspiež sevī visu dzīvo dēļ šiem mākslīgiem, viņam uzspiestiem mērķiem. Desmitiem gadu viņš pieklājības dēļ var uzturēt savu laulību pie dzīvības, bet dēļ modernas automašīnas vai dzīvokļa var desmitiem gadu staigāt uz ofisu, nemaz neatpūšoties. Mūsdienu Rietumu cilvēks māk pārvarēt. Viņš ir askēts, bet šis askētisms ir neglīts, jo cilvēki pārvar nevis šķēršļus lai izjustu patīkamas uztveres, bet gan otrādi – viņi pārvar savas priecīgas vēlmes. Mūsdienu cilvēks ir cīnītājs, tikai šis cīņas mērķis ir absurds, no ārienes uzspiests un noved viņu pie nepārtrauktām ciešanām.

Reizēm rodas īpašas „atpazīšanas” jūtas, kad tu it kā skaries klāt tam, ko jau sen pati sev gribēji pateikt, kam gribēji noticēt, iekš kura ir jūtama saspringta patiesība, fundamentāla taisnība, un tādos brīžos ir vieglāk piepūlēties, atrodas gan spēks gan pārliecība. Apkārtējās pasaules spiediens dažkārt ir pārāk liels un var pārstāt ticēt tam, ka var dzīvot arī savādāk, ka dzīve var būt citādāka, īsta. Es rakstu tādēļ, lai kāds izlasītu un saprastu – ir tādas dzīves iespējas, tas ir īstenojams, tā dzīvo šis cilvēks – visparastākais cilvēks – ar divām rokām, divām kājām un vienu galvu, tā dzīvo arī citi cilvēki, kas seko viņa praksei – tātad tas ir iespējams katram, kas patiesi uz to tiecas. Šī grāmata ir priecīgas vēlmes izpausme parādīt šo īsto, dzīvo piemēru tam, kā var dzīvot. Es nekautrējos norādīt uz sevi ar pirkstu un pateikt – skaties, es dzīvoju savādāk – es dzīvoju šādi un arī tu spēsi tāpat, un tavā priekšā tas viss ir vaļā – nospļaujies uz visu, ko tev ir iestāstījuši, ka tu esi vāja, nejēga, tev nav taisnība, tu esi grēcīga un tml., ka tev ir jādara tas un tas. Apzinies, ka tu vari īstenot praksi, kas tevi vedīs uz gaišo uztveru ceļojumu.

Mana grāmata ir domāta visiem tiem, kas man piekrīt sekojošā: lai kādu ceļu tu sev arī izvēlētos, jebkurā gadījumā atbrīvošanās no smagākiem aptumšojumiem (negatīvām emocijām, mehāniskām koncepcijām, mehāniskām vēlmēm) sekmēs virzību pa tevis izvēlēto ceļu.

No kaut kurienes jau parādās cilvēki, kas pazīst manu dzīvi no „iekšpuses”, manu praksi, manus kontaktus ar citiem praktizējošiem, kas cik vien spēka apmelo mani un manu praksi, kas nosprauž jaunas robežas starp pārdomātu kritiku un atklātiem meliem. Parādīsies arī „zinošie” un taisnā ceļa prakses komentētāji, kas veikli žonglēs ar terminiem, „precizējot” praksi, „uzlabos” terminus, „izskaidros”, kritizēs no augšas, piedāvās savu palīdzību citiem praktizējošiem, stādoties priekšā kā mani prakses partneri vai vienkārši praktizējošie, kas tik izcili pārzina visu uzrakstīto, ka viņiem no manis nav vajadzīgs nekāds viņu saprašanu apstiprinājums. Pat parādījās tādi, kas miglaini dod mājienus par kaut kādu privāto kontaktu ar mani, stāda sevi priekšā kā manus bijušos skolniekus, vai pat līdzautorus. Noliegt melus – bezjēdzīga nodarbe. Pirmkārt, melu vienmēr kļūs vairāk, nekā var noliegt, un otrkārt, es negribu uz to tērēt laiku. Tas, kam ir aktuāls manas grāmatas saturs, pats tiks galā kas un kā.

Es piepūlos, lai prakses tehnoloģijas nesēju, gaišo uztveru nesēju kļūtu vairāk, lai viņi uzstātos kā eksperti, etaloni, konsultanti iesācējiem. Arī tādi cilvēki parādās – viņi sevi sauc par „purniem”, jo vārds „purns” tiek asociēts ar maigumu un simpātiju, ko viņi izjūt pret dzīvniekiem. Man ir skaidri kritēriji, ar kuru palīdzību es atšķiru „purnus” no „ne-purniem”. Vēl mēs lietojam terminu „aste”, saucot tā to cilvēku, kas nodarbojas ar praksi, bet vēl nav ieguvis to atklātumu, apņēmību, neatlaidību, skaidrību, tieksmes pie skaidrām uztverēm, kas purnu arī padara par purnu, bet ir pamats domāt, ka viņš to var sasniegt.

Ja tu vēlies precizēt vai noteikts cilvēks ir purns vai aste, ar kuru tu konsultējies par jautājumiem saistībā ar taisnā ceļa praksi, vai arī viņš ir cilvēks, kas ir vismaz tev līdzīgs pēc drūmuma – to tu vari man pajautāt caur e-pastu.

Šī grāmata ir izvietota manā interneta mājas lapā www.bodhi.ru un ik pēc laika tiek papildināta online režīmā. Turpat ir izvietoti citu praktizējošo raksti, grāmata „Maija” un citi materiāli. Ja tu esi sākusi praktizēt un tev ir vēlēšanās kontaktēties ar citiem praktizējošiem, tu vari piedalīties konferencē šinī pat mājas lapā.

Agrāk, kad es tikko sāku rakstīt šo grāmatu, man likās, ja izmantot tos vārdus, ko cilvēki lieto, neatkarīgi vai tiem ir kāda noteikta jēga vai nav, tad būs vieglāk lasītājiem nodot vismaz kaut ko, vismaz ar minimālo skaidrību, lai viņš uzreiz nenoraida idejas, kas ir pārāk atšķirīgas no visa, ar ko viņš agrāk ir saskāries, un pēc tam pati prakse viņu izmainīs tik ļoti, ka viņš sāks savas domāšanas tīrīšanu. Šobrīd esmu mainījis savu pieeju, jo, pirmkārt, šāds miglains izteikšanās stils man pašam nepatīk, un otrkārt, jo tomēr parādās cilvēki, kas aktīvi nodarbojas ar praksi, un tieši viņiem es gribu padarīt grāmatu saprotamu. Tātad šobrīd es pilnībā pārtaisu grāmatu un saprotu, ka lasītāju paliks arvien mazāk, jo samazināsies iespēja lasīšanas laikā gūt bumbuļveidīgas sajūtas, toties pieaugs to cilvēku skaits, kas paliks, kas mani arī apmierina, lai neveltīt uzmanību tiem, kas patiesībā nevēlas izbeigt ciešanas.

Es nolēmu uzrakstīt vairākas grāmatas, katrai no kurām ir sava nozīme: grāmata „Ceļš pie skaidras apziņas” būs sausa instrukcija, rokasgrāmata. „Maijā” mēs ar Skvo vairāk mākslinieciskajā formā aprakstām praktizējošo dzīves, kas atstāj lielāku iespaidu, nekā konkrētā instrukcija. „Gājienam ar tīģeru” ir tāda pati funkcija, kā „Maijai”, bet savā izklāstīšanā ir vairāk piemērota pusaudžiem. Stāstu krājums par seksuāliem sociāliem eksperimentiem – tiem, kurus ļoti interesē seksuālā attīstība un kam ir tieksme izmantos savas seksuālās vēlmes kā vienu no dzinējiem, lai izmainītu sevi, un šajā krājumā viņš atradīs kā praktiskās rekomendācijas seksuālās attīstības laukā, tumsas pārvarēšanā, ir saistītas ar seksu vai arī atklātas uz seksualitātes lauka, tā arī iespaidus. „Praktizējošo rakstu krājums” ir domāts detalizētākai šauro jautājumu izpētei, ar ko purni saskaras savas prakses laikā. Un tā tālāk. Es nolēmu laist gaismā veselu grāmatu sēriju (arī daudziem purniem patīk rakstīt), un katra grāmata, katrs daiļrades elements, nesīs sevī prakses kodolu, kas atrodas dažādos apvalkos. Faktiski es gribu uzbūvēt jaunu kultūru, kas izaug no brīvības no negatīvajām emocijām, koncepcijām, kuru saknes sākas gaišās uztverēs, priecīgajās vēlmēs.

Rediģējot grāmatu, es uzdevu sev jautājumu – kāpēc es uzrunāju lasītāju – vīrieti? Rakstu „ja viņš vēlas” nevis „ja viņa vēlas”. Tā ir pieņemts, bet pieredze rāda, ka aktīvi un patiesi praktizējošie taisnā ceļa praksi – galvenokārt ir tieši sievietes. Pat nezinu, ar ko lai tas izskaidro. Varbūt, jo tā sociālā loma, kas ir uzspiesta vīriešiem un tās negatīvo emociju koncepcijas, kas ir saistītas ar šo lomu, ir daudz iznīcinošākas, nekā sievietēm. Vīrietis - ir cilvēks ar neticamu pašcieņas sajūtu, gandrīz lielummāniju, agresiju un no tā izrietošu dumjumu. („Muļķīgums” – iemaņu trūkums intelektuālā darbībā, „Dumjums” – nespēja, dēļ negatīvām emocijām, konsekventi un skaidri spriest, tāpēc pat attīstītie intelektuāļi ir ārkārtīgi dumji). Sievietes, savukārt, biežāk jūtas pagrimstoši, žēlo sevi, nav pašpārliecinātas, kas kopumā vidēji ir mazāk kaitīgi. Tā vai citādi es nolēmu griezties nevis pie lasītāja, bet gan pie lasītājas, jo neredzu pamata sekot izveidotam stereotipam. Es nešaubos, ka tas izsauks īpaši daudz nicinājuma no vīriešu puses, jo, lai cik tas smieklīgi arī nebūtu, viņi, gandrīz visi, sevi uzskata par „progresīviem” un „gudriem”, laikā, kad sievietes viņi acīs ir otrā šķira.